|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Modernā slimība | | Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Viens deva viņam muti, lai lamāt vārētu,
Viens deva viņam roku, lai sist tas varētu,
Un iedeva tam kājas, lai mīdīt varētu
Un arī domas deva, Lai ienīst varētu.
Tā vismaz likās viņam un tā tas darīja,
Par visiem saviem darbiem tas braši smaidīja.
Ar nemanāmu nazi tas visur iegrieza
Pa kādam autogrāfam un tas tam patika.
Ar muti deva vārdus, ko zeme nenesa,
Ar rokām kala dzelžus, kas citus nīdēja,
Ar kājām mina dārzus, ko citi audzēja,
Ar galvu kala plānus, kas citus valdīja.
Tik kabatā ka caurums, tas manīts nebija,
Ka sirdsapziņas valgums - tas bijis, izlija,
Un atmiņas kā saulriets bez pēdām pazuda,
Tās slimīgas kā degvīns, ko arī izdzēra.
11.02.02
(17.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1013
Kopā:6721619
|
| |
| |
|
Autori
