|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kādēļ gan neieriebt? | | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Pavisam nesenā diskusijā ar kādu kolēģi, izteicu domu, ka arī “ienaidnieks” ir jācenšas saprast, risināt attiecības ar viņu. Līdz šim biju šādu kontakta paņēmienu, kas radies pavisam nesen, pieņēmis kā hipotēzi. Tā tak ir interesanti, jāmēģina kas jauns. Tomēr, kad viņš man pajautāja, kādēļ tad vajag mēģināt izprast maitu, ja var to apčakarēt un atriebties tam par to, kāds tas ir, nolēmu padomāt smalkāk. Nu ja – kādēļ mēģināt saprasties ar maitu, mēģināt to izprast, ja var tam tik feini kaut kā atriebties. Vai tad kāds ir tāds svētulis, lai tagad sāktu visiem pretī nākt. Tā teikt “A nafig man mūku tēlot? Kāda man no tā jēga?“. Katrai rīcībai taču jābūt reālam pamatojumam, citādi tas tiek darīts tāpat vien, tātad – tukša rīcība, kas ir muļķīga un nevajadzīga, ja tai nav skaidrojuma. Apzinājos, ka kaut kas bez hipotēzes man liek tā darīt. Kaut kas bija, ko vēl nebiju apzinājis, bet gan tikai sajutis.
Padomājis vienu vakaru, kaut ko arī sapratu, atradu skaidru motivāciju. Tātad – kāds cilvēks mūs pamatīgi izčakarē (izmanto, apvaino, nomoka u.t.t.). Rodas kapitāla vēlme tam atriebties, ieriebt, iespītēt. Maigākais variants, kad baidos atriebties atklāti, ir atriebties tam, atsakot jebkādus kontaktus. Pilnīgs “ignore”, lai ienaidnieks cieš par to, ka tāds ir, lai sajūt manu nosodījumu. Vai arī – man tak ir vieglāk ar viņu nekontaktēt nekā kontaktēt. Jā, atriebība patiesi nav pārāk grūti izdarāma, tomēr, citādi to apskatot, redzu te padošanos, kas manā dzīvē ir itin bieži kopta. Vieglāk tomēr ir kapitulēt – sakasīties, apvainoties, atriebties, aizbēgt no kontakta ar “nepatīkamo”, kura motīvus patiesībā nepazīstu, nekā mēģināt šīs attiecības risināt. Risināt – tas tomēr ir stipri grūtāk, tas prasa domāt, rīkoties, censties, būt uzmanīgam. Piemēram, es no tā vienmēr esmu neapzināti vairījies, kā liecina mani agrākie notikumi. Neesmu centies saprast otru, mēģinājis to tam skaidrot, kā redzu, meklēt kopīgus risinājumus. Kad man iespļauj sejā, vai nu esmu spļāvis dubultā pretī, vai nu arī izlicies to neredzam un zudis. Atkal – tomēr tam ir kāds iemesls, kādēļ cilvēks man spļauj sejā. Varbūt es to neredzu, jo nesaprotu viņa skatījumu. Bet katram ir pamats attiecīgi rīkoties, ja ne it kā pret mani, tad tas ir atkarīgs no viņa paša. Ja saprotu viņu, spēju palīdzēt risināt konfliktu. Tik kāda jēga tam? Kāda jēga risināt konfliktus, mēģināt saprast “ienaidniekus”? Tak nav jābūt ar visiem pa draugam, tā būtu kārtējā liekuļošana, vispatikšana, tik, no citas puses. Tomēr – pa draugam tik un tā nesanāks, jo daudziem tāpat nepatiks tava patiesā būtība, lai arī tu saproti viņu, viņš tevi. Un tas ir tikai normāli. Nav jāpatīk visiem, no tā nav nekādas jēgas, tas jau tika agrāk apdomāts. Šeit atkal jau ir domāšana, risināšana, ne bēgšana no “nerisināmām” lietām, kā mīlu darīt es.
Tātad – atmetot “nerisināmu situāciju”, izvairoties no “maitām”, bēgot no attiecībām, kurās neiet (kā reiz - vienmēr esmu sevi uzskatījis par neveiksminieku), atriebjoties nelietim vai “ļaunajam”, mēs parādām savu vājumu, nespēju risināt. Jā, es vienmēr esmu mācījies pieslīpēt savu atriebes mākslu, lai ļaunais upuris smagi ciestu un pielāgotos man vai arī, lai kaut aizrijas no manas atriebības. Bet tas, tomēr, ir vieglāk, nekā mēģināt risināt konfliktus, meklējot cēloņus it visam. To tagad mācos. Kādēļ sarežģīt savu dzīvi, risinot it kā nevajadzīgo? Mans motīvs ir tāds, ka nevēlos sev apkārt nerisināmas lietas, vēlos jebko spēt risināt. Atriebjoties, izvairoties es tikai padodos, jo citādi neprotu, atzīstu nespēju risināt. Atkal – mēģināt saprast otra rīcību motīvus, pieņemt tos, kādi tie ir, ne padoties nevēlēšanās iedziļināties, tā man stādās kā dzīves māksla.. Kad saprotu, viņš vairs nav man maita. A varbūt es viņa acīs esmu maita, arī viņam ir savs pamats, kādēļ viņš pret mani tā rīkojas? Varbūt, ka viņš to dara šķietami aiz egoisma, bet arī egoismam ir savs pamats. Arī mana paša problēma šobrīd ir sava ego atrisināšana.
Tomēr – ne bez kašķa grasos tagad visu risināt. Kā piemērs, kas prasās pēc kašķa ar manu šībrīža sapratni… Kāda mana draudzene aiziet pie kurpnieka. Skaidro, kādu viņai vajag papēdi, kādu viņa grib zoli pārtaisīt u.t.t., bet tas jau pusvārdā saka, jā jā, zinu, būs, kā vajag. Redz, viņš zina labāk par viņu. Viņa saminstinājās un tā arī palika pusvārdā. Šis gadījums beidzās tā, ka kurpnieks ar savu viszināšanu bija uzminējis, ko viņa vēlas. Bet, ja nu nebūtu? Agrāk, viņas vietā, es būtu noklusējis par vilšanos, kas man maksāja naudu, jo tak neērti. Tagad – kašķis gaisā būtu. Ne jau tādēļ, ka viņš nav izdabājis manām vēlmēm, lai arī esmu naudu samaksājis, bet gan par viņa viszināšanu. Un ārdītos, es, protams, pirmkārt tomēr par savu vilšanos, ko būtu noturējis, ja viņam būtu nomisējies, saprotot, ka katrs var noputroties, bet, galvenokārt tomēr tādēļ, ka viņš ir viszinis, gudrāks par visiem. Es uz viņu noārdītos par viņa pārgalvību un pašpārliecību, ka viņš zina labāk par mani to, kas man ir vajadzīgs, ko vēlos. Tādam vajag parādīt, ka viņš dara pāri ar savu pašpārliecību, ar “labāk zināšanu”, kā citi daudz darījuši un vēl dara ar mani :). Kā viņš var zināt, kas man labāk. Ja zina, tad lai ar dabū iekšās, lai nākamreiz nebūtu tik pārgalvīgs, tik “visu zinošs”. Tas viņu padara par muļķīgu kaitnieku, tas jārisina, arī ar rīksti.
Cits piemērs – meitene tev nodarījusi pāri. Tu tā uzskati. Bet vai tikai viņa pie tā “vainīga”? Viņai nebija pieredzes, ka tā sanāks, viņa nesaprata, pat varbūt atkārtojot šādus “pāridarījumus”. Tu atkal to pieļāvi, jo arī nesaprati, ka tā būs. Abi vienādvainīgi. Abi ko iemācīsieties no šīs situācijas, ja atklāti izrunāsiet. Abiem kas jauns taps zināms, ko tālāk dzīvē pielietot. Dzīvotprasme tā saucas. Kā vēlos to apgūt, lai arī brīžiem cik grūti. :)
Rezumē. Vienkāršāk ir atriebties par nodarījumiem, spītēt, nekā mēģināt izprast to cēloņus, meklēt kādus risinājumus. Arī, nav nekas nosodāms, ja cilvēks atriebjas, tas tikai nozīmē to, ka viņš šajā mirklī savādāk savu rīcību nespēj izpaust. Tā visu laiku esmu darījis es. Tomēr, tas rada mūžīgas problēmas, mūžīgus nīdējus, manis nīstamos, grauj visas manas attiecības, kad nesaprotu, kādēļ kāda viņa tā dara, noturu to vienkārši par debilu un aizeju. Tā vienmēr. Varbūt tā cilvēka rīcība ir radusies, pateicoties tam, ko pats esmu darījis vai nedarījis? Varbūt viņš tikai atriebjas man par to, ka mani redz par nelieti vai kā citādi. Viņš savādāk neprot šobrīd, bet es varu mēģināt. Grūtāk, bet dzīvē noderīgāk ir mēģināt izprast cilvēkus, to rīcības, jo tas noder katrā situācijā uz priekšu. Prasme dzīvot. Vai viegli? Nemaz arī nē, bet tas ir mans veids izdzīvot, ceļš uz laimīgām attiecībām ar draugu, kad spēšu tam piedot viņa atriebības, kad viņam savādāk nesanāk. Tad neradīsies tik daudz šo redzēto piemēru par 10 gadus nerunājušiem draugiem, kuri nīduši viens otru, nemēģinot saprast viens otru. Tad neradīsies situācija, kad nāksies pašķirties ar meiteni, kuru būšu mīlējis, jo nespēšu viņai piedot viņas kādu “nodevību”. Arī tai ir skaidrojums. Neviens neko nedara tāpat. Mācos dzīvot pa jaunam, drošāk. :) Neviens te negrasās būt svētais, kas visus tagad sapratīs, lai būtu labvēlīgs, nejūtos altruists. Paša labad, lai attiecības nebruktu pie pirmā vēja kā sapņu pilis. Mācos saprast jebkuru, jo katram savi motīvi, lai spētu savu dzīvi vieglāk dzīvot. Uzsvars uz MĀCOS :)
Tātad – kādēļ gan neieriebt? Tādēļ, ka tas man dzīvē dod tikai īslaicīgus augļus, bet palīdz nopostīt jebkuras attiecības, pasludinot cilvēkus par sevis nevērtiem. Pagaidām neviena nav bijusi manis vērta pēc maziem kašķiem un nesapratnēm, bail, ka visu mūžu tā nesanāk.
09.03.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1407
Kopā:6149663
|
| |
| |
|
Autori
