|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ķeksīšu nejēdzība | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kā es meklēju sev otro pusi pēc ķeksīšu principa. Kas no tā sanāca? Un vienā mirklī ķekši zaudēja savu jēgu.
Tā nu tas notika. Iemīlēšanās klasiskā veidā, ko galīgi nebiju paredzējis pēc plāna :). Manā dzīvē parasti viss ir bijis izplānots. Apmēram biju sazīmējis, kādu man vajag draudzeni, no kādas jāvairās. Bija bez maz īpašību saraksts, kam jābūt, kam ne. Un tā arī pārsvarā tiku veicis savas izvēles pēdējos pāris gadus. Skatījos, kur vairāk ķeksīšu, tai arī nodevos. Un tad es brīnījos – kādēļ gan man ilgi negribas tur palikt? Kā laikam jau sanāk, tur nebija ne īsti iemīlēšanās, bet gan tāda kā sevis rosināšana uz vēlamajām īpašībām – “Nu vecīt, tak tiecies ar viņu, viņa tev der”. Vienmēr atklājās, ka tomēr ir īpašības, kas man nav “derīgas” un metu plinti krūmos. Un tā vairākus gadus.
Brīnījos, kādēļ gan man nesanāk tā īsti nodibināt attiecības. Kā sanāk, acīmredzot, tie ķeksīši nekur nederēja. Tas ir prāts, bet vai ar prātu var iemīlēties? Manā gadījumā tas nesanāca. Ne velti man radās teiciens “jūtu stimulācija”, kad, lai cik nožēlojami tas neliktos, es speciāli spiedu sevi domāt par to cilvēku, atceroties tā “labās” īpašības, lai to turētu kaut cik sirdī. Kronis visam bija pēdējais gadījums, kad pieņēmu meiteni, kura šķietami mani mīlēja, izdomāju, ja mīl, tad tas ir labs nosacījums attiecībām, lai arī diemžēl pašam īsti intereses nebija. Cerēju, ka par to iemīlēšu, bet neveiksmīgi. Viss beidzās kā vienmēr- pēc neilga laika – nekā. Aplauzu pildspalvu pret kārtējo ķeksīti, tā teikt.
Vienmēr meklēju sev iemeslus, kādēļ būt kopā ar cilvēku, skaitot labās īpašības, bet pietika ar niekiem, lai attiecības pārtrauktu. Pat pie vislielākā ķekšu skaita, kāds vienreiz gadījās, aizgāju. Jo nebija jūtu. Nav ko daudz filosofēt, vai vajag jūtas, vai nevajag, katrs jau to grib, tik daudzi izvēlas citas prioritātes. Katrā ziņā, es nespēju būt kopā ilgstoši ar cilvēku, pret kuru nav jūtu, analoģiski, ja zinu, ka viņam pret mani nav jūtu. Ilgi nespēju samierināties ar to, ka cilvēks ar mani ir kāda tur pienākuma vai kā cita pēc.
Kā reiz, pēdējais, šībrīža gadījums ir manām jaunajām sapratnēm vīts. Biju un esmu arvien spiests domāt. Šoreiz, neskatoties ne uz kādiem ķekšiem, samīlējos kā traks. Tā negaidīti, pats nesapratu, kurā mirklī. Šo meiteni pat sākumā nemanīju, tad viss sagriezās vītnē un sapratu, ka cauri ar mani ir. Gatavs :). Rīcība… Es to drīzāk sauktu par nerīcību. Sākumā viņu gribēju iekarot, kā gadījies kādu reizi divas darīt (parasti viss mazliet vienkāršāk bijis). Bet tad nonācu pie apziņas, ka nedrīkstu cilvēku stādīt fakta priekšā, lai tas ir ar mani. Ar kādām tiesībām? Vai viņš man ko ir parādā, lai viņam būtu jābūt kopā ar mani? Un kādēļ lai es visiem spēkiem censtos viņu iekarot, ja varbūt es nemaz viņai neesmu vajadzīgs? Tad tas ir tipiskākais egoisms no manas puses. Vienalga, kā viņai, lai tik pats dabūju savu konfekti. Ar zināmu palīdzību un smagu domāšanu nonācu pie secinājuma, ka tā nevaru, ka katrs pats ir tiesīgs izvēlēties, ko vēlas. Atkal, cenšoties iekarot, es cilvēku spiežu, pat reizēm pret viņa vēlmi, būt ar mani. Vai tad tā nav iekarošanas būtība? Kā valsti iekarojot? Man būs iekarotā valsts, a kā tās pavalstnieki jutīsies? Ja tas man ir vienalga, tik rūpējos par pašlabumu, tad it kā jau ir ok. Tomēr, apzinoties, ka viņa nejustos labi, arī mana pašsajūta nebūtu nekāda dižā. Protams, ne obligāti tā būtu, ka viņa, iekarota, justos slikti u.t.t., bet izlēmis esmu, ka cilvēkam ir jādod izvēles iespējas. Jo arī es pats esmu vairākas reizes mūžā nostādīts stulbā situācijā, kad man piedāvā būt kopā, kad par mani cīnās u.t.t. Pats jūtos štruntīgi, ja to nevēlos, bet mani visu laiku cenšas iekarot. Nu negribu, a man te mācas virsū… Respektīvi – neciena manas vēlmes, bet domā tik par sevi. Tie vārdi par to, ka viņa man dos visu – un laimi un mīlestību u.t.t ir tukši salmi man, kā viņa var zināt, kas man ir vajadzīgs. Pagrozot to visu pret sevi, sapratu, ka nevēlos arī otram sevi uzspiest, ja tas to nevēlas, pats nejutīšos labi, ja būšu uztiepis. Tādēļ atteicos no iekarošanas manevriem un uz kādu laiku sastingu, nezinādams, kā rīkoties. Paliku nerīcībā.
Slēpu savu interesi, izlikos, bija pat idejas vairīties no šīs meitenes, pazust no sabiedrības, kur viņa apgrozās, lai dabūtu mieru, bet zināju, ka tā nav izeja. Kā gadījumi, kad cilvēks samīlas darba kolēģī un tam nākas aiziet no darba. Tā ir padošanās apstākļiem, bet gribu visu risināt. Jo vairāk es turu to visu sevī iekšā, jo sāpīgāk paliek. Burtiski vai dzirdi laika bumbu, kura tikšķ, atspere tik novelkas, padarot visu dubultsmagu. Sāku just, ka nāk virsū depresija, liela krīze un smagums. Un viss tādēļ, ka es centos slēpt savas sajūtas, negribot apgrūtināt šo meiteni ar savām interesēm, uzmanībām u.t.t. Saku vienu - cilvēku ikdienā redzot, tas nestrādā. Izvēles nebija, kaut kas bija jāmaina, vai arī jāpazūd no sabiedrības, kurā viņa apgrozās.
Vairs tik tālu nespēju paciest šo visu smagumu, ka nosecināju - man šīs sajūtas un atkarība ir kā slogs. Nolēmu, ka vairs nemaz īsti šo meiteni nevēlos, jo par daudz man sāpju :). Biju gatavs darīt jebko, lai tik tiktu vaļā no atkarībām no viņas. Man jau šo sajūtu slēpšana, norakšana nonāca līdz apātijai. Un viss tādēļ, ka negribēju neko šai meitenei uzspiest. Bet nerīcība nav neuzspiešana, tas ir lielākais absurds, kāds iespējams. Kā es varu zināt, vai uzspiežu/neuzspiežu, ja pats neko nedaru.
Nolēmu, ka vairs nespēju to turēt sevī un pamazām sāku atklāties, vienkārši izrādīt intereses un uzmanību, lai arī tas ir mazliet mulsi, kad esi tik traki ieķēries. Es pat biju/esmu gatavs darīt jebko, lai tik varētu tikt vaļā no šīs atkarības, strupceļa. Sanāca tā, ka gribējās un vēl ar gribas tikai brīvības no sevis paša sloga. Jā, paliek tīkošana, vēlme pietuvoties, bet nedarīšu to, ja viņa nevēlas. Un to arī cenšos rādīt ar savu attieksmi. Nevis tādēļ uzmanos ar uzmanības izrādīšanu, ka baidos pazaudēt izredzes (lai arī tas vēl ir aktuāli), bet gan nevēlos traucēt, ja cilvēks to nevēlas.
Katrā ziņā, nonācu pie tā, ka savas sajūtas nedrīkst slēpt, ka tas ved tikai uz apātiju. Un tagad, lai cik arī es nejustos neērti no tā, ka visi, arī viņa, redz manas uzmanības, man tā ir vieglāk, kā grimt savu sarežģījumu purvā. Pat jūtos simtreiz labāk, lai cik tas neticami neliktos. Arī par to jūtos labi, kad otram neko neuzspiežu. Es tikai rīkojos tā, kā jūtu, kā vēlos, bet vairs ne ar mērķi “panākt, iegūt”, bet ar mērķi labi justies, esot dabiskam, nenospiežot sevi. Protams, palieku pie tā, ka interese ir, bet man vairs nav vitāla vajadzība pēc viņas, jo tagad apzinos katra cilvēka izvēles, nespēju neko uzspiest. Nevaru neko pieprasīt, varu tikai pieļaut iespēju. Tagad ļauju cilvēkam savas izvēles, uzmanoties no pārliekas uzmanības izrādīšanas, kā brīžiem gribas, lai tādejādi neliktu domāt, ka uz ko spiežu. Pāris attieksmes, un paeju tālāk, jo katram savas izvēles. Tomēr cenšos būt, cik spēju atklāts, lai viņa arī mani nepārprastu. Lai ir skaidrība. Atkal – ja es tagad nostādītu cilvēku fakta priekšā, ka esmu samīlējies, domāju, ka tas to nostādītu neērtā situācijā, dalot savu problēmu ar viņu. No vienas puses – feini, atkal, no otras – tas ir apgrūtinājums viņam. Tas var pat nonākt līdz tam, ka viņa sāk vairīties dēļ manis no sabiedrības, kurā tiekamies. Tas nav mans mērķis, nevēlos kādu apgrūtināt ar savām problēmām, kuras pašam vien jārisina.
Tāpat ar tagad apzinos, ka nevar cilvēkam pārmest, ja tas ir iemīlējies tevī, kad pats to neesi gaidījis. Protams, pašam ir senāk gribējies teikt: “Ar kādām tiesībām tu tā, vai es tev kādas cerības devu! Pats visu izdomāji, sazīlēji un tagad vēl man no tā jācieš būs…” Bet tagad saprotu, ka tā vienkārši sanāk. Tas ir jāpārvar pašam. Jā, par to nav jākaunas, tomēr apgrūtināt ar nevēlos ar sevis paša sazīlētajām lietām. Laika jautājums, kā spēšu to sevī atrisināt. Viens risinājums – atdurties pret bezceri, kas liktu uz visu skatīties savādāk. Cits – atdurties laika gaitā pret ko citu. Atkal – lai kaut ko saprastu, nedrīkst minēt cita cilvēka vietā, ir jārunā, jārāda savas attieksmes, tās neslēpjot. Tad otrs tevi sapratīs un atbildēs. Kā atbildēs, tā ir viņa izvēle un normāla, lai kāda tā arī nebūtu. Un tas ir jāsaprot, pats pamazām uz to eju.
No šī dzīves atgadījuma esmu iemācījies vienu – ir bezjēdzīgi veidot kādu ķeksīšu sarakstu par to, kādam ir jābūt tavam ideālam, tas viss ir lieki. Es, sastopot tādu ideālu, esmu no tā gājis, viļoties. Atkal – te pat neesmu iedziļinājies nekādos ķekšos un mēnešu jautājums un iemīlēšanās gatava. Manā dzīvē ķekšu vairs nebūs :)
Sapratu ar to, ka sajūtas nomākt nevar, tas tikai visu padara vēl ļaunāk un trakāk, novedot vieglās krīzēs. Ar savu šībrīdējo sapratni nonāku pie tā, ka vēlos, lai viņai būtu tā, kā viņai būs labāk. Atkal - tā ir viņas izvēle, ne man to zināt, kā būs. Un nav te nekāda altruisma, tikai apziņa. Kad rodas apziņa, citādi vairs rīkoties nespēju.
Par to, kā viss tālāk risināsies – man vairs nav dzīvības un nāves jautājums panākt par savu šo meiteni – notikt, kam jānotiek. Viss plūst, viss mainās tak! Nebūšu egoists, kas ar savām vēlmēm dara pāri otram. Katram sava izvēle. Līdz šim varēju būt, bet, nonākot pie jaunām sapratnēm, vairs kaut kā nesanāk :)
26.03.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1419
Kopā:6149675
|
| |
| |
|
Autori
