|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Patmīlības gūstā | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Turpinām manas privātās atklāsmes par attiecībām. Parunājoties ar saviem draugiem, nonācu pie secinājuma, ka viss tomēr nav tik vienkārši. Iepriekš izteicu minējumu, ka man (kā vairumam vīriešu) ir vajadzīgs iekarot sievieti, ne, ka viņa mani. Tā arī ir, tad es viņu skatu kā vērtību, bet tas vēl nav viss un ne galvenais. Ja esmu viņu mēģinājis sasniegt, tas nozīmē to, ka viņa mani šķietami interesē. Bet – lai es viņu vēlētos iekarot, vajag būt tai dzirkstelītei, tam kārtējam (!) liktenīgajam klikšķim, belzienam pa pakausi no aizmugures, kā ir manā gadījumā :). Redz, mani uzskati vienmēr ir bijuši, ka, lai būtu kopā ar sievieti, ko vēlos, ir jāšķiet, jābūt labākam. Ir jāizskatās labākam, kā tie pārējie, ir jābūt tādam, kā neesi (kā rezultātā sanāk). Ir jāpārcīna, jāizskatās labākam, kā tie citi, kas neatkāpīgi grūžas tur, kur viņus neviens nav saucis :). Un tad rodas mani jocīgi izgājieni, bieži vien par spīti situācijai. Es spītīgi neiešu “tā pazemoties, tik zemu nolaisties, kā viņi”. Būšu savādāks, augstāks (laikam vien atkal taisnība manai labvēlei), darīšu visu par spīti situācijai, bieži vien tādejādi attālinot iespēju panākt to, ko vēlos. Un viss tik tādēļ, ka, laikam jau, neuzskatu sevi par vērtu, lai, esot tāds, kā esmu, varētu panākt interesi. Bet – grūti apzināties to, ka tieši tu iekritīsi tai gaumē, ne tās milzu rindas ar citiem. Nostrādā mazvērtības komplekss, kurš saka – nu ko tad es, es jau neko :). Un viss. Spītības un patmīlības dēļ neesmu gatavs iziet uz visu banku, rīkoties, kā patiesībā gribas. Visu šo saliekot kopā, nonāku pie slēdziena, ka mana spītība, patmīlība, nosacītā iedomība izriet no mazvērtības kompleksa (ai cik grūti to atzīt :) ). Nebūšu tāds, kā citi, jo esmu taču labāks – centība būt labākam laikam vien liecina par šo brīnišķīgo kompleksu.
Pareizi saka mana labvēle, ka ir jābūt dabiskam, jādara, ko vēlies, nevis jāspītē visai pasaulei, ar to arī sev. Bet – ak patmīlība, citiem vārdiem to mīlu saukt par pašcieņu, tas taču skan labāk! Ar savu pašcieņu jau cik gadus esmu atteicis sev iespējas. Jā, vienkāršāk ir uzskatīt: “Kur tad nu es laidīšos uz zemes, sākšu te pievērst patiesu uzmanību kādai brīnišķīgajai, gan jau viss notiksies!”. Un, kā par brīnumu – nekas nenotiek! Labie gadījumi paiet garām, es tik noskatos pakaļ un nodomāju – kādēļ gan man nenoveicās, lepnam gaidot kādus brīnumus? Bet var būt pie vainas ir tas, ka es ar savu iedomāto “pašcieņu” nobaidu cilvēkus, tiem pat īsti klāt nepieejot. Laikam jau daudzi to jūt, man vēl tas jāmācās.
Tātad, jāmet malā šis kurvīša sindroms, jārīkojas? Nav ko spraust citiem kurvīšus, baidoties pašam tos saņemt? Viegli vārdos, grūti darbos! Ne velti man jau sen daži labi pārmeta manu patmīlību, bet pirms pāris gadiem es to ne tuvu nespēju saprast. Es un patmīlīgs? Tai pašā laikā – es cenšos nekad nevienam neko neprasīt, visu izdarīt pats un, tikai tad, kad ūdens mutē smeļ, palūgt caur zobiem kādam roku. Palūgt kādam palīdzību, tas man, ai, cik grūti nākas. Arī darbā, lai cik man grūti reizēm neiet, kad knapi spēka pietiek visu padarīt, es neatzīstu to, kā ir. Jā, muļķīgi, bet tā arī ir tā patmīlība, kas neļauj palūgt kolēģim atbalstu. Tas pats izpaužas it visā. Un laikam jau tādēļ, ka jūtos parādā, ja kāds man pretī nāk. Un man netīk justies parādā. Problēma uztverē. Laikam jau tādēļ, ka, lai kā esmu moralizējis par to, ka nav labi būt aprēķinātājam, pats patiesībā tāds vien esmu. Vienīgais mierinājums – es to apzinos un cenšos risināt.
Starp citu – man šī nevēlme kādam ko prasīt, “pazemoties” ir tādēļ, ka esmu savā dzīvē cieši saskāries ar pāris cilvēkiem, kam patmīlība bija mīnus bezgalībā. Tie vienmēr ir nekaunīgi un uzbāzušies ar savām vajadzībām, neskatot, vai esmu aizņemts, vai nevaru palīdzēt, vai nevēlos u.t.t. Tādus es redzu kā uzbāzīgas nelaimes, no kurām nekur nav miera. Un – bail man ir palikt tādam pašam, tādēļ ar esmu sevi programmējis būt par pretēju, kas nekad nevienu nepatraucēs, kas visu pats, esot labāks par tiem.
Tātad – pats vien patiesībā rēķinu “devu - guvu”. Un nevēlos gūt, lai nebūtu jādod kādā situācijā atpakaļ. Es labprāt palīdzu kādam, jo tas man liek justies labdabīgam, bet, ja kāds man ir ko labu darījis, jūtos, ka palīdzu viņam aiz parāda. Un tas tracina. Drausmīgi ir apzināt tādas nianses savā patiesajā būtībā :). Bet, redz, ja atmet šo paranoisko rēķināšanu, tad labprāt nepiedomājot saņemsi ko no jebkura un dosi ikkatram, atkal jāpiekrīt labvēlei. Problēma ir tajā, ka negribas darīt ko aiz parāda sajūtas. Tātad – paranoiskā rēķināšana jānīcina nost. Kā to panākt? Censties visiem spēkiem nedarīt tā? Šaubos, vai ar to būs kas līdzēts. Kārtējā ilūzija. Bet iespējams, ka kādu apstākļu apzināšana sekmē to maiņu. Apzinos savu patmīlību, savu nosacīto rēķināšanu, apzinos, ka tas traucē, varu to mainīt. Var būt.
Bet varbūt patmīlība ir mana būtība, manas sajūtas, mans dabiskums? Tad es ietu pretrunā ar sevi, to nīcinot. Tomēr - patmīlība, drīzāk gan, ir mazvērtības kompleksa auglis, tā vairs nav būtība, bet gan problēmas (neprasmes tik galā ar situācijām) projekcija dzīvē. Tātad – mirklī, kad spēšu saprast problēmas risinājumus, patmīlība mazināsies. Problēma – sevis nenovērtēšana, neticēšana sev. Tātad, mirklī, kad sapratīšu, ka esmu tik pat “labs” kā citi, kad nebūs vairs vajadzības censties apliecināties, esot labākam, tā zudīs.
Risinām tālāk – kas man traucē justies tik pat vērtam kā citiem. Vienkārši – sevis nemīlēšana. Arī šī sevis narcistiskā apbrīnošana ir kā glābšanas riņķis sevis mīlēšanas vietā, kā cukura aizvietotājs. Varbūt traucē mana kritiskā pieeja? Šausmīgi kritizēju sevi, attiecīgi arī citus. Nespēju apzināties savas īpašības kā pieņemamas. Tai pašā laikā apzinos, ka jebkura mana īpašība ir arī citos cilvēkos. Citos redzama, citos slēpta. Lūk! Laikam pavediens rokā. Apburtais aplis – vēlos būt augstāks kā citi, kā pārcilvēks, ar labākām īpašībām, ar “slikto iztrūkumu”. Muļķīgs mērķis – tā vietā, lai baudītu savas reālās īpašības, pieņemtu un mīlētu sevi, būšu labāks (nedabisks, pretrunā ar sevi). Kā novēroju pēdējā laikā, noticēju labvēlei, ka ir jāklausa savai būtībai, ka esot saskaņā ar sevi, jūties stabili un labi. Nespēju tam nepiekrist. Galvenais – rīkoties, kā sirds saka, kā jūti par pareizu. Tas laikam ir attiecināms uz jebkurām situācijām, sākot no attiecībām mīlas frontē un beidzot ar biznesa darījumiem, jo jebkas, ko mēs darām, atspoguļojas mūsu sajūtās.
Tātad – necensties būt labākam kā citi, nekritizēt sevi, bet pieņemt sevi, kāds esi. Tas gan, laikam, ir vienkāršāk, pats sākums. Apzināties, ka nav jācenšas būt labākam, lai būtu tik pat vērts, kā citi, jo visi pamatā ir vienādi, pārējais ir tikai mūsu iekšējās mērauklas, ko paši varam mainīt. Tai pašā laikā – vai tie nav mazvērtības kompleksi, kas cilvēkiem liek darīt lielus darbus, sasniegumus. Vai, atsakoties no tā, mēs nepaliekam sūnaini un pārāk pašpietiekami, netendēti. Man arī bail, ka, atbrīvojoties no savām mazvērtībām, es varu padomāt, ka nav jēgas vairs turpināt Feini!, ka nav jēgas virzīties karjerā, palikt par “pazīstamu cilvēku” u.t.t. Tātad - jābūt jaunai motivācijai. Laikam gan, manā gadījumā, tā ir rokā. Radošs darbs, lai cik tas būtu radošs vai neradošs, man patīk. Man patīk darīt ko tādu, ko citi aptausta, apdomā, atceras. Motivācija ir – es turpinu darīt to, kas man patīk. Tātad, iespējams, ka zaudējot vismaz lielu daļu mazvērtības kompleksa, mēs darām to, kas mums tīk, neskrienot pēc apliecinājumiem tikai apliecinājuma pēc vien. Tātad – iespējams, mainās vērtības, bet stagnācija neiestājas. Iznīcinot mazvērtības, mēs darām to, ko jūtam par vajadzīgu, nevis simtiem bezsvarīgu nieku.
Protams, dzīvē tas viss ir jāapzinās, jāsaprot katra nianse. Kā man, kas uzrakstījis šo visu, man nāksies pie šī vēl atgriezties, domāt, pārvērtēt, papildināt.
Atgriežoties pie dabiskuma. Tātad, es cenšos būt labāks kādai princesei, lai ar to izpelnītos viņas uzmanību, iekarotu viņas sirdi (kā darīja senos laikos :) ). Vēlos, lai viņas acīs un sirdī iekrītu es. Ar ko? Ar saviem meliem, esot labāks. Tātad, viņa mani neiemīlēs par to, kāds esmu, bet gan par manu melīgo masku. Vai tas man ir vajadzīgs? Agri vai vēlu šīs maskas krīt nost un tad, bieži vien, nāk lielās vilšanās, šķiršanās u.t.t. Tieši tādēļ vajadzētu būt atklātam attiecībās jau no paša sākuma, pirms tās vispār iesākušās, varbūt – vispār dzīvē. Tad nebūs viltus attiecību, kuras parasti noved pie kraha. Ja divi cilvēki ir tādi, kādi viņi ir, viņi skaidri jutīs, vai abi to vēlas. Atkal, būšana labākam, māna. Bet tomēr – kā gribās panākt ievēlēto. Esmu gatavs būt jebkāds, no vienas puses, kaut mānīties, lai tikai pievērstu sev uzmanības. Un – tikai, ne izgāzties, atklāti pievēršot uzmanību viņai, tas gan ir konkrētā gadījumā, jo nāksies ar izgāšanās kaunu samierināties jo ilgi, satiekot cilvēku ikdienā. Bet – nonāku pie secinājuma, ka tomēr ir jābūt tādam, kāds esi, tas dod nogatavojušos augļus, baudāmas un īstas attiecības. Ja ne tagad, tad citreiz, citur tas dos. Atkal, lai būtu, kāds esi, vajag pieņemt sevi, par savām šķietami negatīvajām īpašībām nekaunēties. Visiem ir visas īpašības. Gan skaudība, gan slinkums, viss. Tikai nebūt labākam. Apzināties, ka nav vajadzība būt labākam, jo tāds patiesībā neesmu un eju pretrunās ar sevi, sevi nomoku. Tālāk, man pašam šis viss ir jāapzina.
Apzinos, ka, labākajā gadījumā, varu censties būt tāds, kāds esmu, sevi stimulējot ar domu, ka visi esam vienādi un dažādi reizē, ka nav jēgas melot un būt labākam. Tā es arī centīšos dzīvē darīt, klūpot pret vecajām tendencēm vienā laidā, bet centīšos, jo to apzinos kā derīgu sev, kā iespēju justies labāk. Būt saskaņā ar sevi. Tai pašā laikā – pārvarēt patmīlību – tas ir grūtāks jautājums, tas ir ļoti sāpīgs jautājums. Nevienkāršs līdz bezgalībai. Slikti ir darīt, kā agrāk, cenšoties būt labākam, gaidot, ka uz šo vizuli uzķersies pati princese. Otra pazemošana, jā gan. Tomēr – bez zaļās gaismas neesmu gatavs riskēt ar savu pseidopašcieņu jeb patmīlību, dabūjot kurvīti. Citā situācijā – jā. Bet ne tur, kur ikdienā nāksies saskarties ar šo cilvēku. Vēl – pārāk sāpīgi. Pēc laika? Ceru, ka būšu sevi attīstījis :).
Lūk, šis man bija grūts raksts, jo nācās daudz domāt. Ja kāds zinātu, cik viegli tomēr ir nedomāt :) Papildus, atkal sāku sevi apbrīnot par to, ka tik dziļi spēju aizdomāties, lai gan pateicoties labvēlei. Tomēr - atkal aste ceļas gaisā. Lūk – cilvēks!
22.02.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1577
Kopā:6149833
|
| |
| |
|
Autori
