X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Ar Semargla gādību
Autors - Eri Otto
  
Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Mūza šim stāstiņam atnāca iz krievu seriāla "Ohotņik" :)

No sākuma runas par vilkati tika uzskatītas par nogarlaikojušos un prātu izkūkojušu sievu tenkām, bet drīz vien visa apkaime baidījās pilnmēness naktīs pat degunu no mājām pabāzt. Pēc katras pilnmēness nakts pilsētā, apkārtējos ciemos un viensētās tika atrasts kāds saplosīts lopiņš, reizēm arī neuzmanīgāks cilvēks, kurš tomēr bija pametis mājas drošās sienas un izgājis laukā, nejauši uzskrienot tieši vilkatim. Bet ļaudis teicās, ka vienmēr netālu no nozieguma vietas dzirdējuši baisus, asinis stindzinošus kaucienus vai arī redzējuši milzīga vilka siluetu, kas reizēm pārtapis par tīri cilvēcisku stāvu.
Vietējais kņazs Dusans jau vairāk kā gadu ar saviem vīriem dzina pēdas vilkatim. Gan pats viņš bija cietis no zvēra uzbrukumiem, gan bija jārūpējas par saviem ļaudīm. Stingrs, skarbs, bet ļoti taisnīgs ar atbildības un pienākuma sajūtu pret saviem cilvēkiem. Tikai kņazam neveicās. Drošs viņš bija tikai par vienu – vilkatis bija kāds no vietējiem. Bet kurš? Ne vienkāršs cilvēks, ne augstdzimis vilkati gaišā dienas laikā no citiem neatšķirs. Bija vajadzīgs kāds, kas saistīts ar gariem, dieviem un citām būtnēm, kas nepieder cilvēku pasaulei. Vajadzēja piedabūt palīgos kādu no apkaimes šamaņiem vai raganām. Kādu, kas būtu pietiekami prasmīgs noķert vilkati, un kādu, kas nebaidītos to darīt.

Vasarai ejot uz beigām kņazs vēlā vakara stundā izradās Jaras meža būdā. Viņš visupirms palīgos izvēlējās tieši šo jauno raganu divu iemeslu dēļ. Vispirms, jau viņa dzīvoja vistuvāk, vislabāk pazina apkaimes ļaudis. Bez tam bija gudra, ragana kopš neatminamām paaudzēm un drosmīga kā visbrašākais kareivis. Un, otrkārt, kņazam viņa patika, labprāt viņš ņemtu brašo sievišķi sev par sievu. Tikai viņa vienmēr jokojoties atteica, ka nepiederot cilvēku pasaulei, tāpēc par sievu vīram no cilvēku vidus būt nevarot. Tiesa, Jara atteica arī visiem citiem, kas cierēja uz viņu, tāpēc kņazs neturēja ļauna prāta. Šad tad apmeklēja raganu, lūdza viņas pakalpojumus un pēc tam dāsni apdāvināja. Lai nu ko, bet pret cilvēkiem, kas viņam bija noderīgi kņazs nekad neskopojās. Jara arī viņa dāvanas pieņēma, bet bez prieka un labpatikas. Tāpat nezināja, kā tās izmantot. Kņaza dāvātajiem akmeņiem un smalkajām šallēm nebija vērtības raganas dzīvē.

Dusans pabāza galvu Jaras būdā. Bez uzaicinājuma iekšā iet vairījās. Starp zālīšu saišķiem, maisiņiem, zvērādām un kārbām viņš pašu raganu nemanīja. Bet uz uguns uzliktais katls liecināja, ka ragana tepat tuvumā vien ir. Kņazs pavērās apkārt pieticīgajam raganas miteklim. Biezs, aizaudzis mežs, kurā daudziem pat dienas laikā būtu baisi kāju spert zvēru dēļ, bet Jaras dzimtas sievietes te dzīvoja paaudžu paaudzēs. Vienas! Nevienai nekad nav bijis vīra, bet tas jau tikai likumsakarīgi. Kur tad raganai vīrs. Precēta ragana jau vairs nav ragana, bet tikai sieva.
Un arī Jara jau vairākus gadus te bija viena, un nebaidījās. Drūmais mežs viņai bija mājas, zvēri un putni aizstāja brāļus un māsas, bet dievus, jo sevišķi uguns un mēness dievu visa labā aizstāvi Semarglu, viņa turēja mirušo vecāku un vecāsmammas vietā.
-Jara! Jara! Jara! – kņazs skaļi sauca, lēnām griežoties uz riņķa.
-Neauro, kā alnis riest laikā! – no biezokņa atskanēja skarba balss un drīz un šaurās taciņas parādījās tās īpašniece – jauna, slaida, vingra tumšmate, paspūrušiem gariem matiem, kuros bija iepītas dažas meža veltis un lūša ilkņi. Tērpusies viņa bija pavisam vienkāršās linu drānās, apsietās ar rotātu jostu un nokārusies dažādiem amuletiem. Basām kājām viņa staigāja no sala līdz salam. Spītīgi sakrampētās lūpas liecināja, ka ūdens spaiņi viņas rokās ir smagi, bet ragana ir nogurusi. Kņazs piegāja palīdzēt, bet Jara neļāva.
Jaras vārds raganai bija dots par godu pavasarim, kas esot sācies viņas piedzimšanas dienā. Dusanam jaunā sieviete vairāk atgādināja tveicīgas vasaras novakari, kad gaisā jaušams negaisa tuvums.
-Nācu lūgt tavu palīdzību.
-Kas tad atkal? – Jara nolika spaiņu pie būdas. Ūdeni viņai diendienā nācās nest no tuvējā strauta kādu pusversti. – Gribi zināt, kura no godīgajām pilsētas meitām tik tiešām ir tikumīga un godīga? Lieki! Tamdēļ pie manis nebija jānāk. To visu var dabūt zināt ar puišiem kopā iedzerot, - viņa zobgalīgi pavērās staltajā, vēl jaunajā vīrietī, kuram melnajos matos uz deniņiem metās pāragrs sirmums.
-Ja tik vien būtu tā bēda, - viņš nopūtās. – Vilkatis! Esi taču dzirdējusi?
-Kā tad ne! Jau gadu par to tauta runā, - Jara stalti izslējās un sakrustoja rokas uz krūtīm.
-Cilvēki jebkurā laikā baidās meža tuvumā rādīties. Pilnmēnesim tuvojoties jau krēslā no mājām neiziet. Palīdzi notvert! Ne tu, ne viņš neesat īsti cilvēku pasaulei piederīgi. Tev jāvar viņu atpazīt starp visiem.
-Tad tu gribi lai nododu sev līdzīgos? – viņa pasmīnēja un iespieda rokas sānos. – Tā nav labi, kņaz! Pats zini!
-Tu esi laba. Tu kalpo Semarglam, Perunam, Jarilo, citiem labiem un stipriem dieviem. Viņš ir nevaldāms plēsoņa. Kāds tad savējais?
-Tiesa! Nav savējais. Bet es nevaru viņu atpazīt, kamēr nebūšu acīs ieskatījusies gan zvēram, gan cilvēkam. Acis vien vilkatim nemainās. Gan cilvēka veidolā, gan zvēra izskatā, bet acis ir vienas un tās pašas… - viņa dziļi ievilka elpu, bet vairāk nekā neteica.
-Runā! Neklusē! Tu taču vari līdzēt, vai ne? – kņazs viņu satvēra aiz pleciem un sapurināja. Liela pacietība galīgi nebija raksturīga valdniekam. Jara izrāvās.
-Varbūt, ka varu! – viņa izvairīgi atteica. Kāds spēks teica priekša: neiesaistīties.
-Tad saki, ko darīt? – tā kā Jara nebija teikusi skaidru „nē”, tad kņazs nemaz nedomāja atkāpties.
-Atnāc pēc dažām dienām. Man jāpadomā! – viņa atcirta. – Vilkaču ķeršana ir smags darbs. Pats zini! Viņš ir stiprs, veikls, nežēlīgs. Varbūt Semargls dos padomu kā viņu valdīt. Cīņa pret ļaunumu ir viņa ziņā. Viņš ir mēness dievs, bet mēness irtas, kas pavēl vilkatim. Bet tagad ej! Līdz pilnmēnesim vēl laika gana ej, kņaz! Ej! – viņa raidīja Dusanu prom, pati atkāpjoties būdā. Tomēr kņazs tik ātri negrasījās iet prom. Viņš gatavojās sekot raganai. Turpināt viņu pierunāt. Jara enerģiski atgaiņājās.
-Ej prom! Man vēl daudz kas darāms, un arī par tavu lūgumu ir jāpadomā. Ej prom! – viņa pavēlēja, un šoreiz vīrietis atkāpās. Esot raganas valdījumos, lai arī it kā tomēr pats savā mežā, viņai nepaklausīt bija tīrais neprāts.

Jarai tas gan ļoti nepatika, bet kņazs uzstāja, ka vilkača medībām jānotiek jau pirmajā pilnmēness naktī. Šī nakts iekrita tieši rudens saulgriežos, kad dienas laiks un nakts laiks ir vienādi.
-Nedrīkst, Dusan! Nedrīkst, kņaz! Šonakt ir vienīgā nakts gadā, kad Semargls nestāv sardzē par mums. Nu pacietie līdz rītnaktij. Ja mēs darītu, ko sliktu, tad šī nakts būtu īstā. Bet mēs darām labu, vēl jo labāk būtu, ja ar Semargla gādību. Lai nekļūdītos. Bet kļūdieties ir tik viegli un kādu netaisni sodīt, - Jara visu savu enerģiju pielika tam, lai pārliecināt Dusanu šonakt neuzsākt medības.
Bet kņazs nebija pārliecināms. Medībām bija jānotiek jau šonakt, lai tur vai kas.
-Nu, ja tā, kņaz, tad es savu apdarīšu un iešu prom. Klāt nebūšu. Bet no rīta pārliecināšos par tavu kļūdu, - Jara beidzot aizkaitināti noteica. – Man vēl šonakt vairāki pēdējā gada laikā dzimuši mazuļi jānodrošina pret ļaunajiem gariem.
-Nelūgšos uz ceļiem krizdams, - kņazs atcirta. Viņu sāka kaitināt Jaras iebildumi un pārliecība, ka viņš noteikti kļūdīsies. Tā it kā viņa to jau iepriekš paredzētu. Bet pareģojumiem Dusans neticēja. – Tikai izdari, kas darāms, tālāk mēs paši. Ar šķēpiem, nažiem un bultām.
-Par sudraba uzgaļiem tik neaizmirstiet.
-Tas tiešām nepieciešams? – kņazs saviebās. Sudraba nebija daudz. Bez tam tas bija mīksts metāls, galīgi neparocīgs ieročiem.
-Domāju, ka jā. Bet tev jau labāk zināms. Tu esi pēddzinis, tu esi dižais mednieks, tu esi karotājs, - Jara vienaldzīgi paraustīja plecus. Tagad viņa bija pilnīgi droša, ka kņazam nekas nesanāks.
-Tikai nevajag tagad tās dzēlības, - kņazs apskaitās.
-Labi! Tikai zirga mugurā, kad sāksies vajāšana nekāp. Vilkača nobiedēts, tas tevi šonakt samīs.
-Tu mēģini mani iebiedēt? – Dusans saviebās, un nu izskatījās ļauns un nikns.
-Nē! Brīdinu. Nāve šonakt tev tuvu staigās. Sargies! – Jara mierīgi un ar tīru sirdi atteica. Savu viņa izdarīja. Brīdinājusi viņa bija. Ticēt vai neticēt, lai Dusans izlemj pats.
Tad viņa drosminiekam, kas apņēmās izpildīt ēsmas lomu, uzlika nepieskaramības lāstu. Ikviens, kas ļaunā nolūkā viņam līdz rītausmai pieskarsies, uz vietas pats būs beigts. Tā lāsts iedarbojas uz cilvēku. Vajadzētu iedarboties arī uz vilkati, bet īsti droša Jara par to nebija. Ar vilkačiem reiz saskārusies bija tikai viņas vecvecmāmiņa, par kuru dzimtā klīda leģendas – diža ragana.
-Esiet modri! Un sargiet sevi un viens otru! – viņa aizejot novēlēja vilkača ķērājiem.

Īsi pirms dienvidus Dusans atjāja pie Jaras, kas sēdēja būdas priekšā, tīrīja saknes grieza gabaliņos un lika atvasaras saulē kaltēties.
-Nu? Gribi redzēt vilkati? Ieskatīties acī tam, kura noķeršanai neticēji? – viņš vaicāja. Vīrietim acis priecīgi un satraukti gailēja, kā puišelim, ka pirmo reizi ļauts kāpt zirga mugurā.
-Vai tiešām noķērāt? – Jara salti vaicāja. Neticēja.
-Noķērām! Tiesa, jau pēc saullēkta.
-Tad noteikti tas nav īstais! – viņa atteica un atkal pievērsās saknēm, neizrādot ziņkārības vilni, kas viņu spīdzināja.
-To jau šonakt pārbaudīsim. Tad gribi viņu redzēt, vai ne? – kņazam tik ļoti gribējās palielīties ar savu veikumu.
-Jā! – Jara uzslējās kājās un piegāja pie zirga. Noslaucījusi pret brunčiem rokas, viņa pastiepa plaukstu kņazam. Vīrietis cieši satvēra viņu aiz pastieptās rokas un viegli uzcēla zirgā sev priekšā. Spēka nu veiklības viņam netrūka.
-Un tagad stāsti. Kā? – ragana centās būt mierīga. Viegli tas nebija. Tāds notikums! Noķerts vilkatis, un gluži ne bez viņas līdzdalības. Pats kņazs bija satraukts, kur tad nu vēl sieviete varēja aplikt mierīga. Bet visvairāk tirdīja ziņkāre, kurš? Ragana pazina gandrīz visus tuvākā un tālākā apkaimē, bet neviens nebija licies esam vilkatis.

-Kā jau bija apredzēts, vilkatis visai drīz metās uz ēsmu. Nakts bija tikko kā sākusies. Tikai tavs lāsts viņu nenogalināja. Apturēja nu sāpināja gan. Tās bija šausmīgas, asinis stindzinošas un ausis plosošas gaudas un kaucieni, kad viņš sāpēs locījās pa zemi. Viri pa to laiku paspēja pieskriet klāt, bet vilkatis tās locījās, ka tikai viens mednieks pamanījās viņam sānos ietriekt šķēpu. Ievainojums izrādījās ne tuvu ne bīstams. Tikai satracināja vilkati un laikam noņēma tava lāsta iedarbību. Viņš pēkšņi uzrāvās kājās, aizmeta vīrus pa gaisu un metās bēgt, pa ceļam nogalinot divus drosmīgākos, ka mēģināja viņu apturēt. Pārējie metās pakaļ tik tikko spējot valdīt zirgus, kas nudien bija pārbiedēti. Manējais uzvedās kā galīgi prātā jucis. Palaidu, lai skrien. No rīta atgriezās pats. Paldies par brīdinājumu. Tik tiešām būtu varējis krist zem viņa pakaviem, - kņazs atzinīgi palocīja galvu un pasniedza raganai dažas monētas. Viņa tās neapskatot iebāza somā, kas gandrīz vienmēr karājās pār plecu. Kņaza pateicībā palocītā galva bija augstāks atalgojums. Jara pat nespēja atcerēties vai maz ir kādreiz redzējusi kāda priekšā Dusanu noliecam galvu.
-Bet tu biji tik aizkaitināts, ka varēji manus vārdus arī neņemt vērā, - viņa pasmaidīja un papliķēja zirga kaklu. Lopiņš noskurinājās, iezviedzās un turpināja savu gaitu. Jara izlikās, ka nav pat manījusi kņaza atzinības pilno žestu. – Stāsti tālāk! Tu paliki pie tā, ka sākāt dzītie pakaļ sāpju nogurdinātajam un savainotajam zvēram. Ar sudrabu dūrāt?
-Cik man zināms, tad nē! Parasts šķēpa uzgalis. Nu tad tālāk. Līdz mežam bija viegli, bet tad likās, ka viņš ir pazudis. Šī zvēra pēdas pat pieredzējušākie mednieki tik ar grūtībām spētu atrast. Kur nu vēl nakts melnumā. Pat suņi pēdas neņēma. Arī brūce viņam neasiņoja. Nekādu pēdu. Vīri lādējās un lamājās staigādami pa mežu. Uzskatīja, ka zvērs būs aizgājis, ka viss velti. Bet jau pēc saullēkta mēs viņu atradām. Jau cilvēka izskatā. Bezspēkā guļam sūnās, pārgurušu ar tādu pat ievainojumu sānos, kas bija krietni apvilcies un neasiņoja. Netālu no tava nama, - kņazs zīmīgi piebilda.
-Kas ar to domāts? Turi mani par kaut ko aizdomās? – ragana sarosījās.
-Nē! Bet varbūt vilkatis cerēja, ka tu palīdzēsi. Varbūt gāja atriebties par lamatām. Varbūt ir iemīlējies un gāja tevi satikt. Varbūt tikai sakritība, - Dusans paraustīja plecus.
-Iemīlējies vilkatis? Nesmīdini mani, - Jara iesprauslojās. – Tālāk?
-Tālāk sasējām, aizvilkām un ieslēdzam. Šonakt ieliksim būrī pilsētas laukumā, lai visi redz, kā viņš pārvēršas zvērā. Tad visi redzēs, ka noķerts īstais, ka jābaidās vairs nav, j mēs ar sudraba šķēpiem, nažiem nu bultām būsim gatavībā nogalināt zvēru. Neviens no ķērājiem nešaubās, ka šis ir tas, ko mēs gadu jau medījam.
-Nevilcinies! Nemoki mani! Saki, kas viņš ir? - Jara strauji pagriezās pret kņazu un satvēra viņu aiz vilkādas vestes.
-Tātad tomēr neesi tik vienaldzīga, cik izliecies, - kņazs smīnēja, izbaudot raganas neapmierinātās ziņkāres agoniju.
-Runā! Kas?! – viņa nebaidījās pavēlošā tonī pieprasīt noskaut vārdu.
-Vladimirs
-Kāds Vladimirs? Viņu ir kādi četri pilsētā vien.
-Kazu gana dēls. Tas nepārspējamais mednieks. Nu ir skaidrs, kāpēc viņš ir tik lielisks mednieks. Ar vilkača maņām un jutekļiem. Oža, dzirde pašam kā zvēram. Ne velti viņš nepiedalījās vilkača medībās.
-Daudzi nepiedalījās. Tikai tavi kareivji un daži mednieki. Tas vēl neko nepierāda, - Jara papurināja galvu.
Vladimirs! Ragana juta nepatīkami saraujamies savu ķermeni. Tak ne jau viņas noskatītais Vladimirs. Ne jau tas smukais mednieks, kuru viņa gribēja par savas meitas tēvu, ali arī nekas neliecināja, ka viņam būtu kāda interese par raganu. Tas Jaru bija sāpinājis, bet nekad nerosināja uz atriebīgām domām. Un arī tagad viņa lūdzās, lai tā būtu kļūda, lai Vladimirs nebūtu meklētais vilkatis.
-Nu tad es vēl jo mazāk ticu, ka esat noķēruši vilkati.
-To mēs jau šonakt pārbaudīsim. Un viņam tavai zināšanai ap kaklu ir pusmēness.
-Tā ir Semargla zīme. Viņš ir tikai uzticams Semargla kalpotājs. Arī man ir pusmēness, - viņa parādīja vienu no bronzas piekariņiem, kas karājās ap kalu. – Vai tad es arī esmu vilkatis?
-Nē! Tu gan ne! – kņazs papurināja galvu, atceroties, ka arī viņam tāds ir.
Mežs palika aiz muguras. Abi iejāja pa plaši atvērtajiem pilsētas vārtiem.

Pilsētas laukumā netālu no būdas, kurā turēja vilkati, pulcējās visi tuvējās apkaimes iemītnieki. Ziņkārība viņus triektu pat vilkatim rīklē. Un neskatoties uz to, ka vilkatis taču bija sasiets un ieslodzīts, visiem, pat sievām un bērniem, rokās bija dakšas, spriguļi, naži, nūjas, rungas, sirpji un citi mājsaimniecības priekšmeti, ko varēja izmantot par durošiem un sitamiem ieročiem. Ikviens bija gatavs aizstāvēties, ja nu pēkšņi vilkatis izlaužas brīvībā.
Ierodoties kņazam un Jarai balsu murdoņa apklusa un ļaužu skatieni pievērsās viņiem. Un drīz vien atskanēja suminājumu saucieni tiem, kas noķēruši vilkati.
-Nepriecājieties par agru! – Jara ar slaidu lēcienu nolēca no zirga muguras. Viņa bija apņēmusies visiem spēkiem aizstāvēt Vladimiru pat tad, ja viņam ragana bija dziļi vienaldzīga.
Sumināšana pārauga sašutuma pilnā murdoņā, un Jara steidzās paskaidrot.
-Šo nakti Semargls nebija sardzē pret ļaunumu. Uzdevums tika veikts bez viņa gādības. Kļūdīties bija tik viegli! Bet jau šonakt, pusnaktī mēs visi uzzināsim patiesību. Tikai nedaudz pacietības. Nesteidzieties nogalināt labāko mūsu mežu mednieku. Semargls nepiedos, ja notiesāsim kādu nepamatoti. Bet pusnaktī nāks patiesības mirklis.
-Vai ragana nevar pateikt uzreiz? Ir vai nav vilkatis tanī būdā? – kāds no pūļa sauca. – Kad viņš naktī pārvērtīsies, tad pat vīriem desmit būs grūti šo valdīt.
-Ja viņš pārvērtīsies, - Jara īpaši uzsvēra „ja”. – Es viena viņu valdīšu ar Semargla stipro un taisnīgo roku palīdzību.
-Vai tu to tiešām varēsi? – jautāja neticības pilnas balsis. Kā gan viena sieviete varēs valdīt zvēru? Vai tiešām viņas burvestībām pietiks spēka?
-Varēšu! – Jara skaļi un pārliecināti sauca, labi zinot, ka tie ir salti meli. Viņas burvestību klāstā līdzekļa pret vilkačiem nebija. Bet tagad galvenais bija apturēt tautu no pārsteidzīga soļa speršanas, no nevajadzīgas un viņai ļoti nepatīkamas slepkavības.
-Un tagad, kņaz, ielaid mani pie viņa. Noslēdziet būdas durvis aiz manis. Es nebaidos!
-Tikai nesien viņu vaļā, - Dusans brīdināja.
-Un tu domā, ka īstu vilkati tās tavas šņorītes var apturēt? – viņa izsmējīgi pajautāja, pūļa pavadīta ejot uz ieslodzījuma vietu.

Tikko ragana pārkāpa būdas slieksni, durvis aiz viņas cieši aizvērās. Ieejot no gaismas būdā, kurā vienīgais gaismas avots bija niecīga vēdināma atvere plaukstas platumā, Jarai likās, ka ir iestājusies nakts. Bet acis drīz pierada un viņa saskatīja smagās elpas īpašnieku. Nosiets kā kūniņa uz grīdas dēļiem gulēja jauns vīrietis. Viņa seja nebija redzama, tikai spēcīgais stāvs, platie pleci, bizēs sapītie, savēlušies gaiši brūnie mati, kurus rotāja paša nomedīto vilku un lāču ilkņi. Uz raganas ierašanos viņš vispār nereaģēja, un Jara lēnām piegāja tuvāk. Degunā iesitās sviedru, asiņu un zvēra smaka. Visas viņas šaubas un pārliecība pēkšņi izgaisa. Nu sieviete bija pilnīgi droša. Viņas priekšā tik tiešām gulēja vilkatis.
-Vladimir! – viņa ierunājās. Vīrietis pagrieza galvu, veltot viņai pētošus skatienu. Lai arī pustumsā, bet Jara nešaubījās. Tas tik tiešām bija Vladimirs. Slāvisko sejas ovālu, dažas dienas neskūto bārdu, palielo degunu viņa labi pazina. Tikai acis viņam gailēja kā vilkam. Jebkurš būtu bailīgi atkāpies, bet Jara nē. Viņa nejuta bailes. Vismaz tagad ne, kad Vladimirs bija cilvēka izskatā, kad zvēru nomāca cilvēks. Tieši otrādi, viņa piegāja klāt un notupās līdzās.
-Sāp? – viņa klusi jautāja ar pirkstu galiem pārbraucot pār Vladimira asinīm apkaltušo pieri. Tur bija tikai sīka, jau savilkusies skrambiņa.
-Sāp! Bet nav tik traki, - viņš atteica. Varēja just, vīrietis bija apmulsis. Laikā, kad ikviens baidījās bez ieroča viņam pienākt pat desmit soļu attālumā, ragana sēdēja līdzās un nevairījās pat pieskarties.
-Tevi apvaino vilkatībā. Ja šonakt pārvērtīsies, tad tev gals klāt, - viņas pirksti pārslīdēja pār vīrieša plecu un plauksta apstājās tieši virs ievainojuma sānos, ko tagad cieši klāja virves.
-Tad viņiem labāk būt bruņotiem. Viņu pašu labā, - Vladimirs nīgri atrūca.
-Kuš! – Jara pēkšņi aizšāva plaukstu viņam mutei priekšā. Viņa manīja gar vēdlūku pazibam ēnas.
-Mūs noklausās! – viņa čukstus teica. Vladimirs pāris reizes dziļi ievilka elpu, it kā censtos ko saost.
-Ārā tik ļoti ož pēc bailēm, ka nespēju noteikt, cik viņi ir tuvu.
-Tuvu! Ļoti tuvu. Vismaz daži ziņkārīgākie. – Jara apstiprināja, turpmāk runājot tikai čukstus. Vladimirs vēl pāris reizes skaļi un dziļi ievilka gaisu.
-Bet no tevis pēc bailēm neož, - viņš tāpat čukstus atteica. Līdz tiem, kas vēlējās noklausīties, varbūt aizlidos daži vārdi, bet puslīdz droši, ka sarunas vairākumu viņi nedzirdēs pie labākās gribas un jēgu nesapratīs. – No tevis plūst cita smarža. Salda un mierinoša.
-Toties tu smirdi pēc zvēra. Tiksi laukā, būs tevi nekavējoties jāliek baļļā, - Jara pasmaidīja. – Es atbrīvošu tevi no virvēm, ja neiebilsti, - atbildi nesagaidījusi, viņa no soma izvilka nelielu nazīti, ar ko grieza meža velis, un pāršņāpa dažas virves. Tad piepalīdzēja gūsteknim uzslieties sēdus un attina virvi. Labu auklu bojāt negribējās, gan vēl ļoti labi varēs izmantot. Satīta kamolā, tā nozuda nelielajā, bet tik ietilpīgajā raganas somā.
-Kāpēc tu no manis nebaidies kā visi citi? – viņš jautāja, izstaipot notirpušās rokas, pa kurām tagad „skrēja skudriņas” un kas vēl kādu brīdi negribēja lāgā klausīt.
-Man vēl ilgi lemts dzīvot, un ne vilkatis, bet greizsirdīga un skaudīga sieviete nesīs man nāvi.
-Tātad tu arī uzskati, ka esmu tas zvērs!
-Es par to nešaubos! – viņa pieliecās tuvāk pie pašas Vladimira auss. – Un gribu palīdzēt.
-Kāpēc gribi glābt vilkati? – viņš no tiesas izbrīnījās.
-Ne vilkati, Vladimiru.
-Vladimirs ir vilkatis. Viņu nekas nevar glābt. Nevar mainīt. Un līdz pat šai naktij viņš bija par to Semarglam pateicīgs. Un nu jau atkal ir.
Jara atvirzījās mazliet nostāk un saviebtu seju lūkojās viņā.
-Paskaidro. Kā var būt, ka tev patīk būt par šādu briesmoni?
-Nepatīk. Bet tā bija cerība, - Vladimirs nopūtās.
-Vēl jo mazāk saprotu, - viņa papurināja galvu un tad pārplēsa šķēpa pārgriezto kreklu uz Vladimira sāna, lai redzētu brūci. Asmens bija noslīdējis gar ribām, atstājot nepatīkamu, asiņojošu nu sāpīgu, bet ne tuvu, ne bīstamu ievainojumu pat cilvēkam, kur nu vēl vilkatim. Kņazam bija taisnība. Par to jāuztraucas nebija.
-Saki, kāpēc šonakt bēgi uz manas būdas pusi? – viņa stingri noprasīja. Vladimirs neatbildēja un novirzīja skatienu uz gaismas avotu. Jara brīdi gaidīja, bet pacietība ātri aptrūkās. Ši tikuma viņai nebija daudz vairāk kā Dusanam.
-Atbildi, Vladimir! Jo vairāk es zināšu, jo lielākas ir cerības, ka tu dzīvosi. Dzīvosi, neskatoties uz to, ka esi vilkati.
-Es gāju ar domu, ar cerību… - viņš iesāka, bet atkal saminstinājās. Tikai Jaras skarbais acu skatiens lika turpināt, -… ar vēlmi vēl kaut reizi redzēt tevi, ja nu šonakt man jāmirst. Līdz tavai būdai netiku. Saullēkts pārsteidza. Bet kā cilvēkam man nepietika spēka. Bet vēlme piepildījās. Tu esi te! Pie manis! Mēs esam divi vien. Un neviens netraucēs! Viņiem visiem ir tik ļoti bail.
Nu apmulsa Jara. Vai viņa pareizi saprata? Viņa patika Vladimiram, bija iekritusi viņam gan acīs, gan sirdī? Vai tik tiešām bija darīšana ar iemīlējušos vilkati? Vai tiešām? Tad kāpēc viņš nekad to nebija izrādījis? Drīzāk vairījies, nevis tuvojies viņai?
-Neskatoties uz to, ka ar manu gādību ķērāji vispār tika tev tik tuvu?
-Vai tad tu zināji, ka vilkatis esmu es?
-Nē! – Jara papurināja galvu.
-Tu ķēri vilkati, ne Vladimiru. Pati tikko teici, ka Vladimiru gribi glābt. Un pat ja ne tā…. Man vienalga. Tu varētu mani nīst un nicināt, tas nemazinātu to siltumu un maigumu, ko jau sen jūtu pret tevi.
-Sen? – tas pārsteidza vēl jo vairāk.
-Sen! Vēl tava māte bija dzīva. Es bieži tev sekoju, vēroju kā medījumu, bet baidījos tuvoties. Tu tomēr biji ragana, es prasts mednieks. Kad beidzot biju saņēmies sarunai ar tevi, aizgāju, bet priekšā bija kņazs. Dzirdēju, kā viņš tevi sauca pie sevis par sievu.
-Bet es viņam atteicu. Vai to tu arī dzirdēji? – Jara atkal pievirzījās tuvāk.
-Zinu! Dzirdēju kādiem vārdiem. Tu teici, ka nepiederi cilvēku pasaulei, tāpēc nevari piederēt arī cilvēkam. Ja tu atteici Dusanam, kādas cerības bija man? Es lūdzu Semarglu, lai viņš mani apdara tikpat nepiederīgu cilvēku pasaulei, kā tevi. Lai mēs būtu līdzīgi. Tad vismaz būtu cerība. Tas piepildījās Un es atkal nespēju. Ja nu tu nobītos no tā, kas esmu kļuvis. Ja es tev nepatīku? Gadu grasījos saullēktā atnākt pie tevis, ali tu savām acīm redzi vilkača pārvēršanos par Vladimiru. Lai zini, kas esmu. Bet nespēju, - viņš lēnām stāstīja, kas bija sakrājies uz sirds un nospieda viņu.
-Ak tu, muļķīt! – Jara nopūtās un noglāstīja viņa vaigu.
-Laikam gan! Muļķis!
-Kā tu kļuvi par vilkati? – viņu mocīja ziņkāre, un arī iekāre pret Vladimiru. Zinot patiesību, viņš nu raganai patika vēl jo vairāk.
-Medībās! Bija aizblandījies visi tālu uz ziemeļiem no šejienes. Man uzbruka vilks. Milzīgs! Laikam jau tāds pats vilkatis. Stiprs un veikls. Un tomēr es viņu uzveicu. Ar grūtībām. Neskaitāmās un visai smagās brūces neparasti ātri dzija. Tas vien jau biedēja.bet vēl vairāk pārbijos, kad pirmajā pilnmēness naktī sāku apaugt ar vilnu, parādījās ilkņi, kļuvu līdzīgs vilkam, kas tikpat labi iet uz divām kājām, kā skrien uz četrām. Pēc diviem pilnmēnešiem biju apradis, kas ar mani notiek. Kņaz sāka vilkača medības, bet es viņu modri uzmanīju. Viņu un viņa ķērājus. Grūti bija tikai radīt attaisnojumus, kāpēc nepiedalīties zvēra ķeršanā. Piecas pilnmēness naktis no vietas es esmu zvērs. Pārējā laikā mednieks Vladimirs. It kā šeit, bet cilvēku pasaulei vairs īsti piederīgs neskaitos, - gailošām acīm viņš caur pieri lūkojās raganā. Tas bija padevīga plēsoņas skatiens.
-Labi! Tagad padomāsim, kā dabūt tevi laukā.
-Kas tur ko domāt?! Esmu atsiets. Puslīdz atguvis spēkus. To man vairāk kā jebkuram cilvēkam, ātrums lielāks. Durvis izgāzt, viens spēriens, un mežā iekšā. Lai tad meklē kā adatu siena kaudzē. Viņi ir tā pārbijušies, ka nespēs mani noturēt.
-Bet viņi ir bruņojušies. Un, ja tu tā izdarīsi, tad slapstīsies visu mūžu, e tuvumā parādoties. Kā tad paliks tava cerība, vilkati?
-Tev ir kas labāks padomā? – jautājums izskanēja visia drūmi.
-Varbūt, - viņa pavīpsnāja. – Bet tavu domu atstāsim uz galīgo un neizbēgamo.
-Bet saki, vai ir vērts pūlēties? – viņš saņēma raganas zodu.
-Kā tu to domā? – viņa uzlika plaukstu uz vīrieša rokas.
-Vistiešākajā saistībā ar to, ko teicu. Vai vilkatim ir cerības uz raganu?
-Ja nebūtu, tad arī manis visticamāk te nebūtu. Padomā labi. Kamdēļ glābt vilkati? Muļķīgi un nepareizi. Bet es to daru, jo gribu tevi sev. Man ir savtīga interese. Vai ir vēl kas nesaprotams?
Vilkatis papurināja galvu un pierāva Jaru sev klāt. viņa padevīgi piekļāvās un ar visu savu nevaldāmo jaunības degsmi atdevās kaislīgajiem skūpstiem. Doma, ka viņa ir kopā ar bīstamāko no cilvēkiem, ar vilkati uzbudināja vēl jo vairāk. Pret cieto dēļu grīdu viņa vietām noberza muguru, bet pat nepamanīja to. Tāpat kā Vladimirs pat nejuta raganas nagus iecērtamies viņa mugurā. Abu ilgi lolotais sapnis kļuva īstenība. Neilgs, saldkaisls mirklis, par kuru Vladimirs bija atdevis savu cilvēcību, par ko bija pateicīgs, zinot, ka Jara turpmāk būs viņa vēl un vēl, ja vien šinī naktī līdzcilvēki viņu nenogalinās.

Jaru realitātē atgrieza vilka kauciens.
-Klusu, tu muļķi! – viņa atkal aizšāva roku Vladimira mutei priekšā. – Gribi izgaisināt ļaudīs tās šaubas, ko es pamanījos iesēt?
-Piedod! Apstulbu no laimes.
-Skaties, ka tik tamdēļ neuznāk nelaime, - viņa nikni šņāca, sakārtojot apģērbu. Nu tie daži nobrāzumi uz muguras sāka sūrstēt. – Iziešu it kā pēc ūdens, bet noskaidrot, ko ļaudis pēc tā tava kauciena domā. Varbūt, ka vēl izdodas ko saglābt. Un ceru, ka izdosies! Kad atgūsi pret rītu cilvēka izskatu, es noteikti gribēšu atkārtot.
-Es arī! – viņš vēl pastiepās pēc dažiem dedzīgiem skūpstiem, nu tad jau Jara paģērēja, lai viņu izlaiž uz laiciņu laukā, esot jārunā ar kņazu.

Spožajā dienas gaismā viņa vēl ilgi miedza acis, kas bija pieradušas pie būdas tumsas.
-Kas jums tur notika? – kņazu tirdīja ziņkāre. Viņš nekur nebija gājis prom, paliecis laukumā sagaidīt Jaru un bija dzirdējis visu to pašu, ko ikviens – stenas, elsas, vilka kaucienu.
-Tu par ko tieši? – Jara izturējās tā it kā pilnīgi nekas nebūtu noticis.
-Par pēdējos brīžos dzirdētajām skaņām. Izklausījās it kā kāds mīlētos, tad tas kauciens. Vai vari paskaidrot? Cilvēki vai mirst nost aiz ziņkāres.
-Un tu pats arī, kņaz! – Jara iesmējās. Vai Dusans maz zināja, cik precīzi bija aprakstījis notikušo. – Varu arī pastāstīt. Daži vaidi bija Vladimira, kad pieķēros viņa ievainojumam. Viņš zaudējis asinis, mokās no slēpēm. Tad vēl daļa dīvaino skaņu skaidrojamas ar vairākām pārbaudes burvestībām, ko veicu. Un nekas neliecina, ka viņš būtu kas cits, kā vien cilvēks, - Jara meloja kņazam acīs skatīdamās, lai glābtu Vladimiru. Ja viņu pašu pieķers, tad pašai arī gals klāt. Bet raganu tas nesatrauca. Viņas laiks vēl bija tālu.
-Bet tas kauciens? – Dusans nejutās pilnībā gandarīts ar iegūtajām atbildēm.
-Vienas burvestības sekas. Lielisks kauciens, vai ne? – viņa palti pasmaidīja.
-Jā! Tik lielisks, ka neviens vairs nešaubās, ka vilkatis ir noķerts.
-Bet mani tas pārliecināja par pretējo. Kauciens bija lielisks. No vilka neatšķirt, bet Vladimirs ir mednieks, viņš prot atdarināt dažādu zvēru balsis. Un tas vien neko nepierāda.
-Bet nepierāda arī pretējo, ka mēs būtu kļūdījušies, - kņazs iebilda. Viņš par katru cenu gribēja, lai Jara beidzot atzīst, ka īstais vilkatis ir noķerts, lai ļaudis nomierinās un beidz baidīties.
-Ļauj paskaidrot. Es veicu burvestību, kurai bija Vladimirā jāatmodina vilks. Izcils kauciens bija vienīgais, ko es ieguvu. Nekādu pārvērtību, pat ne vismazākais vilnas kušķītis.
-Bet, ja tas tomēr būtu noticis? – Dusans šausmās iepleta acis, tāpat kā visi apkārt stāvošie, kas uzmanīgi klausījās valdnieka un raganas sarunā.
-Nu, ja tas būtu noticis, es ļautu jums viņu nogalināt tūlīt pat uz vietas. Bet, ja brīnāties, kāpēc man nav bail, tad ziniet. Semargls mani sargā. Kā vidutāju starp viņa un cilvēka pasauli vēl jo vairāk kā visus citus. Un, ja vakarnakt Semargls būtu bijis sardzē kā parasti, būtu nosargājis arī Vladimiru, lai viņš nekrīt par nejaušības un pārpratuma upuri, kam draud nepelnīta nāve.
Pūlī izplatījās balsu murdoņa. Dusans klusēja, bet Jara turpināja savu sakāmo.
-Vai esmu paskaidrojusi?
-Jā! – kņaz izmocīja un piekrītoši pamāja ar galvu. Raganas sasārtumu viņš arī izskaidroja ar piepūli, kas saistīta ar buršanos.
-Tas es ļoti gribētu paņemt krūzi ūdens un atgriezties pie Vladimira. Man ir vēl dažas burvības padomā, lai arī uzskatu, ka tās būs pilnīgi liekas.
-Un tomēr, ali arī ko tu neteiktu, mēs gaidīsim nakti, kad parādīsies viena vai otra patiesība, - kņazs uzstājīgi paziņoja.
-Lūdzu! – Jara paraustīja plecus, it kā viņai būtu dziļi vienalga.
Kāda sieviete atnesa lielu ķipi ar aukstu akas ūdeni. Ragana izteikto vēlmi bez īpaša lūguma izpildīt bija apgodinoši. Cilvēki ticēja, ka tas atmaksāsies ar labu. Jara paņēma ķipi un pateicīgi palocīja galvu, pēc tam brašā solī devās uz ieslodzījuma būdu. Durvis aiz viņas atkal tika cieši aizvērtas un priekšā aizlikts stingrs apses koks.
-Dzer! – viņa pastiepa ķipi vilkatim. Viņš tūlīt pat tam alkatīgi pieplaka, bet dzēra lēnām, maziem malciņiem.
-Pēc tam piedosim tev cilvēciskāku paskatu, kamēr atbildēsi uz maniem jautājumiem. Ceru, ka tagad tu uzskati, ka ir vērts to darīt. Ka ir vajadzība tevi ļaužu acīs padarīt par vienkāršu mednieku, kamēr man paliksi par manu mīļo vilkati.
-Jā! – Vladimirs beidzot atrāvās no ķipja. – Esmu gatavs darīt visu, ko un kā vien tu teiksi, - viņš satvēra raganu aiz rokas un atkal pievilka sev klāt, dedzīgi skūpstot.
-Mierā! – viņa mēģināja atbrīvoties. – Diena tūlīt būs vidū, bet man vēl nav pareizā atbildes.
-Vēl maliet! Tikai mazliet! Ja nu kaut kas nesanāk, un šī ir pēdējā reize mums kopā?
Jara pakļāvās. Viņa līdz šim nebija pieļāvusi iespēju, ka Vladimirs jau šonakt varētu kā vilkatis mirt no kareivju rokas. Bet taisnība viņam bija. Šo iespēju nedrīkstēja aizmirst. Un tā bija pat ļoti īsta. Tāpēc īsos laimīgos kopības mirkļus vajadzēja pēc iespējas pagarināt.
-Vēlreiz? – viņa izdvesa, atliecoties vilkača rokās, kamēr viņa lūpas slīdēja pār sievietes kaklu, pleciem tāpat bija , krūtīm. Apstiprinošu atbildi viņai nevajadzēja. Tāpat bija skaidrs, ka jā. Vismaz vēl vienu reizi. Tikai šoreiz nebija tā trīšanās pret grīdu. Vladimirs viņu apcēla un atspieda pret guļbaļķu sienu. Jara pieķērās pie zemā jumta spāres, tādejādi gan pieturoties, gan neļaujot savai galvai atsisties pret salmu segumu.

-Pirms tu aiziesi, vēlreiz! – Vladimirs noteica, izlaižot sievieti no savām rokām. Abi atkal apsēdās uz grīdas.
-Noteikti! – viņa pamāja un ar samitrinātu svārku stūri ņēmās trīt sakaltušās asinis no viņa pieres, zoda.
-Un tagad saki, vai tu spēj kaut kā valdīt savu pārvēršanos?
-Nē! Turp un atpakaļ notiek pats no sevis. Kā uzspīd mēness, esmu vilks, kā lec saule, atkal cilvēks.
-Bet, ja mēness neuzspīd? – Jarai pēkšņi radās ideja.
-Cik atceros, vienmēr. Arī tad, ja esmu zem jumta, ja pilnmēness gaisma netiek man klāt, - viņš atbildēja, jūtot, ka sarūgtina raganu, laupot cerību.
-Vai vienmēr vienā un tajā pašā laikā notiek pārvēršanās, līdz ar nakts iestāšanos? – Jara tomēr neatlaidās. Tikmēr viņa bija noslaucījusi asinis un tagad pieķērās ievainojumam. Vladimirs neizrādīja, ka viņam sāpētu ne ar balss noskaņu, ne elpu.
-Ja tā padomā, tad nē, - viņš sasprindzināja atmiņu. – Ir gadījies ātrāk, citreiz vēlāk. Bija reize, kad vispār tikai uz rīta pusi, pavisam neilgi pirms saullēkta kļuvu par zvēru.
-Tas jau paliek interesanti. Vai vēl kas?
-Tu sajuti ko cerīgu?
-Iespējams. Padomā vēl, apstiprini manas aizdomas.
Vladimiram likās, ka viņš raganas balsī dzird prieku. Tātad tik tiešām zaudēts viss vēl nebija.
-Paga! Bija nakts, kad es nepārvērtos. Tikai nākamajā dienā aptvēru, ka ir sācies pilnmēness. Pat domāju, ka viss ir cauri, ka esmu atkal tikai cilvēks. Bet nākamajā naktī jau atkal skraidīju apkārt.
-Kad? Kad tas bija? – Jara cieši palūkojās viņā.
-Īsi pēc pavasara saulgriežiem, kad putināja vairākas dienas no vietas.
-Tā! Un tagad, Vladimir, mīļais, atceries, vai tanī naktī, kad tev vajadzēja pārvērsties, bet tu nepārvērties, arī sniga? Vai debesis bija mākoņos nu mēness vispār nebija redzams? Lūdzu, tas ir ļoti svarīgi.
-Sniga. To es labi atceros. Nākamajā dienā pārstāja snigt, mākoņi izklīda, palika strauji silts, pret vakaru saule jau bija sadeldējusi lielās sniega čupas.
-Lūdz Semarglu, lai ir tā, kā man liekas, ka tikai, kad pilnmēness apspīd zemi, tu kļūsti zvērs. Ja mākoņi neļauj mēnessgaismai līt pār zemi, tad tu paliec cilvēka ādā, - Jara atviegloti nopūtās un piespieda pieri pie viņa asā vaiga.
-Un, ko gan tas līdzēs? – Vladimira roka smagi uzgūlās Jaras pleciem. – Ārā ir atvasara. Pie debesīs nav ne mākonīša.
-Tu aizmirsi, kas es esmu. Man pietiks ar vienu mākonīti, lai radītu negaisu, lai debess jumu klātu melni mākoņi. Man gan šausmīgi nepatīk iejaukties dabas ritumā, bet šoreiz es to darīšu. Ar Semargla svētību. Viņš padarīja tevi līdzīgu man. Tagad mana kārta ko veikt, lai mēs varētu vēl kaut reizi būt kopā un būt brīvi.
Vladimirs cieši piekļāva raganu sev klāt un no prieka atkal iegaudojās. Jara jau kuro reizi pasteidzās aizšaut plaukstu viņa mutei priekšā, apturot skaņu.
-Es saprotu, ka tu tā paud savu laimi, bet uz brīdi savaldies. Līdz pusnaktij! Ja viss noies gludi, tad mežā varēsi kaut līdz nemaņai, - viņa rājās, jo tas nāktu tikai par labu, ja cilvēki nedzirdētu neko tādu, kas tikai stiprinātu viņu pārliecību, ka Vladimirs ir vilkatis. Viņai pašai šīs mežonīgās skaņas lika matiem saslieties, uzdzina zosādu un valdzināja.
-Un tev tas patīk? – viņš skaļi ievilka gaisu. – Es to saožu. No tevis nāk saldais iekāres aromāts.
-No tavām zvēra maņām laikam neko nevar noslēpt, - Jara saņēma viņa galvu plaukstās, uz brīdi ielūkojās vilkača gailošajās acīs un skūpstīja viņu. Te maigi un glāstoši, te jau kvēli un enerģiski.
-Mums vēl ir laiks vēl vienai reizei. Tad man jāskrien uz mājām, jāizpilda burvestība, lai līdz saulrietam tā sāk darboties, - viņa izdvesa.
-Mhhhh! Man tevi jāatlaiž uz pusdienu, lai pēc tam turētu mūžību, - Vladimira lūpas viņai alkatīgi piekļāvās.
-Tā gan! – Jara, jāteniski sēžot viņam klēpī, atliecās. Vairāk par piespiedu kārtā apslāpētām elsām viņa izteikt nespēja.
Jau paaudzēm sen viņas dzimtas sievietes izvēlējās sev vienu vīrieti, tikai vienu, kam piederēt, kuram saglabāja uzticību. Parasti tie bija diži karotāji, kņazi, šamaņi, izcili meistari, bet Jara bija pirmā, kas izvēlējās vilkati. Pat, ja viņš nebūtu vilkatis, tad tik un tā būtu īpašs kā izcils mednieks. Tikai un vienīgi Vladimiru. Nevienu citu. Pirmo un pēdējo, vienīgo...

-Ka saku tev, kņaz, kļūdījies tu esi, - Jara strīdējās, kamēr ar domām un sirdi jau bija mājās, jau sauca negaisu. Debesīs bija manāmi daži balti mākonīši, apstākļi bija ideāli, lai pret vakaru ar viņas gādību debesis pārklātos ar lietus mākoņiem.
-To mēs vēl redzēsim! – kņazu raganas uzstājība sāka kaitināt. Kā gan tas sievišķis no meža varēja norādīt uz viņa kļūdu, var izrādītie gudrāka.
-Jau šonakt. Es atnākšu, lai ar prieku noraudzītos, kā tu atzīstot savu kļūdu, liec atlaist Vladimiru mednieku.
-Ak tad tagad iesi prom?
-Jā! Vēl pusdiena. Te man vairs nav ko darīt. Bet mežā ir daudz darāmā. Visu cieņu, kņaz! – Jara atkāpjoties viegli paklanījās, tad strauji pagriezās un spriganā gaitā devās prom. Tikai nokļuvusi mežā, kur neviens nevēlams skatiens viņu vairs neredzēja, ragana metās skriet. Savu mūžu Jara nebija tā joņojusi. Cauri krūmiem, pāri mellenājiem un kritušajiem kokiem, tikai ap viņai vien zināmu īsāko ceļu, viņa tuvojās mājām.
Katru reizi, kad iejaucas dabas ritumā, bija vajadzīgs laiks, līdz notika gaidāmās un vēlamās pārmaiņas. Vajadzēja, lai tās šoreiz notiek līdz brīdim, kad noriet saule. Un Jara visu laiku baidījās, ka var nepaspēt. Tāpēc viņa traucās uz priekšu pāri saviem spçkiem.
Aizelsusies viņa pieskrēja pie būdas un atspiedās pret tās sienu. Galva dunēja, spēka nebija, pat elpot bija sāpīgi. Tikai mazliet atelstie, nedaudz atgūties, lai varētu saņemties, lai pietiktu enerģija burvestībai.
Kad galva noskaidrojās un elpa normalizējās, Jara paņēma ķipi ūdens un zizli, kas atgādināja pamatīgu spieķi. Nostājusies sētvidū, viņa murminot aicinājuma vārdus dabas spēkiem, ar zizli apvilka sev apkārt spēka apli. Pāris reizes piesitusi pie zemes, viņa apmainīja zizli pret ūdens ķipi un pacēla skatu pret debesīm. Piesaistījusi skatienu vienam noteiktam mākonītim, ragana sāka skaitīt lietus un negaisa vārdus, lēnām griežoties uz riņķi un ar roku izsmidzinot ūdeni visapkārt. Viņa atkārtoja vārdus vēl un vēl. Griezās uz riņķi līdz noreiba, bet neizlaida mākonīti skatam. Juta, ka metas nelabi, bet apstājās tikai tad, kad ūdens ķipis bija tukšs. Viņa vēl to apgrieza otrādi, lai izlītu pēdējās ūdens pilīte.
-Semargl, lūdzu! – viņa skaļi iesaucās un tad sabruka zemē. Galva reiba, pasaule ap viņu griezās, Jarai vairs nebija spēka. Tomēr zemes māte padalījās ar savu dzīvību nu spēju un drīz jo drīz ragana spēja uzslieties kājās un ieiet būdā. Līdz vakaram varēja nodoties savām lietām, ja vien viņa spētu par tām domāt. Visi prāti saistījās pie Vladimira un gaidāmās nakts, kad viņu vai nu zaudēs, vai iegūs.

Ap laiku, kad sāka krēslot, bija jau tumšs kā vēlā vakarā. Viss riņķī apkārt bija nomācies. Nekur nevarēja redzēt nevienu zilas debess pleķīti. Jara atviegloti uzelpoja. Pat, ja nelīs un nezibeņos, nomācies tik nu tā būs. Šonakt mēness gaismai nebija izredzes apspīdēt zemi.
Bez skriešanas, bet jestrā solī viņa devās uz ciemu, lai neko nenokavētu, lai papriecātos, ka kņazam būs jāatzīst neesošā kļūda, lai būtu droša, ka dusmu uzplūdā Dusans Vladimiru tomēr nenogalina. Lai arī taisnīgs vīrs, bet, kad nokaitināts un dusmīgs, spējīgs uz jebkādu ļaunprātību. Jara bija droša, ka viņas klātbūtnē kņazs tomēr valdīsies, būs apdomīgāks. Kamēr visi baidījās un zemojās kņaza priekšā, viņš pats bijību izjuta tikai pret jauno meža raganu. Un Jara to nekautrējās reižu pa reizei izmantot.

Vladimirs atkal bija sasiets, notīts ar virvi kā tāda kūniņa, un ielikts būrī laukuma centrā, kad Jara ieradās. Apkārt stāvēja visi kņaza vīri ar izstieptiem pīķiem, gatavi kuru katru brīdi tos satriekt gūsteknī, ja ar viņu notiks kādas pārmainās. Dažu šķēpu uzgaļi tā savādāk spīdēja. Tātad ne visus, bet daļu kņazs tomēr bija licis nomainīt pret sudrabu.
-Tātad tomēr nenoticēji man, - Jara pārmetoši vērsās pie kņaza, kas sēdēja zirga mugurā. Dzīvnieks saraukti dīžājās, juta zvēra tuvumu.
-Es tev vienmēr ticu, bet vilkatis… Ja nu tu kļūdies, viņš būs bīstams.
-Un tu domā, ka šitie striķīši noturētu vilkati? – viņa izsmējīgi vaicāja, lai arī Vladimiru saistīja pamatīgas virves.
-Nezinu! Bet tamdēļ ir tik daudz bruņotu vīru. Pēc tava ieteikuma arī ar sudraba uzgaļiem uz šķēpiem.
-Redzu! Bet vai tu domā, ka īstais vilkatis būtu ļāvies sevi atkal sasiet? Viņš taču bija gandrīz brīvs. Pati atsēju. Viņš varēja izgāzt durvis un pazust tālēs zilajās, nevis gaidīt vakaru. Vladimirs nav vilkatis.
Kņazs ievilka elpu, lai iebilstu, kad atskanēja pirmais pērkona grāviens. Tiesa, ne pārāk tuvu.
-Peruns dusmojas! – Jara nomurmināja. – Arī Semargls dusmojas. Nevainīgs ir Vladimirs!
-Drīz redzēsim. Drīz saule būs pavisam norietējusi.
Laukumu pildīja ziņkārīgie. Katram rokā bija lāpa, lai kliedētu piķa melno tumsu. Varēja pat teikt, ka nu ir gaišs. Uguns pilnībā aizstāja rietošās saules atblāzmu un pilnmēness gaismu.
Negaiss tuvojās. Zibeņoja arvien biežāk, dārdoņa nāca arvien tuvāk. Sacēlās vējš. Un tad likās, ka debesis ir atvērušās. Vienâ acu mirklī no debesīm gāzās balta lietus siena, nodzēsa visas lāpas. Līdz pēdējai vīlītei izmirkuši ļaudis stāvēja melnā tumsā. Nemitīgā zibeņošana brīdi pa brīdim deva gaismas uzplaiksnījumus. Un tomēr gandrīz neviens prom negāja. Visi gaidīja, kad tad Vladimirs pārvērtīsies zvērā. Bet ar viņu nekas nenotika, kamēr negaiss plosījās pilnā spēkā.
-Ļaudis! – Jara pakāpās uz akas malas. – Ir nakts. Ir pilnmēness nakts. Vilkatim būtu jāpieņem zvēra izskats, bet jūs visi redzat tikai sasietu, ievainotu, bezpalīdzīgu mednieku. Ir notikusi kļūda! Vladimirs nav vilkatis, ko vajājat. Arī dievi dusmojas par baiso kļūdu. Vai šis negaiss nav apstiprinājums Peruna dusmām un Semargla sašutumam? – viņa kliedza, cik skaļi vien varēja, cenšoties pārspēt vēja aurus, lietus šalkoņu un pērkona dārdus, cerot, ka kaut kas no viņas teiktā ļaudīm būs sadzirdams. Un bija arī. Drīz vien pūlis pieprasīja atbrīvot Vladimiru. Nevienam nebija ne mazāko šaubu par mednieka nevainību. Spēcīgais negaiss ļaudis pārliecināja, kā nekas cits – dievi ir dusmīgi, ka Vladimirs nepatiesi apvainots.
Kņazs sakoda zobus. Izvēles nebija. Visi kā viens redzēja, Vladimirs nepārvērtās, lai arī jau bija melna nakts. Dievi dusmojās, šaubu nebija. Viss kā ragana teica.
-Atbrīvojiet viņu! – kņazs skarbi izgrūda pavēli un, sacēlis zirgu pakaļkājās, aizauļoja. Viņa vīri nesteidzīgi izpildīja apvēli. Jara cēli soļoja pie Vladimira. Viņai priekšā metās sīks, vecs vīrelis.
-Paldies! Paldies! Paldies! Paldies! – viņš atkārtoja vēl un vēl saķēris raganas roku un noslīdēja viņas priekšā dubļos uz ceļiem.
-Piecelies! – Jara pavēlēja. Viņai nepatika šāda zemošanās. Pati bija lepna, cienīja lepnumu arī citos.
-Tu aizstāvēji manu dēlu, kad visi bija gatavi ietriekt dunci viņam sirdī pat nepārliecinoties vai viņš ir vai nav vilkatis. Tikai tava aizstāvība ļaudis pārliecināja nepārsteigties.
-Piecelies! – Jara atkārtoja, tad satvēra vīreli aiz elkoņiem un uzrāva kājās. Viņa bija stipra, bet Vladimira tēvs tik tiešām izčākstējis vīrs.
-Tāpēc jau es esmu, lai palīdzētu. Un vēl jo vairāk, kad Semargls nav līdzās.
-Kā lai apsakos? Kā, lai atlīdzinu? – vecajam vīram nebija miera.
-Nekā! To izdarīs Vladimirs.
-Vismaz lūdzu tevi uz manu namu apžāvēties, sasilt, pamieloties. Neatsaki vīram, kurš ir bezgala parādā tev.
-Labi! To neatteikšu!
Vladimirs ticis ārā no būra, pieskrēja pie saviem mīļajiem. No sākuma viņš uz īsu brīdi, bet cieši jo cieši, tā, ka vecais iestenējās, apskāva tēvu, tad savās skavās iekļāva Jaru. Viņa tik tikko spēja paelpot.
-Tikai nedomā mani tagad skūpstīt, - viņa draudoši čukstēja. – Ļaudis vēl ne tā iztulkos. Vispār, iztulkos tā, kā patiesībā ir, ka ar savām burvestībām izpestīju vilkati, kas ir mans mīļākais.
Vladimirs tūlīt pat atlaida Jaru. Viņš lieliski saprata, ka jebkurā brīdī var pakļaut sevi un raganu briesmām, ja vien ļaudīm radīsies kāda nelāga aizdoma.

Viņš zemu paklanījās Jaras priekšā, izrādot cieņu, padevību un pateicību.
-Tēvs mani sauc pie sevis sasildīties un izžūt. Es piekritu. Kāda patika tādā laikā vēl pa mežu staigāt. Līs vismaz vēl līdz rītam.
-Sasildīt un piedāvāt vakariņas ir mazākais, ko savas aizstāves labā varam darīt, - Vladimirs paklanījās vēlreiz. Tad ļaudis, noskatījušies kā Jara līdzās vecajam ganam pa priekšu atbrīvotajam medniekam aiziet, arī paši izklīda pa mājām. Viss interesantais bija galā, kāda vēl kuram aptika mirkt un salt piķa melnā tumsā.

Uz striķa pie pavarda žāvējās drēbes. Visi trīs prastos lina kreklos ģērbti sēdēja pie galda, uz kura kūpēja tējas trauks un bļodas ar vienkāršiem, bet daudzveidīgiem ēdieniem.
-Labprāt liktu galdā cepešus no kņaza virtuves, bet nesanāk, - vecais vīrs it kā atvainojās par vienkāršo maltīti.
-Galvenais, ka no sirds, - ragana pasmaidīja un nolauza gabalu pelēkās maizes. – Lai cepeši palieka Dusanam. Kad Vladimiram pāries vilku laiki, arī manā galdā būs ne tas vien.
-Tu… tu… zināji? – vecais no pārsteiguma nespēja pat izteikt domu. – Zināji, ka viņš ir tas, par ko tiek turēts, un tik un tā aizstāvēji?
-Ne tikai aizstāvēju. Arī izglābu! – Jara veltīja Vladimiram siltu smaidu un mīlas pilnu skatienu.
Lai arī apgaismojums mājelē bija reti vājš, zvēra maņa medniekam ļāva ļoti labi redzēt arī tumsā. Viņš pasmaidīja pretī.
-Kāpēc? Tu taču kalpo labajam? Kāpēc sargāji zvēru? – vecis bija patiesi pārsteigts. Viņš nespēja aptvert, ka kāda laba sirds gribētu, lai vilkatis dzīvo.
-Jo es šo zvēru mīlu. Un es varu mēģināt viņu valdīt. Zinu! Rīkojos neprātīgi, bet gan sirds vadīta, - Jara droši noteica. – Galvenais, lai to neuzzinātu neviens cits. Neviens, kam Vladimirs nav tik mīļš kā pats sev ir.
Vecais vīrs smagi nopūtās.
-Negaidīju! Domāju, ka viņš sevi apzudinās ar savu apsēstību būt savādāk, būt tuvāk tev. Bet tas izglāba. Tas nejēga jau sen klīda pa mežu, kavējās tavas būdas tuvumā, vēroja, bet baidījās tuvoties. Kā tāds muļķa vilcēns.
-Kā tu to zini? – Vladimirs izbrīnīts vērsās pie tēva.
-Prasi labāk, ko nezinu! – Vecais atmeta ar roku un papildināja tējas krūzes sev un Jarai. – Tagad, kad esi viņai savu dzīvību parādā, tad atmaksā par to. Neienāks manā namā tava sieva, nebūs te bērnu balsis, bet lai. Ir jums mana svētība un mana klusēšana jūsu noslēpumam.
Jara pastiepa roku pāri galda un cieši paspieda vecā vīra plaukstu:
-Paldies!
-Nē! Nē! Nē! – vecais vīrs tiepās. – Paldies man jāsaka tev. Tu glābi mana dēla dzīvību, tā tagad pieder tev. Tu zināji, ka viņš ir zvērs un tik un mīlestības vadīta tā darīji, tātad neko labāku viņam pat novēlēt nevaru. Kad beigsies lietus, uzausīs rīts, eita ar manu svētību un Semargla gādību. Tik ļauj kādu reizi mazbērnus redzēt.
-Apsolu! – Jara pasmaidīja.
-A mani te neviens nejautās? – Vladimirs iestarpināja.
-Nejaucies! – vecais viņu skarbi apsauca. – Tev šai sievietei līdz zemei jāklanās, kājas jāskūpsta un uz vārda jāklausa, ja reiz tevis, zvēra, dēļ tādu briesmu uz sevis ir ņēmusi.
-Un neraizējies! To arī darīšu, - viņš pikti nošņāca. Daudz labprātāk viņš tagad būtu kaut kur kopā ar Jaru, kaut pielijušā mežā zem egles, bet ne klausījies tēva pamācībās. Mednieks pats labi zināja, kas jādara un ko gribējās darīt.

-Ejam! Pirms visi pieceļas un mūs redz! – uzreiz pēc saullēkta Vladimirs modināja uz lāvas guļošo sievieti. Viņa tūlīt pat piecēlās, klusi atvadījās no gana, pateicās par viesmīlību, un, aši uzvilkusi savas nu jau sausās drānas, kopā ar mednieku pameta māju. Iespēja, ka viņus redzēs kāda ziņkārīga acs bija niecīga. Gana nams atradās vistuvāk mežam. Un ar dažiem soļiem viņi, rokās sadevušies, nozuda abiem tik mīļajā un ierastajā mežā.
Tumšie mākoņi izklīda, siltā atvasaras saule piesildīja mežu, mitrums kūpēdams cēlās augšup, radot vieglu dūmaku. Ūdens pilieni uz augiem saules staros atmirdzēja kā vislabākie dārgakmeņi.
-Kaut varētu tos savērt virtenē un uzkārt tev kaklā, - Vladimirs parāva kādu zaru un pār viņiem nolija vesela ūdens šalts.
-Priekš kam!? – Jara draiski iesmējās. – Man pieder tie visi. Viss meža skaistums un dabas krāšņums. Dusans gan saka, ka šitās esot viņa zemes, bet tas viss ir meli. Tie ir mani meži, tavi meži, visu to meži, kas te dzīvo.
-Semargls nedusmosies par to, ko izdarīji? – Vladimirs apstājās un pievilka sev raganu klāt.
-Nē! Mēs esam šeit un kopā tikai ar viņa gādību. Ja tā nebūtu, tad ne tu par vilkati būtu kļuvis, ne mani lietus vārdi būtu iedarbojušies, - viņa nerātni pasmaidīja, viegli noskūpstīja mīļoto uz lūpām un atraisījās no viņa skavām. – Tagad man tikai jāpadomā ko darīt, lai zvērs šonakt nesaceļ lielu nelaimi.
-Tātad tu tomēr nezini, kā valdīt vilkati? – Vladimirs drūmi secināja. Viņu tas biedēja un satrauca.
-Nē! Bet tas man neliedz tevi mīlēt. Un gan es izdomāšu, ko darīt lietas labā, - Jaras lūpas rotāja laimīgs un bezrūpīgs smaids. Tas nomierināja arī Vladimiru.
Eri Otto ©2006

(28.07.2006)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.42
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.5)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.75)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Sensid (viesis) (11.11.2019, 21:24)A, kurš teica, ka kapos viegli? Labi vien, ka vismaz kāds mūs atcerās.Ljurbenjaaks (viesis) (11.11.2019, 12:13)A, kas tad te ir nobrucis? Viss OK un turpinās. :D/Aleksandrs Leicers/ (viesis) (11.11.2019, 01:18)Atceros, kā nesen Feini.lv bija nobrucis uz vairāk kā mēnesi, man šķiet. Es kritu nelielā panikā, jo visi darbi atradās tikai šeit (nedaudz muļķīgs lēmums). Taču caur Google dublētajām...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
PowerPoint & Flash
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
 
 
Fotomāksla

Meža princese
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 449 Kopā:5059135

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.9 sec