|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Tramvaja monologs | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tramvajā nevar iekāpt pavecs tantuks. Sāk saukt pēc palīdzības, lai konduktore palīdzētu tai iekāpt, uzruna bija: “Palīdziet nolikt manas tarbiņas…”. Neviens cits neatsaucas, es arī sakautrējos, nominstinājos un neaizgāju palīdzēt, lai arī vēlējos (gribēju justies labs). Konduktore pēc īsa brīža panācās pretī un pacēla augšā vairākus tīkliņus, nolika tos uz grīdas, pie invalīdu un bērnu krēsla, kurš bija brīvs. Tantuks ieveļas iekšā un sāk taurēt, ka viņa tak lūdza, lai noliekot akurāti, bet neapdomīgā konduktore esot uz zemes nolikusi. Vai tad sasmērētus maisiņus varot vest meitai, pie tam, tur taču maizīte un piens iekšā. Vai tad ar maizi varot tā apieties? Tas taču ir ēdiens. Kā pierādījums tika minēta Bībele, kurā pats Kristus esot kaut ko par to teicis. Pati varējusi tak esot tās tarbas tā nomest, bet viņa esot gaidījusi, lai tās noliek akurāti uz krēsla, lai tās nesasmērētos. Ko tagad meita padomās u.t.t. Un taurē visu ceļu. Konduktore bija tik apjukusi, ka nebija viņai ne vārda, ko atbildēt pretī. Un – saprotams. Viņa jau tā ne pārāk vēloši, palīdzēja tantukam iedabūt tramvajā 4-5 tarbas, un tad vēl pretī tā metas. Palīdzi kā saproti, bet tev ar grābekļiem virsū. Pārējais tramvajs reaģēja, kā nu kurš. Puika blakus man smīnēja, lielākā daļa, kā parasti, tēloja, ka nemana šo izrādi.
Un – vai ir kāds vainīgs? Vainīgo nav, ir tikai nesaprašanās. Tantuks vēlējās, lai viss notiek pa viņa prātam, lai konduktore nolasa viņas vēlmes un piepilda tās. Tā arī es vienmēr esmu darījis, laikam to vairums cilvēku gaida. Un, lūk, rezultāts – nav gaišreģu, ja pats neizrādi savas vēlmes, cits tās var arī nesaprast, arī neizpatiks. Tas viens. Bet otrs – tantuks gaida, ka viņai visi izpatiks. Viņa cenšas izpatikt savai meitai, lai, iespējams, tā viņu pieņemtu, bet pati citus kalpina, liek citiem viņai izpatikt. Un – tantuks savādāk neprot dzīvot, viņa nesaprot, kādēļ tāda situācija tramvajā ir notikusi. Viņa uzskata, ka vainīga ir muļķā konduktore, kura tagad, noteikti, kādu laiku nevienam nepalīdzēs iekāpt transportā, izliksies, ka nedzird lūgumus palīdzēt, lai kāds viņai atkal ko nepārmet. Un tā laikam mēs visi – notiek pārpratums dēļ tā, ka mēs nerādām, ko vēlamies. Gaidām, ka visi paši mūs uzminēs, tad rodas pārpratumi, pārmetumi, kurus nespējam pārdzīvot, pazūdam baiļu atvarā, vairs neko nemēģinot. Pārmetam paši, pārmet mums un ugunskurs gatavs.
Konduktore gan noklusēja, neko pat neatbildēja, bet sajutās aizvainota. Un prātā pārmeta gan tantukam viņas maitas dabu, gan pārmeta sev to, ka ir palīdzējusi, jo tikai samaitāja sev garastāvokli. Nesapratnē. Man ļoti gribas būt pret tantuku, jo viņa izrādīja sevi ļoti nepatīkami, citus kalpinot un tiem pārmetot. Tomēr – viņa dara tā, kā viņa saprot, ne aiz ļauna prāta. Viņa savādāk neprot. Kaut kā mācos to apzināt un pieņemt. Konduktore tā jau nelabprāt palīdzēja, kā izskatās. Noklusēja. It kā varēja jau “negantajai vecenei” pateikt savas domas, ka nevar jau visu uzminēt, lai arī neiedomājas prasīt no pasaules par daudz, karaliene. Lai tantuks domā, varbūt paliktu vieglāk, kā man ir tagad. Bet – arī es viņai neko nepateicu, palīdzot izkāpt no tramvaja. Pirmkārt – steidzos, otrkārt – nedaudz bailes izcelties, ko citi apkārt padomās, kamēr skaidroju, treškārt – tantuks taču bija tik vecs, ka tas viss būtu bezjēdzīgi. Bet – būtu viņai vieglāk kā man, jo arī es, apzinoties to, ka manas vēlmes nevar uzminēt, mācos tās rādīt, un jūtos jau tagad labāk.
Izkāpjot no tramvaja, es tantukam palīdzēju izcelt ārā maisiņus uz kruķiem, noklausoties viņas komandas par to, ka lai tik nenolieku tos uz zemes :). Es viņai izdabāju, tā nu sanāk. Viņa man pateica lielo paldies. Laikam jau paldies par to, ka es viņai izdabāju, ka paklausīju viņas pavēlēm. :). Es ātri pateicu nav par ko un aizsteidzos uz deju nodarbībām. Lepni paceltu galvu, kā arī sajutos par šo pašaizliedzīgo varoņdarbu, domādams par to, ka tramvaja pasažieri noteikti noskatās man pakaļ un ko nu kurš padomā. “Nu jampampiņš”, “Nu cēlsirdīgais”, “Izcelties gribēja” u.t.t. Bet es aizgāju, sajuzdamies lepns par savu varoņdarbu un nospļaujoties uz to, ko viņi tur padomā. Man patika.
Bet – kad viņa kāpa tramvajā, palīdzēt viņai neatļāvos, jo tad mani veselu pieturu pētītu pasažieri, kuru domas tak man ir tik svarīgas, kamēr tās sajūtu uz saviem pleciem svilinot. Ārā kāpjot jau man bija vienalga. Bet padomāju, kā es būtu juties, ja būtu viņai palīdzējis iekāpt. Es arī būtu maisiņus nolicis uz zemes, kā to darītu ar savām mantām. Un tad es mulstu un nezinātu ko teikt, klausoties viņas pārmetumus, cik debila ir jaunatne. Un visi skatītos uz mani un domātu ko nu kurš. Ek, apstākļi :) Ek bailes :)
02.03.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1049
Kopā:6149305
|
| |
| |
|
Autori
