 (www.feini.lv) |
| Anete Bee : Te klusumā |
| Es esmu ieaugusi šajā vietā, Sen saknes spiežas dziļi zemes sietā. Mans zars pār klusu kapakmeni liecas, Bet gars pēc brīvestības klusi tiecas. Jau nezin kuro gadu melnā naktī, Es dejoju ar pieradumu vienā taktī. Ar sēru lentēm manas vēnas Tiek saistītas pie pagājības senas. Un šķiet, ka nerit tajās karsta asins, Bet smags un nepielūdzams svins. Tomēr jūtu, ka reiz sanāks kopā viss mans grēks, Un dzīslās beidzot plūdīs spēks. Tad savai nolemtībai acis aizsiešu, Un viņu baltā kapā guldīšu. Bet pati beidzot būšu aizplūdusi Kā silta ēna klusi, klusi... Tik jūras krastā aizlūzušās smilgas, Tad atgādinās, kādas bija manas ilgas. |
| (27.06.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |