|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kurš tad maita? | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Pāris stundas norunāju šodien ar draugu. Kā vēlāk izrādījās, mums pirms gadiem trijiem ir bijusi TIK liela nesaprašanās, ka pašam brīnums. Toreiz es uzskatīju, ka viņš ir maita, ka viņš ir manis necienīgs, man nederīgs, uz gadu viņam iedevu “kurvīti”, vairoties no jebkādiem kontaktiem ar viņu. Apzināti draugu sodīju par viņa rīcībām, kuru motīvos pat necentos iedziļināties. Viņš man palika sliktais, bez izvēles iespējām. Nežēlīgi no manas puses, bet sanāk tā, ka es toreiz viņu nespēju saprast, pat ne īsti uzklausīt.
Kandava, sporta bāze. Notiek iestādes sporta svētki, protams, arī vietējās skaistules ganās visapkārt. Mēs četratā jau cierējam pa labi pa kreisi, bet tāpat jau zināms, ka diez vai ar kādu sapazīsimies, parasti mums tādās lietās nebija īpaši sekmīgi gājis. Vismaz es sevi jau biju norakstījis pie totālajiem neveiksminiekiem.
Draugs, kurš vēlāk pārvērtās par manu lielo ienaidnieku, ar otru piegāja klāt pie kādām vietējām meičām un ieķēra kurvīti – viņa mēģinājums iepazīties tika smalkjūtīgi atšūts. Šis, acīmredzot, aizvainojies par to, ka sajuties nevērts, rupji viņas nolamāja u.t.t. Mēs, cik atceros (laiks jau gājis, arī kondīcija bija tā labākā :) ), ar citu draugu pienācām klāt un redzot, ka viņš viņas lamā no panckām ārā, sākām aizstāvēt nabaga meitenes, pašu draugu kauninot, kāds tas ir maita. Visā šai procesā sanāca tā, ka sakašķējāmies ar draugu “maitu”, kā toreiz uzskatīju, pateicoties šim apstāklim, ieguvām pavadones atlikušajām divām diennaktīm. Tai pašā vakarā mēs vēl savā starpā izkāvāmies, kā rezultātā dabūjām iekšās no vietējiem. Lūk, īsumā viss notikums, kas turpmākajā laikā izraisīja vēl lielākas problēmas, konfliktus.
No manas puses – draugs bija maita, viņš apcēla nabaga nevainīgās (arī gan smukās un mani interesējošās) meitenes, nolamādams tās un apkaunodams. Rīcība nesmuka. Viņš it kā saņēma ko pelnīja – ne pārāk, manuprāt, smalkjūtīgā veidā jaunkundzēm pievērsa uzmanību, viņām tas neiepatikās, brīva izvēle bija puisi pieņemt vai arī atstumt. Par to viņā uzbangoja agresija, un viņš centās meitenes pazemot, pats sajuties šādi. Pat tik tālu es toreiz nespēju aizdomāties, nerunājot par to, ka viņš toreiz vēl mēģināja visādus uzvedības modeļus, kas jau tīņu gados ir raksturīgi. Viņš pamēģināja – apkārtējie viņam atbildēja pretī ar pretenzijām, ar izvairīšanos, jo viņiem nepatīk šī attieksme. Tātad, no apkārtējo attieksmes var kaut ko mācīties.
Tai pašā laikā – es draugu norakstīju par maitu, tai vakarā demonstratīvi atteicos ar viņu kopā ballēties, paliku ar citu savu biedru pie meičām. Es uzskatīju, ka šādi es sodīšu maitu, lai nu viņš saprot, kāds ir. Tas bija mans apzinātais motīvs. Tomēr – kā norādīja mans draugs, viņš esot visu redzējis mazliet citādi…
Viņš redzēja nodevību, to, ka viņa draugi nodeva viņu pašlabuma dēļ. Viņš izgāzās savā eksperimentā, esot brutāls, kā redzēju to es, un vēlējās kaut kā atspēlēties, atgūt līmeni. Citu risinājumu tai mirklī viņš neredzēja, rīkojās, kā prata, rupji viņas izlamājot un pazemojot, lai gan, tomēr, parādot to, ka nespēj pieņemt citu cilvēku izvēli. Tai pašā laikā uzrodamies mēs, un, neatbalstot savu draugu, ka jau tā viņš jūtas pazemots, noniecinām viņu vēl zemāk, tādejādi izmantojot iespēju būt labiņiem un sapazīties ar meičām, tās aizstāvot. Draugs tiek burtiski vai patriekts prom un mēs izmantojam iespēju, kā labie aizstāvji, būt kopā ar meitenēm. Caur viņa problēmām mēs pašu viņu patriecām, iegūstot meiteņu kompāniju.
Līdz šim, atceroties šos notikumus, biju sevi uzskatījis par to pareizo, kas ir taisnīgi viņu nosodījis. Pēc sporta svētkiem mēs ar tām jaunkundzēm vēl kādu pusgadu gadu tikāmies, pat “lielais naidinieks” bija spiests viņas redzēt un pieņemt. Tas viņam bija pazemojums, ne bez tā, cik viņš jutās nodots, jo paša draugi viņu neatbalstīja grūtā mirklī, bet gan izvēlējās pašlabumu, ko es gan pats toreiz neapzinājos.
Pagājis kāds mēnesis kopš sporta svētkiem. Bijām ciemos pie manas labākās draudzenes ar visu feino kompāniju, sanāca kašķis, kas lika man izvairīties no “drauga – nelieša” uz pusgadu vai gadu. Es ar savu iemīlēto jaunkundzi baudījām divvientulību uz lodžijas, abi runājāmies jau laikam trešo stundu, citi neeksistēja, vismaz man :). Ienāca nodotais draugs, par kādu gan es galīgi viņu neredzēju. Biju tik ļoti aizrāvies ar šo meiteni, ka knapi kādu vārdu pārmiju ar čomu, kad tas mani uzrunāja. Pilnīga nodošana, tagad to saprotu. Es bezmaz acis no viņas nenovērsu, lai parunātu ar draugu, kas tāds man bijis jau četrus gadus, ne bez tā, ka tik daudz palīdzējis. Es nomainu draugu pret kaut kādu ikdienas aizraušanos. Rupji to ignorēju, vēl sodot par to, kāds viņš ir. Viņš jūtas pārmests, nodots, necienīts, neesošs draugs. Kādi tad mēs esam draugi, ja tā spējam rīkoties?
Kad viņš mani uzrunāja, es pat īpaši necentos viņam atbildēt. Biju paviršs un pat apzināti ignorēju, tā sodot. Vārdu pa vārdam mēs sākām iekarst. Viņš izspļāva kādu aizvainojošu piezīmi meitenes virzienā, un es pielecu kājās (vai arī viņš mani pierāva, to neatceros :) ). Meitene ieskrēja dzīvoklī, bet mēs kādas piecas minūtes viens otru slānījām un lamājām, izkāvāmies, ka maz nelikās. Vienīgās bailes bija nepārkrist pāri balkona malai un neiekrist stiklos. Pārējie mūs pašķīra un manu draugu aizdzina mājās, jo, redz, mēs, vairākums uzskatījām, ka viņš ir vaininieks, jo ir “cūka”. Neviens nepacentās viņu saprast par viņa rīcībām. Es uzskatīju, ka viņš mani apskauž par to, ka man ir tikusi šī meitene, ne viņam. Un tas vēl lielāku naidu kurināja.
Man bija saskrāpēta seja, zilumu, puni, pušumi, viņam – pārsista auss un, tomēr, mazāk savainojumi kā man. Ne velti – viņš svēra gandrīz divreiz vairāk kā es, tāds normālas miesas būves cilvēks :). Tie pušumi būtu nieks, bet pārējās izrietošās sekas. Es viņu sāku neieredzēt, jo nesapratu viņa rīcību motīvus, pat necentos. Kad viņš man mēģināja pastāstīt savas izjūtas, sapratni, es taisīju ausis ciet un sūtīju viņu rupji un konkrēti uz trīs burtiem. Kāds gandarījums bija, ka arī viņš no manis ir dabūjis. Tik, cik man neveikli un neomulīgi palika, kad viņš pateica, ka esot kāvies no pusspēka, mani žēlojot. Tai brīdī vēl atcerējos, ka viņam kautiņa laikā bija asaras acīs no aizvainojuma, no nodevības. Es sajutos tik neomulīgi, bet nespēju tik un tā viņu saprast un pieņemt, jo necentos ieklausīties. Man bija tikai mans egons, man pat izdevīgi bija viņu šūt nost un būt kopā ar to meiteni. Cik nožēlojami un nelietīgi. Tomēr meklēju attaisnojumu tajā, ka nespēju toreiz rīkoties savādāk, ka pats neapzinājos, kas kādēļ notiek, to arī tagad skaidroju savam draugam. Neredzēju vainu arī sevī, bet tikai viņā. Viņš bija maita, bet es biju eņģelis. Nepratu pamanīt savus lētos motīvus.
Gala rezultātā, es uz pusgadu gadu pilnīgi izvairījos no sava drauga. Kompānijās, kur viņš bija, nerādījos, norādīdams uz to, cik viņš ir man netīkams. Vienmēr demonstratīvi, sadzirdēdams viņa vārdu, norādīju uz to, ka pat negribu par viņu neko dzirdēt. Jebkura darbība tika vērsta tā, lai viņš sajustos nicināms un zems, lai mainītos man pa prātam. Nežēlīgi, bet tajā momentā man radās filosofija par to, ka, lai cilvēks būtu pret mani pieņemams, ir jāparāda tam, cik viòš manās acīs ir melns un ļauns. Tā taktika kādus divus gadus labi darbojās ar daudziem. Piespiedu cilvēkus būt pa manam prātam, norādot, cik viņi man liekas šausminoši melni. Sapratu, ka neviens tāds nevēlas justies, ka arī viņš, neskatoties uz to, ka jutās nodots, mēģināja tomēr ar mani kontaktu atjaunot. Es, atkal, spītīgi spurojos pretī, ka man tas nav vajadzīgs.
Ar laiku tomēr mūsu attiecības nolīdzsvarojās, atkal ieguvām kādu saikni, varētu teikt, ka atgriezāmies draugu statusā. Bet, tomēr, pats jūtu, ka cilvēks cenšas reizēm būt pret mani uzmanīgs, baidoties izraisīt vēl kādu mana egoisma pretreakciju. Baidās par to, ka nespēšu viņu saprast, bet tagad es cenšos. Cenšos cik varu, jo pats sajutu, ka pēc šodienas sarunas man palika vēl labāk, jo vairs neuzskatu viņu par maitu, ko biju apslēpis dziļi zemapziņā. Tagad es viņa rīcības spēju labāk saprast, vairs neuzskatu viņu par kādreizējo necilvēku. Pat tā ir, ka pats sajutos vainīgs par to, kā esmu izrīkojies, bet atceros, ka savādāk toreiz nepratu, nesapratu.
Tagad pajautāju savam draugam, bet kā tad man, viņaprāt, vajadzēja rīkoties? Vai atbalstīt viņu un pasūtīt trīs mājas tālāk šīs meičas, saprotot, ka tā jau draugs nejūtas labi pēc aukstas dušas? Toreiz tā mums likās baigā iespēja – tādas meitenes, lai arī ar viņa “palīdzību” tik iepazītas, bet vai tādēļ tās laist garām? Daudz feinu mirkļu esam tomēr ar viņām piedzīvojuši, ja nu, vienīgi, ne viņš. Vai mums draudzības vārdā būtu jāupurē iespēja sapazīties ar feinām meitenēm? Katrā ziņā, nevajadzēja padzīt, nodot draugu, nonicinot viņu visu priekšā, kā pēdējo plukatu. Iespējams, ka bija citas alternatīvas, kuras toreiz mēs nespējām apzināt. Varēju mēģināt nolīdzināt konfliktu starp viņu un viņām, nepazemojot draugu. Bet te sanāca – viņu pazemoja viņas, tad vēl mēs, attiecīgi, viņš sajutās absolūti pamests un nodots. Man variants tāds prātā nestāvēja, bet, arī tā, redz, var būt. Un, sanāk, pagale nedeg viena. Es nesapratu viņa rīcības motīvus, nespēju viņam palīdzēt ar savu sapratni, nerunājot par atbalstu kā draugam. Vēl, nedomājot, sanāk, arī nodevu draugu. Viņš jau tāds nebija tāpat vien, bet tādēļ, ka centās kā izpausties, pievērst sev uzmanības. Ja spētu, skaidrotu, kā redzu, kopā palīdzētu meklēt izejas.
Lūk, pie kā noved tas, kad mēģinu cilvēkus saprast. Jo – tomēr – katrai rīcībai ir motīvs. Manai rīcībai-nerīcībai motīvs bija tas, ka toreiz to nevarēju apzināt un saprast. Katrā ziņā, ja man nebūtu sanākusi ar viņu šodienas saruna, iespējams, ka es nekad nebūtu īsti sapratis viņa motīvus, to, ka arī pats biju līdzvainīgs tik pat cik viņš mūsu konfliktā, ar savām neapzinātajām egoista tieksmēm. Abi rīkojāmies, kā pratām. Paliku par vienu procentu laimīgāks, jo sapratu vairāk :). Protams, vēl tik daudz apstākļu noteikti neesmu sapratis šai notikumā, bet tādēļ jau jādomā. Prieks censties!
07.03.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
