|
|
|
|
|
|
|
| | Te klusumā | | Ievietojis: Anete Bee | Komentāri (2) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Es esmu ieaugusi šajā vietā,
Sen saknes spiežas dziļi zemes sietā.
Mans zars pār klusu kapakmeni liecas,
Bet gars pēc brīvestības klusi tiecas.
Jau nezin kuro gadu melnā naktī,
Es dejoju ar pieradumu vienā taktī.
Ar sēru lentēm manas vēnas
Tiek saistītas pie pagājības senas.
Un šķiet, ka nerit tajās karsta asins,
Bet smags un nepielūdzams svins.
Tomēr jūtu, ka reiz sanāks kopā viss mans grēks,
Un dzīslās beidzot plūdīs spēks.
Tad savai nolemtībai acis aizsiešu,
Un viņu baltā kapā guldīšu.
Bet pati beidzot būšu aizplūdusi
Kā silta ēna klusi, klusi...
Tik jūras krastā aizlūzušās smilgas,
Tad atgādinās, kādas bija manas ilgas. (27.06.2012) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1805
Kopā:6062130
|
|
|
|