|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Atklātības bauda | | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Saskaros ar jaunām atklāsmēm. Pēdējā laikā cenšos būt maksimāli atklāts pret sevi, tāds esot arī pret apkārtējiem. Brīžiem gan uznāk lielās krīzes, kad neredzu izejas, kad rakstot savus rakstus, nonāku sevis sasaistīšanās. Brīžiem sakautrējos dēļ tā, ka visi mani redz kā atvērtu lapu, katrs kaut ko pie sevis padomā. Lūk, tam jātiek pāri, jāatrod risinājumi. Kāda starpība, ko kurš padomā, tomēr, ne vienmēr tas ir tik vienkārši.
Es cenšos vairs nevainot citus, ka tie dzīvo “nepareizi” (man nepieņemami), bet rast iemeslus, kādēļ tie dara tā un šā, tad atbalstīt viņu izvēles kā viņiem pareizās dotajā brīdī. Es nepārmetu to dzīves šķietamo nepareizību, bet, atklājot sevi, parādu, kādēļ man kas ir nepieņemams priekš paša, parādu savas sajūtas, lai cilvēks spētu saprast, kādēļ es nerīkojos viņaprāt “pareizi”. Ļauju cilvēkam, kā pats cenšos, saprast, ka katram var būt savādāk, ka jebkam ir pamats. Brīnums, cilvēki ar mani kopā sāk justies brīvāki, paši arī mani automātiski cenšas saprast, atbild uz manu centību saprast. Es gūstu arī citu sapratni, kad pats atklājos un cenšos nesodīt. Cilvēki mazāk vairās no manis, kā iepriekš, kad tos vārdiem un attieksmēm nosodīju par viņu nepareizību. Vismaz daļai vairs nav jābaidās no manas kritiskās attieksmes, ar ko es viņus pazemoju, padaru par sliktākiem. Cilvēki ir spiesti sevi slēpt, jo, ja atklājas, es tos skaldu ar cirvīti kā nederīgu malku. Pie tagadējām attieksmēm sajūtu arī to, ka, cenšoties katru saprast, cik šobrīd spēju, pats arī atklājoties, raisu cilvēkos visdažādākās reakcijas. Daži saskata kaut ko, laikam, reti dabisku, neviltotu, lai arī pilnu ar kompleksiem un aizspriedumiem, un sajūta ir tāda, ka sāk manī saskatīt kaut ko īpašu. Daudzi sajūtas saprasti, saprot arī mani. Tai pašā laikā – mēs visi jau gaidām no attiecībām tieši to, lai mēs būtu saprasti, lai saprastu mūs. To vēlamies just gan mīlestībā starp vīrieti un sievieti, gan starp draugiem. Un jau daži, ar ko sanāk saskarties, šobrīd sajūtot šo sapratni no manis, saprotot arī mani, sāk bezmaz iemīlēties. Kā jau minēja mana labvēle, ka tā varot notikt. Tomēr – tas nav vajadzīgs.
Man pašam sāk iepatikties iedziļināties citos, domāt, kādēļ tie ir tādi, arī parādīt ar savām attieksmēm, vārdiem, kādēļ es nespēju ko saprast, lai skaidro. Patiesībā, kad atrodu sapratni par citiem, ir labāka sajūta, kā visus citus nosodot un neieredzot citu izvēles. Kaut tādēļ vien, ka tad no manis vairs nevairās, neko neslēpj, bet cilvēki ir priecīgi mani redzēt, cenšas arī mani saprast. Un man ir ļoti liela bauda, kad mani kāds cenšas saprast. Nesanāk? Tad centīšos palikt atklātāks, saprotamāks, lai spēj izprast, lai saproti mani, lai spējam viens otru baudīt, ne nicināt par cita izvēlēm. To pašu gaidu no tevis, stimulējot ar atklātām sarunām, atklātām attieksmēm, kas pamatotas uz manāms sajūtām un pieredzēm.
Sāku saprast, cik jocīgi ir redzēt cilvēkus, kas sevi māna, nevēlas atzīt cēloņus, lai varētu risināt pašu problēmu. Tai pašā laikā pats labi apzinos, ka tik daži pašmeli pašam ir pamanīti, nekad nebūs visi atklāti. Atliek tik viens – ieklausīties, ieskatīties citos. Apkārtējo reakcijas, attieksmes ļoti labi pauž to, kāds esmu es pats, ko pats nemanu. Ja cilvēki par mani smīn, tad tam ir pamats. Ja cilvēki ņirgājas, smejas, ir pamats. Ja dara pāri, ir pamats. Cilvēks tikai reaģē uz to, ko sajūt, ko mana. Tāpat, kā tagad smīn par mani tie, kas lasa manus rakstus. Lasītājs smīn, jo redz manus aizspriedumus, bailes, ko parasti neviens sevī negrib atzît, neviens par to nerunā skaļi. Lasītājs reaģē, uzskatot, ka esmu muļķis, kas savu bezsakaru palaiž visu apsmieklam. Viņš nesaprot, kādēļ es tā daru, domā, ka tā ir stulba pašapliecināšanās. Tai pašā laikā – es risinu sevi, beidzot meklējot cēloņus visām problēmām, mēģinot sakaut bailes, gļēvumu, bezpārliecību un atkarību no “apstākļiem”, kuri tomēr izriet no manas paša attieksmes pret dzīvi. Cits jautājums – ir it kā muļķīgi darīt tādas lietas atklāti, bet ja jau reiz esmu izvēlējies publicitāti, tad eju uz to, cik daudz esmu spējīgs atklāties dotajā mirklī. Mēs vieni pieņemam kādas dzīves vērtības un dzīvojam pēc tām, citi atkal tās risina, meklējot, mainot, laižot jaunas sapratnes.
Ir interesanti redzēt, kādu ažiotāžu mani raksti izraisa Tvnetā. Kritikas pietiek ar atliektiem galiem, tomēr pašam paliek lepnums – risinu. No šās kritikas varu izsecināt, ka esmu šaubīgs, nestabils, baiļu kontrolēts. To pauž komentāri un man nav argumentu to noliegt, pats tam piekrītu. Es atklājos, saņemu attiecīgu vērtējumu. Paliek, protams, otra alternatīva – melot, tēlot vīrišķīgo pašpārliecību un stabilitāti, kā esmu centies darīt gana ilgi, bet tādejādi būšu nepatiess. Atkal, ja esmu nepatiess, nespēju neko risināt, palieku uz vietas. Tikai apstākļu, to cēloņu apzināšana ļauj tos mainīt. Rakstot, es ātrāk visu sakārtoju, kā prātā domādams. Prāts tak ir tāds viltnieks, kas domas aizvedina citos virzienos un neļauj savest kārtību bēniņos, tā vietā liekot skraidīt apkārt pa pasauli kā trakam. Piesēžoties pie papīra, es risinu, koncentrējos uz vienu problēmu, to risinot, domājot. Jūtos lepns savā smieklībā, jo atzīstu to un cenšos risināt. Tātad – tomēr daudzmaz drosmīgs.
Runājoties, esot atklāts ar cilvēkiem, es mēģinu tos saprast, cenšoties dot iespēju pašiem sevi, citus saprast, kā mana labvēle, darot ar mani. Tas gan man tagad sanāk automātiski, nonākot pie jaunām sapratnēm, atklāsmēm. Un nonāku pie slēdziena, ka ne visur varu palīdzēt cilvēkam kā arī sev pagaidām ko saprast. Un cenšos to arī atzīt, jo neesmu nekāds ģēnijs, bet tikai cilvēks, kas meklē un cenšas risināt. Arī – nevaru būt nekāds piemērs, ko uzklausīt, jo paša dzīve ir vienā haosā, var tikai no manis ņemt piemēru, kā risinu, kā cīnos ar saviem meliem, tos cenšoties uztaustīt un nīcināt. Man pašam tik daudz jautājumu, uz kuriem vēl neredzu atbildes, bet es to apņemos risināt, jo tad, kad sapratīšu, būs vieglāk, būs skaidrāk. Kā tagad, pamazītēm notiek. Pie tā visa, ka katram savi tempi, nevēlos sevi nekur dzīt, jo skriešana noved pie paviršības, pie virspusēja skatījuma.
Tomēr, vēl paliek tik daudz cilvēku nepieņemšanas gadījumu manī, bet mēģināšu saprast katru, lai nepārmestu tam to, ka viņš ir nepieņemams, manuprāt, nepareizs. Pamazām, lēnām. Katram ir savi motīvi, kādēļ viņš attiecīgi rīkojas un dzīvo. Tik meklēt un saprast, pašam vien vieglāk paliek dzīvot, nenīstot un nenosodot nevienu. Tad arī mani neviens nenīst par manu nesapratni. Un – esot atklāts panāku to, ka saprot mani. Tad man nav jāslēpjas un jābūt nemierā ar sevi. Kā es negribu būt citu nosodīts, tā citi nevēlas to pašu. Protams – viens ir nenosodīt vārdiem, bet pie sevis to tomēr darīt. Tādēļ es meklēju motīvus, kādēļ nesodīt vispār, lai nerastos “laika bumbas”, kas tāpat pēc kāda laika nāktu vaļā. Interesanti :)
07.03.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1496
Kopā:6149752
|
| |
| |
|
Autori
