|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Imidžs un elku būšana | | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Parunājoties ar draugu par tīņu fanošanu, nonācu strīdā, kuram tā arī risinājums tovakar neatradās. Viņa klasē, ap 14-15 gadiem bija lielais “Prodigy” laiks, arī manā, esam vienaudži. Viņš nosodīja to, ka tīņi fano, radīdami muļķīgas sekas. Labāk esot to sevī apspiest. Nu tā…
Klasē viena meitene, safanojusies par tā laika autoritāti “Prodigy” solistu Keitu Flintu, norakstīja sev visu skolas somu ar viņa grupas emblēmām u.t.t. Viņš jau toreiz nosmīnēja par to, ka pēc pusgada, kad šis izies no modes ārā, klasesbiedrenei nāksies somu izmest ārā. Un to viņš tai deva saprast ik mirkli, par viņu paņirdzot, runājot par to, kā būs tālāk. Tā arī notika, pēc gada meitenei bija kauns to somu uzvilkt, nācās to izmest ārā un atzīt klasesbiedram, ka bija vien tam taisnība. Vai tas nozīmētu to, ka šīs fanošanas sevī būtu jāatmet kā problēma?
Tīņu gados fanošana, manuprāt, ir visai normāla lieta. Bērns meklē sevi, nesaprot, kāds tas ir, ko tas vēlas, tad meklē sev autoritātes, kam līdzināties, cerot tur atrast sevi. Pubertātes periodā neredzu tai neko sliktu vai ļaundabīgu. Pats tai pašā laikā fanoju par Kurtu Kobeinu, tik gandrīz arī gribēju pats sev rokas uzlikt, kad tas nošāvās – lūk tas jau ir ļaundabīgi. Kamēr cilvēks meklē sevi, kamēr pats sevi neapzinās, tam ir vajadzīgi elki, kam līdzināties, no kā ņemt piemēru. Bet šim posmam, protams, ir jātiek pāri. Ja vecumā pēc 20 cilvēks vēl ar vien fano, cenšas kādam līdzināties, tas nozīmē, ka viņš pats nejūtas kā personība, viņam būtu jāpalīdz, citādi tas dzīvo svešu dzīvi, pats sevi tā arī nemīlot un, patiesībā, pats sevi necienot, jo viņa šķietami nav.
Tad pajautāju draugam – bet vai pats negribēja fanot tai vecumā? Esot gribējis gan, bet esot sevi apspiedis, audzinājis. Un kādēļ? Tādēļ, ka veidojis, turējis savu imidžu (respektīvi, centies būt labāks par citiem). Tomēr šeit atklājas viena nianse. Ja cilvēkam ir nepieciešamība veidot savu imidžu, tas norāda uz to, ka viņš sevi tādu, kā ir, nespēj pieņemt. Tātad – tā pati problēma, ko esmu visu mūžu dzīvojis un tagad mācos risināt. Problēma tāda, ka cilvēks baidās būt atklāts, tāds kā ir, jo tad, redz, viņu nepieņems. Tātad – arī imidža turēšana ir mazvērtība. Nu lai kāds apstrīd! :) Tik, redz, arī mazvērtību var pārvarēt, atzīstot gan savus stiprumus, gan vājumus, neslēpjot tos. Jo visi spēj to saprast, jo visiem pašiem ir tā. Nesapratīs tik tie, kas paši sev melo, kas neatzīst to sevī. Šādu cilvēku viedoklis mani jo mazāk sāk uztraukt. Iesaku arī viņam, man palīdz :). Tomēr, ne par to ir runa.
Tātad, šādi apspiežot savas patiesās vēlmes, veidojot imidžu un pretojoties fanošanām, kas tai laikā bija normāli, ko iegūstam? Iegūstam tā brīža pārliecību, ka esam sakarīgāki, kā citi. Viņa zaudēja somu, nav nekas traks. Citi autiņu sasit lupatās, vai nav lielāks zudums? Un arī – nopirks jaunu, nākamreiz brauks uzmanīgāk.
Toties, visu laiku turot savu imidžu, neesot mierā ar sevi, ar laiku cilvēks nonāk vieglās krīzēs, neirozēs, pats mokās. Un tad vēl šīs bailes atklāties – a ko par mani padomās, ja izgāzīšos, parādīšos tāds, kādu tā esmu slēpis u.t.t. Esmu pārliecināts, ka no visiem šiem teātriem citiem par godu arī rodas veselības problēmas. Kā labs piemērs ir tas, ka draugam šobrīd ir veselības problēmas uz nervu pamata. Tāpat jau nekas nerodas. Protams, ka iemesli ir daudzi, bet tas ir viens no tiem.
Tā cilvēki visu mūžu uztur “lielo veču” tēlu, iekšienē iedreboties pie katra paklupiena. Kā es, redzot kādu sentimentâlu momentu filmā, kad sarosās asaras, to slēpju, baidīdamies, ka tas neatbildīs vīrišķajam stereotipam. Tomēr – tas tak, pat pašam tagad liekas, ir tik normāli. Kādēļ gan ne? Kādēļ man kādiem standartiem jācenšas līdzināties, ja tā varu nedarīt, esot brīvs un laimīgs. Ja es to slēpju, tad tik pēc tam varu visiem pārmest – a kādēļ mani neviens negrib pieņemt tādu, kāds esmu. Tak tādēļ, ka pats neparādos tāds, kā esmu. Pats jau vien sev iegalvoju, ka nevar citi mani pieņemt. Vai tad katrā nav vājumi u.t.t.? Kad atklājos cilvēkiem, kas it kā liekas stipri, rupji, robusti, pat tie mani sāk saprast, nenosoda. Sākumā pasmejas, bet pēcāk, laikam jau aizdomājas, ka pašos ir tas pats un sāk saprast, atzīt. Tas man šobrīd pats foršākais, ka varu sevi atklāt, ka mani saprot un pieņem tādu, kāds esmu. Lai gan ne visur un ne uzreiz es atklājos, bet pamazām. Vēl tik mācos spārnus atvērt :).
Šis raksts bez maz vairāk domāts manam draugam, cerot, ka viņš šo izlasīs. Kamdēļ gan censties būt labākam, taisīt kādu imidžu, ja tāpat tevi cilvēki pieņems. Tak kā tagad, kad esi vājš un saslimis, tāpat to visi redz un pats arī esi atzinies savā vājumā, sūdzoties. Un vai kāds tevi par to izsmej? Nu pasmejam jau ar humoru, bet tādēļ, ka nevēlas neviens ne ar vienu kā ar jēlu olu krāmēties. Tai pašā laikā tak tāpat ar cilvēku vājāku vai stiprāku pieņemam. Tie, kas nepieņem, vēl paši baidās no sevi, neatzīst. Kad manā draugā pazibēja šie vājumi, sāku viņu vairāk kā reālu cilvēku, ne robotu uztvert. Jo arī viņš var sajusties kā es, brīžiem nespējīgs un apjucis. Agrāk viņš to neatzina. Tomēr, kad atzina, tad sāku viņu labāk saprast, tā vismaz šķiet :).
Secinājums tāds, ka, veidojot savu imidžu, bēgot no sevis, mēs sevi nomokām ar lielajām maskām, vienmēr spiežot sevi rīkoties nesaskaņā ar sevi, sevi slēpt. Sanāk, mēs par sevi kaunamies. Bet visi tak patiesībā ir tādi, kā jebkurš. Tik visi to slēpj, liekot ar citiem tiem līdzināties ar savu nevainojamību, nekļūdīšanos u.t.t. To jāmet nost kā traku sērgu, lai nerastos muļķīgas skumjas par to, ka neviens mūs negrib tādus, kādi esam. Negribēs tie, kas paši baidās par sevi, nepieņem sevi. Ar tur nekā nosodāma nav, katram savs laiks sevi iemīlēt un pieņemt tādu, kāds esi. Tik te es sniedzu iespēju to aptvert, padomāt. Imidžs. Man nospļauties :). Tomēr mācos pats tik. Tomēr – apstākļu apziņa dod iespēju tos risināt. Pamazām jūtu rezultātus. Man patīk būt tādam, kāds esmu :).
Tīņu laikā – fanošana. Kādēļ gan to sevī apspiest? Nopirksi jaunu somu, mati atgūs normālo formu. Atkal sevis apspiešana, imidža veidošana novedīs pie rētām dvēselē, kas liks sevi just vienā laidā, agri vai vēlu saucot ar depresijām psihologa krēslā.
14.03.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1228
Kopā:6149484
|
| |
| |
|
Autori
