|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Visiem patikt | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Vai mani uztrauc, ko kurš domā par mani? Ai ai ai. Sāpīgāka problēma laikam manā dzīvē nav bijusi. Ņemot vērā to, ka bērnībā es jutos tas sliktākais, tad es visus savus turpmākos gadus esmu pavadījis, skrienot pēc vispārējas cieņas, lai būtu labs un atzīstams visiem. Tad rodas jautājums – vai es, cenšoties būt visiem pieņemams, esmu es pats? Protams, ka nē.
Tai pašā laikā, grozot šo puzli tā vai šā, nonāku pie slēdziena, ka, ja jau esmu šo vispatikšanas faktu atzinis sevī, tad, iespējams, varu to atmest. Salīdzinoši, progress jau ir liels - vairs neizpatīku ar saviem smaidiem visiem pēc kārtas. Jēgas no šīs izpatikšanas it visiem nav nekādas, ne bez tā, ka visiem labs nekad nebūsi.
Atceros, kā bija, kad sāku strādāt, pirms pāris gadiem. Es vienmēr visiem smaidīju, jo uzskatīju, ka tā ir drošāk – visiem patikšu, grūtā brīdī man noderēs masveida labvēlība. Centos būt patīkams it visiem, pat tiem, kas man pavisam nepatika, jo parādot savu nepatiku, es ar tiem būtu ienaidniekos. Tātad – baidījos ar kādu būt pretfrontēs, jo nebiju pārliecināts pats par saviem spēkiem, jo uzskatīju, ka jebkas ir spējīgs mani “sakaut”. Jā, patiesībā, es visu dzīvi, ik situāciju esmu uzskatījis par cīņu – stiprāks, vājāks. Ar smaidu ikvienam es atzinu to, ka esmu vājāks, jo tai brīdī nespēju būt stiprāks, miermīlīgi atzinu savu vājumu. Protams, daudzi līdz tādai niansei neaizdomājās, tikai uzskatīja mani par ļoti patīkamu cilvēku: “Kāds jauks puisis, vienmēr tik patīkams u.t.t.”. Vai es pats biju mierā ar to? Man tas traucēja dzīvot, ne bez tā, ka jutu apkārtējo smīnus par sevi. Tomēr, es apzinājos arī iemeslu, kādēļ tie smīn, ka tas ir par manu liekulību. Es to apzinājos, bet savādāk “izdzīvot” nepratu. Tad es biju nemierā ar sevi, mūžīgos pašpārmetumos par savu nespēju būt tādam, kāds esmu, slēpjot sevi citu muļķīgajās pašapmierinājumu vēlmēs. Ar savu liekuļošanu, cenšoties būt labāks citu acīs, devu tiem, kas neaizdomājās, baudu par to, ka tiem kāds smaida, ka tie kādam ir patīkami. Vai viņiem tas ko deva? Kam tas vispār ko deva? Viņiem melīgu pašapliecinājumu par to, ka viņi ir patīkami, lai gan bieži tā ar nebija, atkal man – glābšanas riņķi, ko tāpat ilgi noturēt nevarēju, jo tas spieda mani nost.
Kāds kolēģis man izstāstīja par kādu meiteni, kura it visiem smaidīja, ar visiem bija “pa draugam”, tai pašā laikā atzīstot to, ka tas viņai ir izdevīgi. Tak nevarot zināt, kas dzīvē no kura būs vajadzīgs. Viņa savu izskatu un smaidu izmanto, lai gūtu citu cilvēku labvēlību. Jā, it kā gribas nosodīt šo meiteni. Tomēr, paskatot to no cita skatupunkta, var izsecināt arī viņas rīcības motīvus. Viņa citādi neprot ar cilvēkiem saprasties. Viņa nespēj būt tāda, kāda tā ir, tāpat kā senāk nespēju būt es (arī tagad tik centieni). Viņai nepieciešama citu palīdzība, jo pati saviem spēkiem viņa netic. Viņa nezina, kā saņemt citu palīdzību kādos gadījumos, tad nu visiem cenšas būt labiņā, lai tie viņai būtu labvēlīgi. Sanāk – nejau viņa to dara aiz ļauna prāta, bet tādēļ, ka citādi neprot - baidās, ka esot tāda, kāda viņa ir, viņa nesaņems no citiem atbalstu. Vāja, bet vai mēs visi tādi neesam savā ziņā? Vairumā gaidām atbalstu no citiem, kā saka mana labvēle – sapratni. Mēs vēlamies, lai mūs saprot, tādejādi tie arī sniegtu mums atbalstu. Arī, lai cik mēs būtu neganti, domājot, ka citi mūs nesaprot, tomēr mēs gaidām to pašu sapratni. Arī negantums, mežonīga riebšana visiem citiem ir tik tādēļ, ka neesam mierā ar sevi, ka spītējam visiem, kā varam. Uzskatām, ka viņi mūs nevar pieņemt, tad nevajag ar – riebjam visiem, esot maitas un egoisti. Tomēr – nekādu labumu jau tas nedod, no mums vēl vairāk visi norobežojas.
Turpinot par meiteni, kas smaida visiem, viņas motīvi, kādēļ viņa to dara, ir skaidri. Protams, dažiem gribas pateikt: “Viņa tak ir izmantotāja, pati vēl, pie tam, to atzīst!”. Tomēr – vieglāk ir atzīt to, ka esmu maita un izmantotājs, nekā to, ka jūties vārgs un sabiedrības nepieņemams, kad esi tāds, kā esi. Tas jau ir apakšā zem tā, tas ir sāpīgāk. Izmantotājus tak mēs redzam visapkārt, kādēļ gan mēs tādi nevaram būt. Atkal – tādus, kuri nespēj būt mierā ar sevi un TĀDĒĻ cenšas izdabāt citiem, mēs neredzam tik ilgi, kamēr paši to darām. Mēs negribam atzīt, ka neticam saviem spēkiem, tomēr par to liecina mūsu darbi. Tātad – vēl jo vairāk – apkārtējie, kuriem nav izdabāšanas problēmu, redz to, un vienmēr pasmīnēs, reizēm pat iedzeļot par to. Varbūt, ka tā pat ir vērtāk, lai cilvēks saprot, ka viņā ir problēma. Ja sapratīs, drīzāk gan pārmetīs dzēlējam par tā nežēlību, kā esmu es kādreiz darījis, būs konflikts.
Šī meitene izdabā citiem ar saviem smaidiem un attieksmēm, lai saņemtu pretī labas attieksmes, bez kurām baidās dzīvot. Tas būtu saprotams, tomēr – sekas apkārtējos. Viņa ar savu “labvēlību” liek nereti citiem sevī iemīlēties, pati to varbūt neapzinoties, bet, ja apzinās, savādāk tik un tā neprot. Tikai cieš no sekām – viņā iemīlas, viņa šuj nost, savukārt tie viņu sāk neieredzēt, jo nesaprot viņu. Rodas abpusēja nesapratne vienam pret otru, kas izsauc naidu. Viņš viņai sāk riebt, viņa sajūtas vēl sliktāk, nesaprotot sekas, jūtas apcelta.
Starp citu – paralēles velku arī ar to meiteni, kura man mazliet aizķērusies – tur jau viss ir gluži tāpat. Arī – vispārēja labvēlība pret visiem, mūžīgie smaidi, ar kuru “palīdzību” viņā visi iemīlas, es jau neesmu nekāds izņēmums, tāds pats cilvēks kā citi :). Ne velti – apzinos to, ka saņemšu kurvīti, kā citi, jo viņai visi ir vienādi – muļķīgi nonākuši atkarībā no viņas vispatikšanas, arī man viņa ieķērusies dēļ tā, ka jūtos interesants. Tomēr – var jau būt, ka viņai ir vispārēja mīlestība, labvēlīgas sajūtas pret visiem? Arī tādu iespēju neizslēdzu. Pats ko tādu nepazīstu, bet tas vēl nenozīmē, ka kas tāds nevar pastāvēt. Un arī – domāju par savu atkarību, nespēju no tās tik vienkārši atbrīvoties, pat to apzinoties. Jā, protams, vieglākais veids atbrīvoties no kārdinājuma esot, tam padoties. Tomēr – padodoties, saņemot belzienu pa pakausi (savā paranojā un bezpārliecībā esmu to paredzējis), neesmu pārliecināts, vai mani nepārņems tāds pats naids, kā visus citus līdzīgās situācijās. Esmu tikai cilvēks, kurš ar visu apziņu var sajusties vēlīgs atriebties par sava pašlepnuma aizskaršanu. Bet nīst nevēlos, tātad vēl meklēju citus risinājumus. Saprotu viņu, viņas rīcību motīvus, bet neredzu pagaidām risinājumus sev, kas man traucē justies līdzsvarā un labsajūtā, nomokot ar šobrīdēju bezizeju. Tātad – meklējumos.
Rezumē par vispatikšanu ir sekojošs. Cilvēks, kurš nav pārliecināts par sevi, bieži vien cenšas izpatikt visiem. Tas smaida, liekuļo, tēlo apmierināto u.t.t. It kā ir nepatīkami to redzēt, tomēr iemesli ir tajā, ka viņš jūtas vājš, nevērts tā, kāds viņš ir patiesībā. Esot liekulīgs, viņš izsauc apkārtçjo smīnus, atkal – daudzi citi, kas necenšas iedziļināties, viņā saskata draugu vai iemīlas, jo uzskata, ka viņš viņus saprot, ka atbalsta. Atkal tas pats, kurš visiem vienmēr smaida, visus “atbalsta”, ir apjucis par šādu iemīlēšanos un pārsvarā šuj nost iemīlējušos un “draugus”, kas tādi sajutušies. Jo šāds rezultāts viņam nav vajadzīgs, vajag tikai apkārtējo atbalstu. Pieviltie par viņu nepieņemšanu, par ko gan iepriekš neliecināja smaidīgā attieksme, sāk neieredzēt to cilvēku par viņa meliem, ko sajūt galarezultātā. Rodas konflikts, gribot negribot parādās tie, kam tu neesi labs. Vai nu arī esi tagad ar visiem draugs un mīlētājs, kas nekad nesanāks. Secinājums – lai kā tu necenstos būt visiem labs, nekad tāds nebūsi. Par to, kāds esi patiesībā, vismaz tevi neviens nenīdīs, bet sapratīs, arī tie, kam tu nepatiksi. Arī patieso domu slēpšana tikai rada neskaidrības, nesapratnes, kad rīkojies savādāk, kā esi parādījis ar savu attieksmi. Un tad tik un tā tevi uzskata par liekuli, sāk arī necienīt un apzināti riebt. Tad kāda jēga skriet pēc vispatikšanas, ja tā tik un tā nav iespējama? Tikai paliec smieklīgs un vietām nīstams ar to. Tad tomēr – vismaz es esmu izlēmis nebūt tāds, jo jēgas nekādas. Pagaidām tas veiksmīgi sokas, tik, kā vēlāk izrādījās, var būt smieklīgs arī ar savu patieso būtību. :) Smieklīgas manas bailes, neizlēmība, viss cits, kas pašam traucē dzīvot. Tas vēl risināms. Bet – vismaz bez vispatikšanas, kas jēgu nekādu nedod.
06.03.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1539
Kopā:6149795
|
| |
| |
|
Autori
