X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Pastāsts
Autors - Neatvairāmā
  
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Kādas tālas, tālas zemes ciemā, dzīvoja tauta. Savāda ar to, ka atšķīrās no citām. Šai tautai trūka fantāzijas. Viss, ko tie darīja, pamatojās tikai uz zinātniskiem un pierādāmiem faktiem. Bibliotēkās atradās tikai grāmatas par zinātni un vēsturi, ar reālistiski attēlotiem attēliem – fabrikām, portretiem. Nekādas abstraktas mākslas, nekādu dzejoļu vai dziesmu, jo nevar taču stāstīt to, kā patiesībā nav un, kas nav pierādāms. Tikai sausi fakti. Cilvēki vienmēr bija līdzsvaroti un nopietni un nemēdza ne raudāt, ne smieties, jo lai to darītu ir nepieciešama fantāzija, kas viņiem trūka. Tādejādi savā ziņā šīs tautas pārstāvji jutās ļoti brīvi un neatkarīgi, jo viņus nekad nemāca raizes. Viņi nekad nefantazēja par to, kas būs vai varētu būt. Viņi nekad arī nesmējās, jo lai smietos un pamanītu komisko ir nepieciešama iztēle. Tauta dzīvoja mierā un saticībā, jo katrs darīja savu darbu un netraucēja citiem. Ja kāds nomira, to vienkārši apraka tuvējā mežā. Neviens neraudāja, jo neviens nenomocīja sevi ar domām, par to, vai aizgājēja pietrūks vai nē. Viņu tikai apraka, lai pūstošais ķermenis neizraisītu slimības, un aizmirsa.
Bērnus radīja pēc grafika. Katram ciema iedzīvotājam bija pienākums radīt vienu pēcnācēju. To bija pasludinājusi ciema padome pirms simts gadiem, pēc lielā mēra, kad divas trešdaļas ciema iedzīvotāju gāja bojā. Atlikušie pieņēma likumu saskaņā ar kuru, katram ciema iedzīvotājam pēc 18 gadu vecuma bija pienākums radīt vienu pēcnācēju. Izņēmumi bija tikai gadījumos, ja kāds bija neārstējami slims vai ar potenciālu risku, ka pēcnācēji mantos kādu kaiti. Šādos gadījumos likums to aizliedza. Vēl bija aizliegts incests un pārošanās ar tuvu radinieku, kā arī pēcnācēji pēc 40 gadu vecuma. To pamatoja ar paaugstinātu risku sievietēm dzemdēt neveselu bērnu. Vīriešiem tas tika aizliegts, jo ciemā valdīja dzimumu vienlīdzība.
Ciems jau pastāvēja daudzus simtus gadu kopš neatminamiem laikiem. Tajā nevienu nepielūdza, jo ticības sajūta ciema iedzīvotājiem bija sveša. Ciema eksistence balstījās tikai uz zināšanām un pierādītiem faktiem. Vienīgi inženieriem bija atļauts izmantot nedaudz iztēles, lai veicinātu progresu. Tos turēja izolētus no pārējās sabiedrības speciālā ēku korpusā ar attiecīgi aprīkotām telpām. Inženierus gatavoja jau kopš mazotnes un izolēja jau kā bērnus. Speciāli algoti un apmācīti vīri vēroja jaundzimušos un tos, kuri parādīja kaut nedaudz iztēles – pasmaidīja vai ieraudājās – uzreiz izolēja un pārveda uz atsevišķu inkubatoru. Tas tika pamatots ar selekcijas nepieciešamību. Arī vecākiem bija pienākums ziņot tiklīdz pamana bērnā ko atšķirīgu. Tāda bija instrukcija. Mātes parasti neļaunojās, jo rēķināja, ka šādi var ietaupīt bērna uzturnaudu. Izolatoros bērnos mēģināja attīstīt iztēli, rādot citās zemēs iepirktus bilžu albumus un dodot lasīt pasaku grāmatas. Īpaši apdāvinātajiem piešķīra pat akvareļus un ļāva zīmēt. Kāds vieslektors no Trejdeviņas zemes ziņoja, ka tas palīdzot attīstīt fantāziju. Visi bija apmierināti ar šo dzīvi, jo nevienu nenomāca nepiepildāmas vēlmes. Tie tikai vadījās pēc instrukcijām. Viss bija tik rūpīgi pārdomāts, ka katrai lietai veikalos vienmēr tika pievienota instrukcija, lai neraisītu iztēli. Izgudrot priekšmeta jaunu pielietojumu bija stingri aizliegts. Par to varēja izsūtīt no ciema vai pat nomētāt akmeņiem. Visa ciema sabiedrība darbojās kā rūpīgi uzbūvēta mašīna, kurā katrai skrūvītei sava vieta.
Šādi ciems būtu apmierināti dzīvojis vēl daudzus simtus gadus, ja vien kādu dienu nebūtu ieradies Ceļinieks. Kalsns vīrs ar garu baltu bārdu un sirmām uzacīm. Jau pirmais ciema iedzīvotājs pamanīja, ka šis vīrs atšķiras no citiem. Viņa acis smaidīja un ejot viņš jautri plivināja rokassomu, bet pār plecu tam karājās liels futrālis. Pirmais ciema iedzīvotājs, kas Ceļinieku pamanīja, neko neteica un arī nebrīnījās, viņš tikai atzīmēja šo īpašo atšķirību savā atmiņā, lai pēcpusdienā noziņotu par to Ciema vecākajam. Tāds bija likums – ja ieraugi kaut ko atšķirīgu, nebrīnies, nemēģini neko izdomāt, vienkārši paturi prātā vai atzīmē blociņā un ziņo par to ciema amatpersonai, kas savukārt saskaņā ar tam dotajām instrukcijām, izlems, ko darīt. Neviens nekad nejautāja, kas instrukcijas dod Ciema vecākajam, jo šādam jautājumam būtu nepieciešama izdoma.
Tikmēr Ceļinieks gāja savu ceļu. Viņš bija draudzīgi uzsmaidījis pirmajam ciema iedzīvotājam, ko satika ceļā, taču tas nebija smaidam atbildējis. Nākamais satiktais cilvēks tik ļoti izbolīja acis, ka Ceļinieks bija sācis smieties, taču cilvēks aizbēga. Ceļinieks tikai pabrīnījās pie sevis, taču bija savā mūžā redzējis jau daudzas dīvainas zemes. Turpinot ceļu, viņu izbrīnīja, cik neizteiksmīgs un funkcionāls te viss izskatījās. Nebija ne krāsu, ne puķu, likās, pat putni kokos nevīteroja. Ceļiniekam palika skumji un lai padarītu savu ceļu krāsaināku viņš nolēma uzgleznot ko tādu, kā te nemaz nav. Viņš uzstādīja molbertu, izvilka krāsas un otas un sāka gleznot – to pašu ainavu, ko redzēja, tikai krāsainu. Ap funkcionālajām mājām viņš apgleznoja puķu dobes, bet māju pagalmos bērnus, kas gaisā laiž pūķi. Viņš bija tik ļoti aizrāvies ar savu darbu, ka pat nemanīja, ka aiz muguras kāds stāv. Tikai pēc brīža Ceļinieks izdzirdēja tādu kā klusu nopūtu un atskatījās atpakaļ. Tur stāvēja kāds vīrs – pelēks un neizskatīgs ar neizteiksmīgu seju, tikai acīs bija vērīgums. Likās vīrs cenšas iegaumēt visu, ko redz. Acīs nebija manāma nekāda izteiksme, kas liecinātu par tā patiku vai nepatiku. Tikai sasprindzināta vēlme iegaumēt visas detaļas it kā lai pēc tam kādam tās atstāstītu. “ Dievs palīdz!”, Ceļinieks teica un draudzīgi pasmaidīja. Galu galā nebūtu slikti parunāt ar kādu vietējo iedzīvotāju. Varbūt vismaz izdotos saprast, kādēļ viņi visi izturas tik dīvaini. “Es tādu nepazīstu!”, atbildēja vīrs un aizgāja savu ceļu.
Tikko Pirmais ciema iedzīvotājs pēcpusdienā informēja Ciema vecāko par neparasto Ceļinieku, tas devās izpildīt viņam uzlikto Instrukciju. Šis viņam bija jau trešais ziņojums – Otrais ciema iedzīvotājs bija ziņojis, ka Ceļinieks skaļi dziedājis, bet Trešais – ka viņš ceļmalā gleznojis kaut ko, kā patiesībā nemaz neesot – kaut ko, kam ir vajadzīga fantāzija. Saņemot trešo ziņojumu, Ciema vecākais aizsteidzās uz savu kabinetu, no tā – pa šauru gaiteni līdz slepenām durvīm, pa kurām nevienam citam nebija ļauts ieiet, jo aiz tām vajadzēja slēpties atbildei. Tā bija teikts Instrukcijā. Durvis bija mazas, pelēkas un pēc skata absolūti necilas. Ciema vecākais vēlreiz pārlika prātā, vai instrukcija atļauj viņam tās atvērt, vai ir pietiekams iemesls un apliecināja sev, ka ir gan. Trīs ziņojumi! Tieši tā bija rakstīts! Pirms durvju atvēršanas jāsaņem trīs ārkārtas ziņojumi! Ciema vecākais atvēra durvis, taču aiz tām nekā nebija. Ciema vecākais, aizvēra durvis un atvēra vēlreiz. Taču aiz tām joprojām nekā nebija. Tikai pelēka betona siena. Ciema vecākais mēģināja atkal, taču nekas nemainījās. Viņš aizskrēja līdz savam galdam un vēlreiz pārlasīja sava amata instrukciju, taču nekā vairāk par to, ko bija jau lasījis, izlasīt nevarēja. Viņš lasīja un pārlasīja, vēra durvis vaļā un taisīja tās ciet, taču tas nelīdzēja. Instrukcijā bija skaidri rakstīts: “Saņemot trešo ziņojumu par atšķirību, kas būtu uzskatāma par iztēles vai fantāzijas pazīmi un varētu apdraudēt ciema iedzīvotāju gadsimtos iedibināto kārtību un mieru, aizej un atver slepenās durvis. Durvju atvēršanas pamācību skat. pielikumā.” Ciema vecākais vēlreiz pārlasīja pielikumu burtu pa burtam. Salīdzināja tajā lietotos burtus ar alfabētu, tad pārbaudīja interpunkcijas likumus, domādams, ka varbūt ir pieļauta kļūda un viņš ir ko palaidis garām. Viņš rīkojās pilnīgā saskaņā ar instrukcijām, taču tas neko nelīdzēja – aiz durvīm joprojām nekā nebija. Ciema vecākais apsēdās un salika rokas klēpī. Pats pēdējais Instrukcijas punkts vēstīja: “Ja izpildot visus iepriekšminētos punktus, nekas nemainās, pārtrauc izpildīt instrukciju un nedari neko.”
Tā ciema vecākais būtu sēdējis vēl līdz šai baltai dienai, ja vien viņa kabinetā netīšām, ceļu meklēdams, nebūtu iemaldījies Ceļinieks. Ieraudzījis Ciema vecāko sēžam un truli blenžam grīdā, viņš nodomāja, ka tam varbūt kas kaiš un norūpējies apvaicājās, vai nevar tam palīdzēt, bet Ciema vecākais neko neatbildēja, tikai klusēdams ar pirkstu norādīja uz aizvērtajām durvīm. Ceļinieks izbrīnīts aizgāja tās atvērt. Un ko domādams, ko ne – ieraudzīja aiz tām zaļu pļavu pilnu ar dzeltenām pienenēm, kurās rotaļājās savvaļas zirgi. Tie ganījās pakalnā, aiz kura, putainus viļņus šļakstīdams, vīdēja okeāns, bet okeānā peldēja laivas, ap kurām lēkāja delfīni un bērni skraidīja gar krastu un laida gaisā krāsainus pūķus – sarkanus, dzeltenu un zilus līdz padebess laistījās visās varavīksnes krāsās un iztrūcinātās kaijas skaļi klaigādamas sūdzējās, ka to gaisa telpa ir ierobežota. Ciema vecākais izbrīnīts piegāja pie atvērtajām durvīm un jautāja Ceļiniekam, kas tas ir, bet tas tikai pasmaidīja un atbildēja: „Tā ir fantāzija, draugs! Izmanto to!” un aizgāja savu ceļu, klusi zem deguna dungodams kādu melodiju – kaut ko par laimi, par mīlu un citām jaukām un daudziem vēl nebijušām lietām....

Bet nu, mans mazais draudziņ, šī pasaciņa ir galā un tev ir jāiet uz čuču muižu!
(13.08.2006)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Sensid (viesis) (11.11.2019, 21:24)A, kurš teica, ka kapos viegli? Labi vien, ka vismaz kāds mūs atcerās.Ljurbenjaaks (viesis) (11.11.2019, 12:13)A, kas tad te ir nobrucis? Viss OK un turpinās. :D/Aleksandrs Leicers/ (viesis) (11.11.2019, 01:18)Atceros, kā nesen Feini.lv bija nobrucis uz vairāk kā mēnesi, man šķiet. Es kritu nelielā panikā, jo visi darbi atradās tikai šeit (nedaudz muļķīgs lēmums). Taču caur Google dublētajām...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.

Priecīgus svētkus! ...
Smieklīgi teksti
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
 
 
Zīmējumi

Brīvība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 261 Kopā:5058947

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec