|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Neslēpjot neziņas | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Un atkal patības risinājumos. Biju savā prātā pirms kāda laika izvirzījis atziņu par sevi, ka man ir apbrīnojams prāts, bet nekontrolējamas emocijas. Mani apkārtējie reizēm par manu loģiku tikai spēja brīnīties, pats vai juku prātā aiz labsajūtas, ka esmu ar tik “labu, loģisku” prātu. Un – tomēr brīnījos, kādēļ reizēm jūtos necienāms. Kādēļ savu prātu nespēju pielietot privātajā dzīvē, nerunājot par attiecībām. It kā bieži spēju tik loģiski spriest, ka citi tik brīnās, tomēr bieži vien mani nepieņem, kad sāku atklāties pavisam (kā es to esmu iedomājies), reizēm tik nosmīkņā. Redz, laikam jau lieta ap to grozās, ka spēju ļoti loģiski spriest, tomēr mani pašmeli man liedz spriest sava paša dzīvē, jo baidos no tā, ko aptveršu. Mani aizspriedumi, pirmkārt jau bailes no sevis atzīšanas, kāds esmu, man liedz savu loģiku pielietot sadzīvē. Baidos no domāšanas, jo tā pirmajā laikā visu ļoti sarežģī un padara nesaprotamu. Pat sajūta ir tāda, ka visu laiku esmu virspusēji apzinājies, ka esmu neatklāts, bet savādāk neprotu, uzskatu, ka nekā nebūs, ka tā mana dzīve var iet tikai uz leju, jo esmu par vāju, lai spētu būt atklāts un saņemt triecienus. Jo, kad senāk biju atklāts, tad vienmēr dabūju iekšās, ka maz nelikās. Un tomēr – baidījos atzīt patiesību.
Patika man ļoti kāda kolēģa piemērs par uztveri, apziņu, kuru viņš man parādīja. Ideja bija dzirdēta, bet tik uzskatāms piemērs :). Ideja par to, ka, jo vairāk apzinies, jo vairāk apzinies, ka tik maz apzinies, ka tik daudz vēl atklājama un domājama.
Prāts ir kā kompaktdisks. Ja tu nedomā, sevi aprobežo, tu vari gadīties pa vidu tam diskam, kaut pašā nosacītajā centrā. Ap tevi ir tik maz iespējas, ko ieraudzīt, ko iedomāt, ka domā, ka visu zini, saproti. Punktiņu tik maz ap tevi, ka tu tos visus pieņem kā esošus, nedomā, kas tālāk, kādēļ tā u.t.t. Atliek pakāpties centimetru uz diska ārpusi, un, paskat, cik daudz paveras jaunu iespēju, ko apzināt, ko nesaprast u.t.t. Punktiņi vairojas ļoti strauji. Mazs gabaliņš prom no centra un simtkārt vairāk iespēju, ko apzināties. Un tā vienmēr, ne bez tā, ka šim diskam, laikam, ne malas ne gala nav. Un galvenais ir apzināties man pašam, ka nedrīkst turēt acis ciet un mānīt sevi, ka viss ir saprotams, zināms. Tā esmu darījis, slēpdamies pats no sevis, kur nu vēl no citiem. Mānīdams sevi ar izdomāto, ļoti vienkāršo, melns-balts morāli, es sev novilku sienu ap šo savu ilūzijas pasauli, nespēdams ieraudzīt vairāk. Toties – ja esmu atklāts pret sevi līdz pēdējam, spēju atzīt da jebko, bez aizspriedumiem, tādejādi spēju paiet soli uz priekšu, prom no diska centra. Un saprotu, kādēļ, neskatoties uz visu manu brīnišķo spriestspēju, daudzi mani paziņas par mani nosmīkņā. Tā ir – man loģika ir, bet kad ko vēlas parakt dziļāk, saduras ar maniem aizspriedumiem un nepamatotajām dogmām, mākslīgi uzkonstruētiem dzīves pamatprincipiem. Atkal pamats var rasties tikai tad, kad esmu patiess pret sevi, kad pamatoju visu ar savām sajūtām, jo tas ir vienīgais, kas ir neviltots. Atkal tāds varu būt, ja neslēpju sevi un nekaunos par sevi, citādi neviens neko nesaprot un redz tik haosu, kas liek pasmīnēt. Jo rodas iespaids par bezsakaru. Tomēr, ja pamato visu godīgi, bezsakara nav, visam ir savs pamatojums.
Un tagad jau man atliek pasmaidīt par cilvēkiem, kas ir tik ļoti pārliecināti, ka ir viszinoši, nekļūdīgi, kas ir atraduši sevi un ir nemainīgi. Ilūzija, kuru mēs sasniedzam, tad tālāk nevēlamies iet, jo te ir ērti, kādēļ gan atzīt savas neziņas. Labi gan apzinos pats pēc sevis, ka savādāk ir tik grūti, liekas pat – neiespējami, tomēr cenšos.
Pat atceros gadījumus darbā, kad nespēju atzīt, ka kaut ko nezinu kādā jomā. Jo īpaši, ja kāds ofisa darbinieks no manas darba specifikas zināja ko vairāk kā es un to parādīja, vienmēr biju tēlojis, cik labi to visu pats esmu zinājis. Paralēli tā arī, aizņemts ar tēlošanu, nespēju saprast, kā īsti tas kolēģis izdarīja to vai šo. Apkārtējie gan, protams, manu tēlošanu sajuta un vienmēr nosmīnēja. Toreiz dusmojos uz to, kādēļ viņš to zina, bet es nē, tad vēl arī paralēli uz smīnētājiem, kuri, redz, ir baigie maitas. Tomēr, sanāk, tie smīnēja par manu tēlošanu un bailēm.
Tagad pieeja man ir savādāka, atklātāka, to visu laiku sev atgādinu, kad gribu iemukt baiļu un pašlepnuma alā, mēģinot būt labāks par visiem. Tagad, ja kāds kaut ko zina vairāk par mani kādā gadījumā, labprāt atzīstu, ka nekad uz pasaules nevar visu zināt, un painteresējos sīkāk par to, kā nu kas ir. Un tas, lūk, dod baudu, kad nav jātrīc par to, ka tik kāds nepamana tavu nezināšanu, jo visi tak mēs kādreiz kaut ko esam nezinājuši, tātad laiks uzzināt. Un šī pieeja, ko piekopju jau kādus pāris mēnešus, dod labus augļus – lielāku sirdsmieru :). Biju sācis šo attieksmi piekopt neapzināti, bet tagad radās sapratne, kas īsti notiek. Vismaz šajā jomā nav īpaši iespējams ievainot manu iedomību un pašlepnumu par to, ka esmu visgudrākais - pasarg Dies, ja kāds tur parasts kabineta darbinieks, attiecībā pret mani speciālistu savā jomā izrādīsies kaut kur zinošāks par mani. Jo – katram savs, neesmu pasaules viszinis, tikai parasts cilvēks, kurš visu mācās tāpat kā citi. Katrs jau visu mācās, nekas nekrīt no debesīm, bet daži, kā es, cenšas tēlot, ka ir visziņi un tas traucē dzīvi uztvert veselīgi un baudāmi.
Ja līdz šim no tādiem “gudriniekiem” biju vairījies kā no uguns, lai tik neapdedzinātu savu patmīlību, tad tagad labprāt ar tādiem runājos, apmainos ar pieredzi, nebaidoties atzīt savas neziņas. Rezultāts? Interesanti sarunu biedri, pat iespējami draugi, jaunas zināšanas, bauda no tā, ka nav kas jātēlo. Neviens nesmīn tādos gadījumos, jo netēloju pārgudro, bet labprāt atzīstu savas nezināšanas. Cilvēki pat labprāt nāk un skaidro man šo to. Vai tas viss ir maz? Man tas ir daudz, salīdzinot ar neseno pagātni. Pa solim uz baudāmu dzīvi :).
Un te nu rodas mans secinājums – prāts man ir ļoti labs, jā, traucēja un pagaidām vēl ar traucē man emocijas, bet to cēlonis ir sevis neatzīšana un nepieņemšana, jo sevis nemīlēšana. Un tad es sprāgstu reizēm no tā, ka viss notiek kaut kā ačgārni. Tomēr – protams, nekas nenotiek uzreiz, tāpat es sevi pagaidām nespēju mīlēt, šobrīd esmu ļoti neitrālā pozīcijā, tāpat, arī pret citiem. Kad sadzirdēju kāda sava paziņas problēmas – vairs neesmu spējīgs kā agrāk dot risinājumus, ieteikumus, jo viss ir lielā pārvērtēšanā. Vairs nezinu, kā darīt. Pagaidām tā arī atzīstu skaļi, ka neesmu vēl gatavs kā roku sniegt, ja nu vienīgi rādīt savu piemēru, kā risinu sevi, ar savas mīļās labvēles palīdzību :). Tik spēju pateikt, ka problēmas vienādi atkārtojas, kamēr tās nerisina.
03.03.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
