|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kurvīša sindroms | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kas notiek, kad dabūjam kurvīti? Kas nu kam notiek, vai ne? Tomēr, novēroju savas reakcijas un secinu, ka nav labvēlīgas tās. Jau pirmkārt, es par ātru secinu kurvīšana saņemšanu, kā vienmēr, visu izspriežu citu cilvēku vietā. Es tak, laikam, gudrākais :).
Redz, bīstoties no atklāta kurvīša es pats jau laicīgi nosecinu to, ka tas tiek sniegts. Es pat nedodu iespējas otram cilvēkam, kurš var būt pat tik savādāks, ka ne tuvu nespēju viņu saprast. Bet, redz, nevēloties izgāšanos, atsakos un, pamanot mazākās aizdomas par kurvīša gatavošanu, palieku stīvs kā zivs :)
Pirmkārt jau, stratēģiju, kā īstam kareivim, būtu jānoved līdz galam, bet – ne tik vienkārši, ja cilvēku ikdienā satiec. Tālāk sekos daudz muļķīgu brīžu. Tomēr – par savām vēlmēm jācīnās, vai ne? Tai pašā laikā, lai kā es ko gribētu, labi apzinos, ka, ja otrs to negrib, tad nekas ar nesanāks. Lai kā arī es gribētu viņu piespiest, kaut ar inkvizīcijas laika spīdzināšanas metodēm :)
Nu lūk, tātad, ja esmu dabūjis kurvīti, kā es parasti esmu rīkojies? Parasti tiek meklēts vaininieks notikušajam, kādam taču jābūt vainīgam pie tā! Vispār, laikam, cilvēki dalās vismaz trijās kategorijās – tādi, kas vaino kurvīša devēju, tādi kas vaino sevi pie neveiksmes un tādi, kas nevaino nevienu.
Nu lūk, es automātiski meklēju vaininieku un ir vilšanās, dusmas uz otru, tai pašā laikā vainīgs jūtos es par to, ka nevaru ko panākt, jo - tātad - nevērtīgs. Esmu no tiem, kas vaino sevi, bet uz otru dusmojas par to, ka cilvēks negrib pieņemt manas vēlmes, mani. Ek kāds pavēlnieks, atkal visam jānotiek pa manam prātam! :) Mans prāts taču tas pareizākais!
Laikam par veselīgu dzīves filosofiju to nevar nosaukt, jo vainošana, kā piemiedz mana aušīgā piebakstītāja, patiesi varētu būt tas, kas traucē dzīvot. Es ar to graužu, tirdu, žēloju un vainoju sevi, bet kādus augļus tas dod? Nevar taču cilvēks palikt pieņemams jebkuram. Uz pasaules ir, cik cilvēku, tik kritēriju. Un tur jau tas prieks, ka trāpi tai īstajā, ka viņš ir tevis gribēts un tu viņam. Un nevar no cilvēka pieprasīt, lai viņš pieņem mani, ja es, viņaprāt, neesmu derīgs. Arī man taču nepatīk, ja kāds uzmācas man ar sevi. Atliek tik dažādus reklāmas rullīšus savā veidolā plivināt gar acīm, ņemties un izrādīt sevi kā papagailim :) Un vēl tai pašā laikā – neapnikt ar vienu un to pašu, ko, laikam, reizēm daru. Ja kas viens viņai ir nepieņems, tad nav jēga to stiķi atkārtot 100 reizes, labuma noteikti nebūs. Tik nokaitinās, apniks pavisam. Tātad – pie izdomas. Neder viena metode, aiziet cita. Protams, šobrīd tie visi ir tikai vārdi. Un – mana pieredze gan rāda, ka nekādi reklāmas rullīši nederēs, mani parasti tie neieinteresē. Ja esmu izlēmis, ka kurvītim jābūt, tad tā arī būs, varu pasvārstīties, bet rezultāts viens – nekāds.
Tātad – vainojam viņu, to kas dod kurvīti? Tāda laikam ir vairuma pieeja (biežākie teksti “Ai, viņa taču ir “nepieejamā”, topošā vecmeita. Lai sēž mājās un lāpa zeķes!”). Tādā veidā vainojam princeses, kas mums iedod kurvīšus. Un ko gan tas man dod? Tas mani ņurcīs naidā, dusmās, liks neciest to cilvēku u.t.t. Tāda pieredze, starp citu, ir bijusi.
Ko dod naids? Tā ir problēma. Man laikam ērtāk ir dzīvot, ja naida nav, ja ar visiem esmu pa draugam, vairāk ko spēju gūt. Es nevaru vainot otru cilvēku pie tā, ka viņš mani nevēlas, bet arī nevaru vainot sevi par to. Ko var darīt, ja netrāpīju gaumē? Bet kā samierināties ir grūti ar šādiem faktiem! Ai, ka gribas atspēlēties, parādīt – pati vien vainīga. Tik cilvēcīgi tas ir :). Bet, protams, kādēļ tagad dēļ vainošanas muļķīgi riebt otrajam, tērējot savu zelta laiku un enerģiju. Jāapzinās, ka tā sanāk, jāsaprot, ka ne katri divi ir viens otram radīti. Cik vienkārši vārdi! Bet vēlmes jau paliek. Un tad rodas mulstoši brīži, cīniņi ar sevi un savām vēlmēm. Emociju slēpšana, piebremzēšana, distancēšanās. Redz, sanāk tā, ka apzinos, ka nevajag vainot ne sevi, ne kurvīša iedevēju, it kā arī to daudz maz daru, bet vēlmes tomēr paliek. Un zināma sevis žēlošana (tautas valodā – škrobe). Ar to nu pagaidām neprotu tikt galā, kaut kariet.
Tai pašā laikā tas viss man ir raksturīgs – esmu lielais plānotājs, kuram visam jāiet pa plānam. Ai, kā es uzsvilstos, ja kāds pārceļ tikšanos. Nav respekta! Nenozīmīgs nieks – pārcelta tikšanās, bet mani tas sit ārā no līdzsvara, tracina. Un tieši tāpat ir ar jaunkundzi, kas ieķērusies kā skabarga. Gribu, bet nesasniedzu. Laikam bērnībā dikti brēcu, ja man konfekti gar degunu valkāja, bet nedeva :). Un laikam vienmēr būs beigās iedevuši :).
Tā kā, apziņu puslīdz esmu saveidojis, lai nevainotu ne sevi, ne kurvīša sniedzējas jaunkundzi, nav vainīgo tajā, ka netrāpu gaumē. Tai pašā laikā – vēl tik jāsaprot, kā cīnīties ar emocijām, ar jocīgajiem mulsumiem, jāizdzen “škrobe”. Bet grūti pat acīs skatīties cilvēkam, kurš tā aizdedzies, ka tik “škrobi” nepamana. :). Bet – varbūt nevajag nonākt līdz tam, lai tādas “škrobes” rastos, varbūt nevajag no cilvēkiem gaidīt savu vēlmju piepildījumu, bet rīkoties bez plāniem. Un – tas jau ir ļoti grūti, vismaz man.
Jocīgi, bet, šo visu rakstot, labi pasmējos. Paradokss :)
20.02.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
