X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
kvēlā mīlestība, pēdējais valsis un vēlviena revolūcija
Autors - Eri Otto
  
Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

šis ir vēlviens karalaika (precīzāk gan teikt, revolūcijas laika) mīlasstāsts. Par iespējamajām neprecizitātēm vēsturiskajos faktos, vainot vēstures grāmatu autorus...:)

Kad Pirmais pasaules karš jau bija iededzies pilnā sparā, kad Krievija bija atstājusi arī savu artavu guļam uz asinīm piemirkušās zemes, Krievijas cars Nikolajs II neskatoties uz savu neuzņēmīgo raksturu, iedomājās izsludināt sevi par Krievijas armijas virspavēlnieku. Vai viņš cerēja, ka tādejādi spēs uzlabot savas valsts karavīru izredzes karā, ticot, ka viņš ir labākais stratēģis? Vai tas bija viņš, kas bija par sevi tik augstās domās, vai patiesībā viņš tā rīkojās krietni ambiciozākās un uzņēmīgākās sievas mudināts? Līdz šim viņš nebija daudz jaucies kara lietās. Bet tagad tam principā nebija nozīmes. Fakts palika fakts, līdz ar krāšņu armijas parādi un lielu balli Nikolajs II sevi pasludināja par piecpadsmit miljonu vīru lielās Krievijas armijas virspavēlnieku. Jēgas gan no šādas virspavēlniecības mainās nebija nekādas. Kara sekmes nemainījās.
Armijas parādi līdz ar cara ģimeni vēroja viss galms, ikviens, kam nebija jābūt pie frontes līnijām un diplomātiskajās misijās, neviens, kas nebija bēgļu gaitās pametis Krieviju – kareivji, virsnieki, aristokrātija, cara ierēdņi un uzticības personas – bija klāt un no māju balkoniem vēroja parādi vai arī paši piedalījās tajā.

Rošmaņikovas Tatjanas Jurjevnas tēvs bija devies kaut kur uz Angliju diplomātiskā misijā, divdesmit trīs gadus veco meitu atstājot sava brāļa uzraudzībā un neskaitāmo māsīcu un brālēnu sabiedrībā. Jaunā sieviete jau sen bija apradusi, ka tiek atstāta pie radiem un tāpēc grāfa Rošmaņikova namos jutās kā mājat, bet māsīcas bija tikpat kā māsas un brālēni aizstāja brāļus. Bija tik ļoti pierasts, ka tajās retajās reizēs, kad redzēja tēvu un māti, tie likās gandrīz kā svešinieki. Tomēr Jurijs Romašņikovs uzskatīja, ka tā ir pilnīgi pareiza aristokrātiska audzināšana. Meita ir drošībā, uzmanīta un vecākiem nebūt nav jābūt viņas tuvumā. Un Tatjana sen ar to samierinājās.
-Pati tu esi muļķe! – māsīca uzmeta lūpu un uzgrieza Tatjanai muguru tik strauji, ka viņas rūpīgi safrizētie gaiši brūnie mati tomēr pamanījās noplīvot gaisā.
-Ne jau es esmu saderināta ar kāršu spēlmani, kas nemitīgi lūdz tev naudu, un ne jau es esmu viņam nospēlēšanai atdevusi daļu no savām dārglietām, - tumšmatainā māsīca atcirta.
-Es viņu mīlu neskatoties ne uz ko.
-Muļķe! – Tatjana atkārtoja.
-Paskatīsimies, cik gudra tu būsi, kad iemīlēsies! – aizvainotā māsīca caur asarām atcirta.
-Mierā, jūs abas! – viņas skarbi apsaucas Nikolajs Rošmaņikovs, liela auguma vīrs, ar iespaidīgu lieko svaru, kuplām ūsām un diktatora raksturu. Pēdējais gan pret paša bērniem neizpaudās, tikai retu reizi, kad čalojošo jauniešu pulks viņu pamatīgi nokaitināja.
Apsauktas abas jaunās sievietes pieklusa, un pievērās parādei.
-Mūsu māsīcai, tomēr ir taisnība! – viens no brāļiem iečukstēja savai aizvainotajai māsai ausī. – Tu esi muļķe!
-Idiots! – sieviete atcirta. Viņa ar katru mirkli kļuva ar vien dusmīgāka un dusmīgāka. Un visas viņas dusmas vērsās pret Tatjanu, jo tieši viņa bija iesākusi šo runu.
-Tu esi bezkauņa! Tu visu mūžu dzīvo mums uz kakla un vēl atļaujies mūs kritizēt?
-Ne jau pēc savas izvēles! – Tatjana atcirta. – Un šinī jautājumā vienīgais, kam ir tiesības, ko pārmest ir grāfs Rošmaņikovs, bet ne tu, Daša! - viņa pašķielēja uz tēvoci, kas abu māsīcu virzienā raidīja dusmīgus skatienus.
-Kuce! – Darja meta māsīcai ar cimdu. Tas trāpīja viņai pa zodu. Tas aizkaitināja Tatjanu. Viņa sagrāba pundurrožu podu, kas stāvēja uz terases malas, un atvēzējās:
-No tādas dzirdu!
Viņa to grasījās mest, bet viens no brālēniem satvēra viņas roku un pods sašķīda pret terases grīdu. Vairāki ziedi pārlidoja pāri terases malai. Visi palūkojās lejup, lai redzētu, kur un kas ir nokritis.

Pašlaik gar terasi soļoja kavalērija. Zirgu mugurās stalti izslējušies vīri ziņkārīgi pavērās uz terasi, no kuras bira aplauztas rozes.
Rotas kapteinis turēja vienu no šiem ziediem rokā. Tas acīm redzot bija iekritis viņam tieši klēpī. Jaunais vīrietis pasmīnēja un pielicis roku pie cepures salutēja piesarkušajām Rošmaņikovu dinastijas sievietēm, kas bija vainīgas šinī ļembastā.
-Ja neprotat uzvesties, tad marš iekšā! Iztiksiet bez parādes! – grāfs Nikolajs skarbi noteica un saņēmis abas strīdīgās jaunās sievietes aiz elkoņiem pabīdīja uz durvju pusi. Darja pakļāvās uzreiz. Lai arī viņa bija liela un apaļīga, gluži kā tēvs, viņai bija ļoti lādzīgs, piekāpīgs un pakļāvīgs raksturs, ko nevarētu teikt par Tatjanu. Arī tagad Tatjana vilcinājās. Viņa bija uztvērusi virsnieka tumšo acu skatienu, un galīgi negribēja to pazaudēt. Tatjanai likās, ka viņai cauri būtu izskrējusi elektrības strāva un nu viņa nespēja paspert ne soli. Parāde virzījās uz priekšu, bet virsnieks pagriezis galvu joprojām lūkojās uz viņu. Tikai, kad pieaugošais attālums pārrāva negaidīti radušos saikni, viņi pievērsās apkārt notiekošajam – parādei un niknajam Rošmaņikovam.
-Un kā to saprast? Klausīšana reiz būs vai nebūs?
-Piedodiet, grāf! Būs gan! – Tatjana paklausīgi palocīja galvu un iegāja zālē. Viņa nebūt nejutās nosodīta, ka nevar vēro parādi. Tas, kas viņu interesēja jau bija garām. Šis kavalērijas kapteinis.
Dusmas un niknums bija noplakušas arī Darjai. Sieviete bija pamanījusi sastinguma pilno skatienu, ar kādu māsīca raudzījās kavalēristā. Un tagad viņu mocīja ziņkāre.
-Tu viņu pazīsti?
-Ne vella! – Tatjana atcirta, jūtot, kā kaist viņas vaigi.
-Bet tu nosarki.
-Un? Viņam ir acu skatiens, kas liktu nosarkt pat akmens skulptūrai.
-Un tev viņš patīk, - Darja mēģināja māsīcu ķircināt.
-Un? Man arī jaunais kņazs, kas nāk pie tavas vecākās māsas, patīk.
-Bet viņa klātbūtnē tu nesarksti. Atzīsti, esi tomēr iemīlējusies.
-Tu tiešām esi muļķe! Kā var iemīlēties kādā, ko esi redzējusi nepilnu minūti, - Tatjana atcirta, zinot, ka pati saka melus. Viņa ļoti labi apzinājās, ka kavalērists vēl ilgi viņai neizies no prāta, pat ja viņu to vairs nekad neredzēs. Un nekāds veselais saprāts tur nespēj līdzēt.

Notikumam par godu vakarā, protams, cars rīkoja balli. Kareivji lēja asinis frontē, krita viens pēc otra, tauta mira badā un smaka smagā darbā, bet aristokrātija varēja brīvi līksmot un ballēties. Protams, ka tur neiztika arī bez Rošmaņikovu ģimenes. Tiesa, Tatjana bija pārāk sapņaini iegrimusi sevī, lai ļautos dejām. Ne vairs kņazi, ne jaunie grāfi, ne tik ierastie pielūdzēji nešķita interesanti. Ar interesi viņa paraudzījās katrā virsniekā, kas pagadījās pa acu skatienam. Un katru reizi ar vilšanos viņa secināja, ka tik jaunu virsnieku starp balles viesiem nav.
Vakars jau gāja uz otru pusi. Tatjana pavisam sapīkusi stāvēja pie galda un lēja sev punšu. It kā krāšņā balle, skaistas dejas, interesanti un lieliski partneri, bet viņa tik un tā jutās vīlusies. Cerēto un gaidīto vakars nebija atnesis.
-Uz terases tu gan izskatījies daudz jautrāka un nebēdnīgāka, - aiz muguras atskanēja zema, patīkama balss. Tatjana tik strauji pagriezās, ka ar elkoni aizķēra uz galda esošo punša kausiņu. Tas aizlidoja galda otrā pusē. Tatjana piesarka. Nu, bet, protams. Šitāda neveiklība tieši viņas gaidītā virsnieka priekšā.
-Uz terases es biju tikko sasitusi puķu podu un apbērusi kavalēriju ar rozēm. Tagad liekas esmu sasitusi tikai kādu trauku, - viņa mulsi pasmaidīja. To, ka bija uzrunāta uz „tu” Tatjana pat nebija pamanījusi.
-Ak jā! – viņš pirkstos pavirpināja nelielo rozes ziediņu, kas izskatījās jau visai apvītis un apņurkāts. Laikam gandrīz visu dienu apvadījis kabatā. – Jāsaka, ka tā bija iespaidīgākā parādes daļa. Sen nebija bijis tik patīkams pārsteigums. Piedevām vēl no Rošmaņikovu balkona, ja nemaldos.
-Nemaldies gan! Tatjana Jurjevna Rošmaņikova, - Tatjana stādījās priekšā. Tā kā vajadzēja iepazīties.
-Aleksandrs Aleksandrovičš Miheļņikovs! – viņš sveicinot palocīja galvu, kā augstākās priekšniecības priekšā. Aleksandrs bija viens no jaunākajiem dēliem grāfa Miheļņikova dzimtā, ar visai minimālām cerībām uz īpašumiem un titulu. Nekas cits nebija atlicis kā iet pa militārās karjeras kāpnēm.
-Oficiālā procedūra tā kā būtu izpildīta, - Tatjana joprojām mulsi smaidīja. Pēkšņi no galvas bija pazudušas visas prātīgās domas. Tomēr tā nebija kautrība, kāda rodas tiekoties ar nepazīstamu un patīkamu cilvēku, uz kuru gribas atstāt to vislabāko iespaidu. Tatjanai likās, ka viņa Aleksandru pazīst jau ļoti sen, tikai viņi ilgi nav tikušies. Un likās, ka šīs izjūtas ir pat ļoti abpusējas.
-Tad ķersimies pie mazāk neoficiālas, - Aleksandrs pastiepa roku. – Aizrunāju visas dejas līdz pat uguņošanai vakara noslēgumā.
-Noteikti, - Tatjana ielika savu plaukstu viņējā, un jau nākamajā brīdī bija ierauta dejotāju pūlī. Griežoties valša ritmā krietnu brīdi viņi neteica ne vārda tikai atkal tāpat kā pirmo reizi tiekoties cieši lūkojās viens otrā. Skatiens pateica visu, ko abi juta un domāja. Kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, viņus bija apstulbinājušas negaidītās jūtas. Kas radušās no nekurienes, jebkurā brīdī varēja arī aiziet tanī pat virzienā. Tomēr šī klusēšana viņiem nelika justies neveikli, kā tas parasti būtu.
Tikai jau krietni vēlāk, kad nedaudz noguruši viņi izgāja uz terases atsākās saruna.
-Es cerēju, ka tu šovakar te būsi, ka ģimenes patriarhs par šīsdienas izlēcienu nebūs sodījis.
-Un es cerēju, ka arī tu te būsi. Kaut gan garantiju nekādu. Ne visi virsnieki nokļūst cara ballēs. Bet no otras puses, ja reiz tik jauns un kapteinis, tad noteikti muižniecības pārstāvis. Un ne tikai muižnieks, bet arī visai talantīgs karavīrs.
-Nu par pēdējo dziļi šaubos. Ciest nevaru karošanu, tomēr kavalērija ir mazāks ļaunums kā garīdznieka sutana vienam no jaunākajiem grāfa dēliem, - viņš pasmīnēja.
-Tas būtu pamatīgs zaudējums mūsu sabiedrībai, ja tu zobena vietā būtu izvēlējies krustu, - tāds pats viltīgs smīns parādījās uz Tatjanas lūpām.
-Zaudējums var sanākt tik un tā. Rīt mūs sūta frontes virzienā. Ņemot vērā vispārējo situāciju, neviens nevar būt drošs, ka atgriezīsies no turienes.
Tatjana novaldīja izmisīgu: nē! Tā galīgi nedrīkstēja būt, ka tikko sastaptais virsnieks jau pēc dažām dienām var krist uz frontes līnijas.
-Man daudz labāk patiktos, ja tu tomēr atgrieztos.
-Neticēsi, bet man arī. Un jo sevišķi, ja tu manu atgriešanos gaidītu.
Tatjanai gribējās izkliegt: „Protams, ka gaidīšu! Tevi vien gaidīšu! Ik vakaru lūgšanas par tevi vien skaitīšu!”. Tomēr viņa savaldījās un noklusēja.
-Vai dosi iemeslu tevi gaidīt? – viņa tikai šķelmīgi pajautāja un atspiedās pret terases malu ar muguru. Tā vien gribējās uzspļaut labajām manierēm nu pieklājības normām un mesties virsniekam ap kaklu. Tik stulbu apsēstību Tatjana vēl nekad nebija piedzīvojusi. Viņai pat sametās baisi no tā. Vēl no rīta par muļķi sauca savu māsīcu, bet nu pati jutās kā pēdējā muļķē, kā akla muša iekritusi acīmredzamos zirnekļa tīklos, no kuriem bija vajadzējis izvairīties. Bet kurš tad spēj pavēlēt savai sirdij. Ja tā grib sevi piemuļķot, tad tā arī izdara.
-Iemeslu? Tik vien? Ne prasība pēc mūžīgas uzticības? – viņš pavīpsnāja.
-Mūžīgu uzticību prasīt ir smieklīgi, it sevišķi no aristokrāta, no karavīra, no vīrieša…
-Daži šinī vietā apvainotos vai arī apskaistos.
-Zinu! Ir jau pārbaudīts. Bet vai tu arī?
-Tikai ne uz tevi. Un tev līdzīgām neapvainojas. Tu izaicini, es izaicinājumu pieņemu.
-Ko tu ar to gribi teikt? – viņa ar aizdomām pavērās virsniekā. No zāles nākošā gaisma lieliski apgaismoja terasi, tikai pāris stāvēja tā, ka gaisma krita Aleksandram uz muguras, bet viņa ēna aizklāja Tatjanu. Līdz ar to viņi viens otra grimases nevarēja īsti labi saskatīt.
-Grasos apzvērēt to, ko tu tikko nosauci par smieklīgu prasību. Es svēti nosolos būt tev uzticīgs līdz pat brīdim, kad tu zaudēsi savu uzticību man, ja vien… - viņš noslīga Tatjanas priekšā uz ceļa, - …tu mani apprecēsi tikko kā beigsies karš.
Tatjana iespurdzās.
-Tu pie pilna prāta? Mēs esam pazīstami daža stundas, no kurām tikai dažas desmit minūtes esam runājuši. Mēs viens otru nemaz nepazīstam.
-Bet ir sajūta it kā pazītu viens otru veselu mūžību. Vai tad ne? – Aleksandrs joprojām lūkojās uz Tatjanu augšup.
-Nu ir! Un tik un tā tu esi absolūti traks!
-Lai būtu! Nu, ko teiksi?
-Piekrītu! Tikai…
-Kas par tikai? – virsnieks saviebās.
-Es nezinu, kā tu tiksi līdz manam tēvam, lai lūgtu viņam manu roku. Tikai cars un kanclers zina, kad viņam likt atgriezties.
Aleksandrs pasmaidīja.
-A, kam man viņa piekrišana, ja ir jau tavējā. Domāju, ka ar otru Rošmaņikovu es spēšu sarunāt.
-Varbūt! – viņa šķelmīgi pasmaidīja un lēnām novilka cimdu. Pastiepusi roku viņa maigi noglāstīja vīrieša vaigu. – Celies kājās. Man daudz labāk patīk, kad tu stingri stāvi uz abām kājām nevis vāļājies uz ceļiem.
Aleksandrs cieši satvēra viņas plaukstu un piespiedis to sev pie krūtīm, piecēlās. Viņš strauji pievilka Tatjanu sev klāt un kaislīgi noskūpstīja, viņa nepaspēja ne attapties, kad jau atbildēja dedzīgajiem skūpstiem, ļāvās Aleksandra kaislībai. Pati viņa bija apreibusi no kaislības, no negaidītajām izjūtām, no neprātīgajiem pavērsieniem.

-Par ķīlu manam solījumam! – Aleksandrs pirms atvadīties noņēma no mazā pirkstiņa gredzenu ar palielu rubīnu uz izlika to Tatjanai uz zeltneša. Gredzens bija mazliet pabrīvs, bet nost nekrita. Sieviete uzmeta akmenim īsu skatienu, tad pavērās virsniekā.
-Man laikam tad ir jādod kaut kas pretī. Bet ne par ķīlu, par sargu, lai tu neskarts atgrieztos pie manis no kara, no frontes, no visām nelaimēm, kas var gadīties ceļā, - viņa noņēma pie kleitas piesprausto gotisko safīriem un sīkiem briljantiņiem rotāto krustu un ielika Aleksandram to rokā. – Lai Dievs un manas mīlestība tevi sargā!
Aleksandrs gribēja vēl pēdējo reizi noskūpstīt Tatjanu, bet pamanīja no pils iznākam Rošmaņikovu ar visu savu ģimeni, tāpēc aprobežojās ar klusu:
-Es mīlu tevi! – un paklanījies noskūpstīja viņas roku, bet ne tā kā to simboliski dara, bet gan ļoti maigi un lēnām piekļāva viņas plaukstas iekšpusi sev pie lūpām.
-Es arī tevi mīlu! – Tatjana čukstus atteica un ar skatienu pavadīja aizejošo virsnieku.
-Tas bija viņš, vai ne? – triumfāli vaicāja Darja, iesteigusies pie māsīcas.
-Kâds viņš? – Savilkusi pieri krunkās Tatjana pagriezās pret viņu, un izlikās nesaprotam.
-Nemuļķojies! Tas kavalērists, uz kuru tu parādes laikā tā blenzi pirms mūs ietrieca iekšā, - Darja smīkņāja.
-Viņš! – Tatjana ar cēlu galvas mājienu apstiprināja.
-Ledus Taņa ir iemīlējusies, ledus Taņa ir iemīlējusies! – Darja pēkšņi sāka skandināt kā mazs bērns.
-Nesaprotu, no kurienes tu rāvi tādas ģeķības! Kad es iepriekš ar citiem aizvadīju pusi vakaru, tu tā neteici! – salti un mazliet aizkaitināti Tatjana atcirta.
-Tu nosarki!
Tatjana juta, ka māsīcai ir taisnība. Viņas vaigi kaisa.
-Kamā tad brāļa meita ir ieskatījusies? – pienāca grāfs reti labā noskaņojumā, lai arī izlikās bargs un nopietns.
-Kavalērijas kapteinī! – Darja steidzās atbildēt māsīcas vietā.
-Tiešām? – Rošmaņikovs jautājoši apvērās Tatjanā.
-Viņu sauc Aleksandrs Aleksandrovičš Miheļņikovs. Kavalērijas kapteinis. Atzīstu, viņš man patīk, bet skaļi brēkt, ka es būtu iemīlējusies, ir pāragri, - Tatjana mierīgi un cēli atbildēja.
-Skaties un mācies, Daša, kā jāizturas, pat, ja sirds kāda vīrieša dēļ lec pa muti laukā, - grāfs pamācīja meitu un norādīja, lai bērni kāpj ekipāža, kas viņus jau gaidīja.
Tatjana uzvaroši parādīja māsīcai mēli.

Māsīcas vēl ilgi mēģināja paķircināt Tatjanu attiecībā uz Aleksandru, uz bieži saņemtajām vēstulēm. Tatjana tam neļāvās. Viņa ietiepīgi apgalvoja, ka Aleksandrs ir brīnišķīgs virsnieks, interesants sarunu biedrs, bet nekādā gadījumā ne iemīlēšanās objekts. Tomēr viņas vaigi kaisa un sirds strauji sitās ik reiz, kad rokās nonāca jauna vēstule. Un katru reizi nosūtot Aleksandram uz fronti atbildes vēstuli, viņa līdzās parakstam atstāja lūpu nospiedumu. Nikolajs Rošmaņikovs uz to noskatījās no malas, neiejaucās ļaujot jauniešiem savā starpā plosīties pašiem. Tikai vienu reizi viņš painteresējās:
-Tu un tas Aleksandrs? Cik nopietni jums ir?
-Jums, tēvoc, varu atbildēt arī skaidri un gaiši, neko neslēpjot, neko neizliekoties. Jaunais Miheļņikovs solīja mani pēc kara precēt, ja vien dzīvs atgriezīšoties no frontes, ja vien es pēc tam gribēšot.
-Labi! Tavs tēvs ir informēts?
-Pasarg’ Dievs! Jūs taču apzīstat savu brāli. Viņš pat domāt par to neļaus, kamēr nebūt Aleksandru Aleksandroviču iepazinis.
-Taisnība! – grāfs pasmīnēja. – Nedari muļķības, un tad arī es viņam nedošu ne vismazāko mājienu.

Neskatoties ne uz nestabilo politisko stāvokli, ne smagajiem zaudējumiem karā, Nikolajs II sarīkoja grandiozu 1917.gada sagaidīšanas balli. Caru daudz neuztrauca pasaulē notiekošais. Par to rūpējās neskaitāmie padomnieki, kanclers, garīgie tēvi, pat viņa sieva. Nikolajs vairāk domāja par izklaidēm, par to, kā nodarbināt sevi, lai prātā nenāktu drūmas domas.
Nevienu citu balli Tatjana neatminējās gaidījusi tik ļoti kā šo. Galu galā Aleksandrs bija rakstījis, ka pa šo laiku būs Pēterburgā, ka noteikti izlauzīsies un jaungada svinībām. Ši bija tā retā iespēja satikt tik sen neredzēto vīrieti, pret kuru joprojām bija kvēlas jūtas, neskatoties uz attālumu un īso pazīšanās laiku, kas to vien gaidīja kā iespēju izlauzties brīvībā. Jebkuram no malas tas varētu likties smieklīgi nenopietni, bet Tatjana tā nejutās. Aleksandrs bija rakstījis: „No mirkļa līdz mūžībai”, un tieši to arī sieviete izjuta, domājot par viņu.
Viņa laidās dejā ar visiem pēc kārtas, kamēr ar nepacietību gaidīja ierodamies Aleksandru. Viņa nešaubījās, ka virsnieks atnāks. Tikai kad? Tāpēc kamdēļ garlaikoties un skumt, ja var izmantot kņazu, grāfu, bajāru un visu citu uzmanību, kamēr ierodas viņas apkārt klimstošais saderinātais.
-Kņaz, jūs tiešām domājat, ka Krievija šinī karā var uzvarēt? Neticu! Ir tik daudz sliktu ziņu. Visu laiku runā par milzu zaudējumiem, bet jums te tāds neargumentēts optimisms, - Tatjana strīdējās pretī vienam no cara padomniekiem kara jautājumos.
-Vai tad sievietes ko saprot no kara? – viņš izmeta.
-Saprot gan! – Tatjana apvainojās, bet to neizrādīja. – Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņas ir tās, kurām jāgaida no tā stulbuma atgriežamies tēvi, brāļi, vīri, dēli.
-Arī tu kādu gaidi?
-Gaidu! – Tatjana apstiprināja ar galvas mājienu.
-Esi sagaidījusi! – līdzās uzradās Aleksandrs ar uzvarošu smaidu uz lūpām. – Ja kņazs neiebilst, es gribētu atpakaļ savu saderināto.
-Bet, protams! – abi vīrieši viegli paklanījās viens otram, un kņazs aizgāja. Tatjana mirkli klusējot vērās Aleksandrā. Nekas viņā nebija mainījies. Varbūt tikai mazliet vīrišķīgāks pēc vairākiem mēnešiem frontē, bet visādi citādi – tieši šādu viņa vīrieti atcerējās. Staltu, ar zobgalīgu smīnu, dzirkstošām acīm. Pārliecinājusies, ka Aleksandrs nav mainījies, sieviete pasmaidīja un cieši viņu apskāva.
-Kur tik ilgi blandījies? Viss vakars bija jāpavada ar šādiem tādiem, bet tu ierodies īsi pirms beigām, lai tik vien paspētu kā nodejot dažas dejas, noskatīties uguņošanu, iedzert šampanieti un tad atkal šķirtos uz nezin cik ilgu laiku, - viņa čukstus rājās.
-Un kas tev lika domāt, ka es tūlīt pat pēc balles došos atpakaļ uz fronti. Mani atlaida uz nedēļu. Vēl trīs dienas būšu Pēterburgā, un tikai tad prom, - viņš šķelmīgi apsmaidīja un maigi noskūpstīja Tatjanu uz lūpām.
-Ir tikai viena problēma. Nešaubos, ka manas neskaitāmās māsīcas un brālēni mums nedos mieru. Viņi jau tā cenšas mani paķircināt, bet tagad mums divvientulību neredzēt. Bet staigāt pa pilsētu ir pārāk auksts.
-Mājienu sapratu. Nedomāju, ka kāds savels iebildumus, ja mēs uz kādu laiku nozudīsim kādā no neskaitāmajām pils istabām.
Tatjana juta, ka viegli piesarkst, bet tieši to viņa gribēja. Pabūt ar Aleksandru pirms viņš atkal pazūd, atdoties viņam un izbaudīt kaisles pilnos mirkļus.
-Pie velna! – Tatjana cieši satvēra Aleksandru aiz rokas. – Un es pat zinu, kur būs tukšs, kur vēl neviens cits divvientulības meklētājs nebūs ielīdis.
-Tad ko mēs vēl gaidām, - virsniekam nepatika lieki kavēt laiku. Ja reiz lēmums pieņemts, tad nekavējoties jāizpilda. Viņš vilka Tatjanu prom no zāles.

-Vai te aizņemts? – Aleksandrs pavēra durvis kādai augšējā stāva pažobeles istabiņai. Šoreiz neviens neatbildēja, un virsnieks strauji ievilka Tatjanu tur iekšā.
-Nekad nebiju domājusi, ka balles laikā ir tik grūti atrast brīvu telpu, - Tatjana uzmeta īsu skatienu skopi mēbelētajai telpai. Iespējams te reižu reizēm kāds apmetās, bet likās, ka vispār to izmanto tikai vienam mērķim – noslēpties no citu acīm un pamīlēties.
-Pārāk ilgi esi bijusi laba meitene!
-Nea! Pārāk vienaldzīga pret visiem citiem, - viņa viltīgi pasmaidīja. Tad lēnām apsēdās uz ar zvērādu pārklātās tahtas un pastiepa roku pret Aleksandru. – Nāc! Nešķiedīsim laiku. Es tomēr gribu paspēt vēl uz pēdējo valsi.
-Esi gan tu viena nepacietīga būtne! – Aleksandrs strauji atpogāja un norāva kamzoli. Nākamajā mirklī viņš bija jau līdzās Tatjanai.
-Es vienkārši gribu izbaudīt visu, ko vien var paspēt, kamēr vien ir laiks, - Tatjana saņēma Aleksandru aiz krekla un pievilka sev tuvāk.
-Piekrītu! Laika mums tik tiešām nav daudz! – viņš aizspieda viņas lūpas ar kaislīgu skūpstu.
Tālāk Tatjana visai miglaini atcerējās pa ausu galam dzirdam atveramies durvis un jautājumu: vai te jau aizņemts? Laikam par atbildi kalpoja viņas saldkaislās elsas. Bija aizņemts, un kā vēl!

Viegli piesarkusi un gandarīti smaidīdama Tatjana pie Aleksandra rokas atgriezās zālē. Sāka skanēt jauns valsis.
-Aiziet! Pirms esam nokavējuši pēdējo šī vakara deju! – viņš strauji ierāva sievieti dejotāju barā.
-To gan negribētos, - Tatjana cieši pieķērās viņam. Laimīgais pāris griezās valša ritmā līdz ar citiem. Sajūta bija tik pacilājoša, tik pārlaimīga, ka Tatjanai likās – viņa lido, ar kājām nemaz neskarot parketu.
-Man reibst galva, bet negribētos, lai tas jebkad beidzas, - Tatjana čukstēja. – Lai šī deja ilgst mūžīgi. Man ir tāda nelāga priekšnojauta, ka nekad vairs nebūs tik labi kā ir šobrīd.
-Atlikt priekšnojautas. Kas gan var notikt?
-It kā pats nesaprastu! Tu un fronte. Man ir bail, - viņa čukstēja.
-Nevajag! Par mani nebaidies! Līdz šim nekad veiksme mani nav pievīlusi. Gan jau mēs pavisam drīz atkal uzdejosim.
-Es baidos tāpēc, ka esmu tik laimīga, cik nesodīts laimīgs cilvēks nemaz nevar būt. Bet ticu tam, ka tev nekas nenotiks. Tomēr lielu nelaimi es apredzu.
-Nu izbeidz taču. Vai tu vienmēr laimīgos brīžos pareģo nelaimes? – Aleksandrs viņu aprāja.
-Gadās! Es tikai gribēju padalīties ar savām bažām. Lai tu tās visas argumentēti aizdzītu no mana prāta.
-Argumentēti nevaru, jo tavām bažām nav pamata, lai liktu pretī pretargumentus, - viņš pasmaidīja un ar vieglu skūpstu pieskārās Tatjanas lūpām.
Šī vakara pēdējais valsis izskanēja. Mūzikai apklustot, Aleksandrs saņēma Tatjanu aiz rokas un izvilka uz terases, noskatīties svētku uguņošanu. Līdz ar to balle bija beigusies.

1917.gada februārī atsākās strādnieku un streikotāju gājieni. Tikai šoreiz daudz agresīvāk noskaņoti, pilni apņēmības panākt savu. Viņi nevilcinājās ne mirkli, ja vajadzēja likt lietā fiziku spēku, nebaidījās izliet savu apspiedēju asinis, atriebjoties par savējām. Uzvara bija atkarīga no tā, kurā pusē nostāsies armija. Vai tā tāpat kā 1905.gadā atklās uguni pa tautu, vai arī beidzot izdarīs izšķirošo gājienu un nostāsies savu līdzcilvēku pusē. Līdz pat 23.februārim vara iztika ar policijas spēkiem, lai uzturētu pilsētā kārtību, lai nobīdītu pie vietas sadumpojušos strādniekus, bet jau 24.februārī tika lūgta armijas palīdzība. Armija palīdzību neatteica, galu galā viņiem bija savs augstākais komandieris – cars. Tikai uguni pret nemierīgo pūli neviens zaldāts neatklāja, iztika ar citiem savaldīšanas līdzekļiem. Bet jau 26.februārī valdība apvēlēja atklāt uguni pret demonstrantiem, saprotot, ka savādāk pūli novaldīt nevarēs, ka asinsizliešana tā kātā ir neizbēgama. Un tad jau labāk lai atkal asiņo pūlis, nevis valdības pārstāvji. Briestošā revolūcija bija jāpatur pēc iespējas ātrāk ar pēc iespējas minimālākiem zaudējumiem no pašreizējās varas puses.
Šī pavēle aizkaitināja zaldātus. Tik daudziem nāktos šaut pa savējiem. Dumpīgums un neapmierinātība auga arī armijas rindās. Pirmie, kas atteicās izpildīt šo apvēli bija viena no Pavlovskas rezerves rotām. Šo dumpi militāristu rindās ātri apspieda, bet pašus dumpiniekus izdeva kara tiesai, bet daļai kareivju tomēr izdevās izbēgt no kazarmā un arestam.pa cēlam viņi atklāja uguni uz policistiem. Dienu vēlāk viņu piemēram sekoja Volinskas mācību pulka rezerves rota. Viņi ar ieročiem rokās pameta kazarmas un izgāja ielās, aizvedot sev līdzi arī vēl citus vīrus. Diennakts laikā vēl desmit tūkstoši vīru no armijas rindām pievienojās dumpim. Daudzi kareivji vienkārši atteicās iziet no kazarmām, citi atklāti pievienojās saniknotajam pūlim. Vēl 27.februārī zaldāti līdz ar demonstrantiem sāka uzbrukt cietumiem un valsts iestādēm. Un jau 28.februarī valdība praktiski pārstāja eksistēt. Cars tobrīd nebija Petrogradā. Un, lai arī saņēma zinās par notikumiem galvaspilsētā, viņš tā arī īsti neaptvēra, ka ir zaudējis varu, ir zaudējis savu valsti.
15.martā Nikolajam II piespieda oficiāli atteikties no Krievijas troņa.

Sākoties dumpim, Aleksandrs ātri aptvēra, ka tas ies plašumā. Šoreiz tautas masu mērs bija pilns. Un, kad jau pirmās armijas vienības atteicās pakļauties pavēlēm, bija skaidrs, ka šim piemēram ļoti drīz sekos arī vairums. Un, ja viss noritēs, kā tam būtu jānotiek, tad jebkurš, kam ir tituls, liela māja un bagātības ir briesmās. Tātad arī Tatjana.
Aleksandram bija nospļauties uz visiem citiem. Un radinieku baru, paziņām, draugiem, pat caru, bet Tatjanas drošība viņam rūpēja vairāk par visu.
-Tu kurp? – uzbrēca majors, redzot kapteini pilnā ekipējumā dodamies uz stalli.
-Ārā! Svarīgs darbs! – Aleksandrs nelikās traucēties.
-Kas vēl nebūs! Ir pavēlēts palikt kazarmās līdz dos kādu pavēli.
-Jā, protams! – viņš turpināja ceļu, bet majors skrēja apkaļ.
-Stāvi, kad ar tevi runā priekšniecība!
-Dirst ej! Priekšniecība! – Aleksandrs atcirta. Tālāk viņš rīkojās zibenīgi. Uzlēca mugurā pirmajam apseglotajam zirgam un izdrāzās laukā, pirms majors attapās, kas notiek. Kavalērijas kapteinis tikko dezertēja no dienesta. Uz viņu drīkstēja atklāt uguni, ja viņš pretojas arestam. Un Aleksandrs nešaubījās, ka aizkaitinātais majors tieši to arī liks darīt.

Mazliet pēc pusnakts Aleksandrs apstājās pie grāfa Rošmaņikova rezidences. Pēc visai neilgas klauvēšanas, viņš tika ielaists.
-Ko tas viss nozīmē, kaptein! Apskaidrojiet! – grāfs, apmodināts, likās reti sapīcis. – Vai tiešām savas mīlas lietas jūs nevarat kārtot dienas gaišajā laikā? Vai vismaz nesacelt kājās visu māju?
-šoreiz gan runa ir par ko nopietnāku, grāf! Tur ārā briest dumpis, kas var viegli pāraugt revolūcijā tautas masas ir noskaņojušās atbrīvoties no pašreizējās varas. Un armija jau sāk pievienoties. Vēl nedaudz un vairums vienību vērsīsies pret tiem, kas viņai būtu jāaizstāv.
-Tad kāpēc tu esi šeit?
-Lai brīdinātu jūs, lai pasargātu Tatjanu! Jūs, grāf, rīkojaties kā ieskatāt par pareizāku. Brīdinājis es esmu. Bet savu līgavu es ņemu līdzi tūlīt pat.
-Ņem, ja uzskati par pareizāko risinājumu! Ja domā, ka spēsi viņu apsargāt labāk!
-Tieši tā es arī domāju!
-Un priekšu! – grāfs atļāva. Nelikās viņu pašu īpaši satrauktu Aleksandra brīdinājums.
Kapteinis metās uz augšu pa trepēm uz Tatjanas istabu. Gaitenī viņi saskrējās:
-Kas notiek, Saš? – skaidrs, ka viņa bija nedaudz satraukta.
-Ģērbies! Paņem visu vērtīgo, kas tev ir! Es tevi vedu prom! Tur ārā kuru katru brīdi būs īsta revolūcija. Es neesmu drošs, ka tā paies garām, neskarot tevi nu tev līdzīgos!
-Nebiedē mani!
-Es to nedaru! Tikai brīdinu! Pasteidzies! Šoreiz laika ir vēl mazāk, kā jaungada ballē.
-Sasodīts! Nu tu mani tik tiešām nobiedēji! – Tatjana joprojām stāvēja gaitenī vienā naktskreklā nu nekustējās ne no vietas.
-Nebija mans mērķis! Un Dieva dēļ, pasteidzies! – Aleksandrs izmisīgi iesaucās. Tatjana beidzot sakustējās.

Aleksandrs apturēja zirgu pie daudzdzīvokļu nama Petogradas centrā.
-Esam klāt!
-Šeit tu būsi drošībā! – viņš ieveda sievieti nelielā, aukstā istabiņā. Neviens to nebija kurinājis, lai arī malka bija.
-Tu mani grasies te atstāt vienu? – Tatjana ar šausmām aptvēra, ka Aleksandrs grasās atvadīties.
-Man nav izvēles! Es dezertēju, pasūtīju komandieri dirst, lai tevi nogādātu drošībā. Tagad tev manā sabiedrībā ir vēl jo bīstamāk. Ja armija tomēr nepāries dumpinieku pusē, ja revolūcija nenotiks, tu jau pēc dažām dienām būsi mājās. Ja tomēr vara tiks gāzta, tad šeit jau nu neviens nemeklēs aristokrātijas mantiniekus.
-Štrunts par mani! Es vairs nebaidos! Bet, kad es satikšu tevi?
-Nezinu! Bet es zinu, kur tevi meklēt!
-Saš, ja tevi noķers, nošaus? – Tatjana pieķērās viņam pie kamzoļa, nevēloties laist vīrieti prom.
-Sliktākajā gadījumā. Ja ne, tikai tiesās nu sodīs. Iespējams, ka tikai padarīs par ierindnieku, - Aleksandrs saņēma viņas plaukstas.
-Uzkavējies vēl kaut nedaudz! – viņa lūdzās nenolaižot skatienu no mīļotā.
-Bet tikai dažas minūtes, - Aleksandrs viņu cieši apskāva.
-Ar to pietiks, lai es vēl ilgi saglabātu tavu siltumu. Un noskūpsti mani, lai man ir ko atcerēties, kamēr mocīšos neziņā par notiekošo. Es taču teicu, ka man ir nelāga sajūta, ka ilgi mana pārlaime neturpināsies.
-Vai lieksies mierā?! Būs labi! – Aleksandrs viņu aprāja, un lai vairs nevajadzētu dzirdēt šādas runas, aizspieda viņas lūpas ar skūpstu. Ilgu un kaislīgu! Lai tas ilgi paliktu atmiņā un būtu sajūtams uz lūpām.
-Neaizej! – Tatjana vēl metās starp Aleksandru un durvīm.
-Piedod! Nevaru! – viņš pabīdīja Tatjanu malā. – Sargā sevi! Pie pirmās iespējas es atgriezīšos pie tevis. Es taču mīlu tevi! – viņš vēl viegli noglāstīja viņas vaigu un aizgāja neatskatoties.
-Pats sargi sevi! – Tatjana nosauca viņam pakaļ un tad metās pie loga, lai vēl ar skatu pavadītu aizjājošo kapteini.

Trīcēdama pie visām miesām gan no bailēm, gan aukstuma, Tatjana paklausīgi palika istabiņā, kur viņu bija atstājis Aleksandrs. Pa loga maliņu viņa lūkojās ārā. Tur skrēja cilvēki, atskanēja šāvieni, kliedzieni. Ja kāds pakrita, pārējie nemaz nedomāja apstāties un palīdzēt. Drīzāk gan samina dzīvos pakritušos. Neviļus prātā iešāvās 1905.g. 22.janvārī piedzīvotais. Toreiz Tatjanai bija tikai divpadsmit gadu…
No pils loga meitene redzēja kā demonstrantu pūļi devās uz pili, lai lūgtu caru parūpēties par viņiem, par viņu tiesībām, lai cars pievērstu uzmanību tam, cik neapskaužamā stāvoklī ir vienkāršā darba tauta. Demonstranti toreiz bija miermīlīgi noskaņoti, starp viņiem bija gan sievietes, gan bērni. Tomēr pret novārdzināto un nomocīto strādnieku pūli tika atklāta uguns. Neskaitāmi no viņiem palika guļam asins peļķēs. Lodes nežēloja nevienu. Vēl ilgi Tatjanas acu priekšā rēgojās panikā no lodēm bēgošie demonstranti, kā tie skrēja pāri kritušajiem, samina arī dzīvos.
Savā ziņā pašreizējie notikumi bija ne mazāk šausminoši. Tikai šoreiz bruņoti bija arī demonstranti, un viņu pusē pārgāja armija. Šī bija otrā revolūcija, ko Tatjanai nācās piedzīvot. Tikai šī bija vēl baisāka, vēl asiņaināka ar daudz nopietnākām sekām. Gāja bojā imperiālā Krievija, mainījās visa kārtība un noteikumi valstī. Tie, kas bija vareni un bagāti vienā mirklī zaudēja visu un tapa vajāti.
Skatoties šausminošajā ainā Tatjana murmināja lūgšanas par sevi, par Aleksandru, par pārējiem ģimenes locekļiem. Kad asinspirts beigsies, nemaz nevarēja zināt kuru tad no senajiem paziņām vēl satiks.
Tatjanai bija bail. Ne jau no tā, ka viņa vārētu tikt nogalināta, ka paliks bez īpašumiem, ka dzīve pilnībā mainīsies. Viņai bija bail no tā, ka šī jaunā dzīve viņai nepatiks, nesagādās prieku un būs vairāk par apgrūtinājumu, nevis prieka avots.

Neskatoties uz aizliegumiem un apkārt uzcelto žogu Tatjana nespēja atturēties kārdinājumam un ielīst Ziemas pilī. Precīzāk būtu teikt tajā, kas bija palikušas pāri no kādreiz tik krāšņās pils, milzīgajām zālēm, bagātīgajiem rotājumiem. Pagaidu padomju valdība bija no pils izvākusies, paņemot līdzi visu, kas likās vairāk vai mazāk vērtīgs. Kuru katru brīdi to grasījās pievienot Ermitāžai un atjaunot, bet pašlaik pils izskatījās visai nožēlojami.
Puišeļi un dārgumu mednieki jau sen bija izļodzījuši sētas dēļus un lavījās tur iekšā. Vieni, lai vienkārši paālētos, otri, lai meklētu dārgumus, rotājumus, dārgus ikdienas priekšmetus, kas iespējams būtu saglabājušies Ziemas pils sienās, kurās tagad svilpoja vējš, bet uz dārgā parketa vietām klājās sniegs pāri sasalušajām peļķēm.
Tatjana pabīdīja malā ieļurkātos dēļus un krēslas stundā, pēc iespējas ciešāk tinoties lakatā, kas no janvāra aukstuma pasargāja tik pat švaki, cik plānais mētelis, izspraucās žoga otrā pusē. Tālāk jau pa sniegā labi iebradātu taciņu viņa steidzīgiem soļiem devās uz pili, cerot, ka nejauši nesatiks kādu potenciālo bagātību izlaupītāju.
Neviens pa ceļam negadījās, arī nekādas balsis nedzirdēja. Bērni jau bija prom, bet bagātību mednieki vēl nebija atnākuši. Krēslas stundas bija tas īstākais laiks, lai nodotos sāpīgajām atmiņām par zaudēto pagātni.
Tatjana iegāja lielajā zālē. Lielie logi jau sen bija izdauzīti, zelts no sienām noskrubināts, gleznas vai nu iznīcinātas, vai aizvestas un notirgotas. Parkets vietām nosnidzis, vietām pārklāts ar ledu, vietām uzburbis no ilgstošā mitruma un aukstuma, kam bija pakļauts visu rudeni. Zāles izskatījās baisa un noplukusi. Par tās senajo krāšņumu atgādināja lielais kamīns ar greznajām, nedaudz apdrupušajām skulptūrām pa malām, kas tukšajā postažā izskatījās kā izsmiekls. „Un tā paiet pasaules godība!” kaut gan no otras puses – varēja būt arī sliktāk. Pils vietā būtu varējusi palikt tikai drupu kaudze, bet pašlaik tā vēl bija atjaunojama un saglābjama.

Stāvot zāles vidū, Tatjana aizvēra acis. Viņas nogurušais prāts izsauca atmiņu ainas. Pēdējo balli šajās sienās. Jaungada sagaidīšanas svinības. Toreiz viņa bija tik laimīga. Bija sagaidījusi Aleksandru, aizvadījusi ar viņu kaisles pilnus mirkļus. Tagad tā vairs nebūs. Monarhija bija gāzta, krāšņu un saviesīgu pasākumu vairs nebūs. Nekad vairs nebūs ierasti bezrūpīgās dzīves, kuras galvenais uzdevums bija cīnīties ar garlaicību. Un pats galvenais, nekad vairs nebūs Aleksandra. Katru brīvu brīdi Tatjana bija skraidījusi pa komisariātiem, kazarmām, policijas iecirkņiem, meklējot kaut kādas zinās par mīļoto. Un tad viņai pateica, ka Aleksandrs Aleksandrovičš Miheļņikovs ir nošauts un apglabāts kaut kur tepat Petrogradā. Kontrrevolucionāri sarīkojuši uzbrukumu un tonakt nogalinājuši daudzus. Aleksandrs esot bijis starp viņiem. Tas bija jāpārsāp un jāizmirst. Bet kā lai aizmirst, ja atmiņā vēl tik spilgts bija viņu pēdējais reibinošais valsis, kad likās, ka cita pasaule ir pārstājusi eksistēt.
Tatjana savā nodabā sāka griezties valša ritmā, it kā atkal izbaudot to, kas bija zaudēts. Skumjas un klusas asaras sāka plūst pār viņas vaigiem. Viņa apstājās. Smaga nopūta izlauzās no sievietes krūtīm. Arī valsi vairs nedejot. Tagad viņa bija noputējusi, nogurusi un nostrādājusies šūšanas ceha strādniece, kuras dienas aizgāja šķirojot brāķus un labojot to, kas vēl bija labojams. No senās godības bija palikušas vairs tikai atminās un dažas rotaslietas, ko bija izdevies saglābt. Revolūcija, kas uzlaboja dzīvi vienkāršajai tautai, viņai bija atņēmusi visu dzīvi – pagātni, vārdu, piederību, tuvinieku, mīļoto, sapņus un nākotni. To bija grūti piedot, bet vēl jo grūtāk saprast.
Notraususi asaras, viņa nopurināja atminās un atgriezās reālajā pasaulē.
-Ne manos spēkos ir atriebties. Ne manos speķos ir ko mainīt. Bet esiet nolādēti mūžīgi mūžos! – viņa pusbalsī izkliedza pret debesīm un pameta pili. Bija arī pēdējais laiks, jo likās, ka pilī atskan balsis, kas neko labu neliecināja.

-Biedrene, Rošmaņikova! – viņai pakaļ sauca pavēlēt mīloša, bet patīkama un līdz sāpēm zināma balss. Tatjana bažīgi sarāvās. Vai tiešām kāds no likumsargiem būs redzējis viņu blandāmies par aizliegtajām drupām un tagad ir klāt, lai vestu uz iecirkni? Droši vien, ka būs izsekojis, ne velti zināja viņas uzvārdu. Pēkšņi Tatjana attapa, ka viņš zināja viņas veco uzvārdu. To uzvārdu, kas tapa aizmirsts pēc revolūcijas. Tas noteikti bija kāds no zaudētās pagātnes, no pagātnes, kas ir jāaizmirst, lai varētu sekmīgi dzīvot tālāk. Vilinājums bija milzīgs, bet atsaukties nedrīkstēja. Ja nu tās bija lamatas, lai tikai sagūstītu un izsūtītu uz Sibīriju vēl pēdējo no Rošmaņikoviem, pēdējo, kurai bija izdevies izglābties.
Tatjana noskurinājās un soļoja tālāk.
-Tatjana, sasodīts, stāvi! – balss pavēloši, bet tomēr lūdzošu pieskaņu iesaucās vēlreiz. Tatjana to atpazina, un sirds sarāvās. Tas nevarēja būt. Aleksandrs bija miris un kaut kur apglabāts. Kaut kur nezin kur.
Viņa sastinga, bet baidījās atgriezties un ieraudzīt kādu citu, kas nebūt nav Aleksandrs. Viņa dzirdēja tuvojamies skrienošus soļus, līdz tie apklusa viņai cieši līdzās. Tikai smagā elpa liecināja, ka aiz muguras kāds ir. Viņa stāvēja nekustīgi, neteica ne vārda, gaidot kas tagad notiks. Tomēr viņa nebija gaidījusi, kad kādas rokas viņu satvers aiz vidukļa un cieši pievilks sev klāt. Ass neskūts vaigs pieskārās pie viņas zoda.
-Es baidījos, ka tevi vairs neredzēšu, - tā pati pazīstamā balss klusis pie pašas auss teica.
-Bet man teica, ka esi miris un aprakts. Es nespēju noticēt tam, ka jūtu tevi sev līdzās, - Tatjana atčukstēja, jūtot asaras sariešamies acīs.
-Tālu no tā nebija. Knapi izdzīvoju pēc tiem ievainojumiem. Izdzīvoju, jo gribēju pārliecināties, ka tu esi joprojām starp dzīvajiem, ka mans risks nebija veltīgs.
-Saša! – viņš pēkšņi iesaucās, strauji apmetās ap savu asi un cieši apvija rokas viņam ap kaklu un piekļāvās pie viņa krūtīm. Viņa ļāvās asarām. Brašais kavalērists, neprātīgais kvēli mīlētais virsnieks bija starp dzīvajiem, bija viņai līdzās. Un nebija svarīgi un mirkli, vai līdz pat galam.
-Dzīvs! Dzīvs! Mans mīļais, Sašiņka! Es pat necerēju, - viņa caur asarām čukstēja un dedzīgi skūpstīja viņa seju, lūpas.
-Es baidījos, ka tu varētu būt izsūtīta, vai arī jau precēta ar kādu citu. Izsūtīts neesi, bet kā ar otro punktu?
-Nebija ne laika, ne vēlēšanās. Esmu tā nostrādināta tajā fabrikā, ka par precībām nav pat laika domāt. Bet sirdī joprojām esi tu, līdz ar to nav arī vēlēšanās domāt, - Tatjana ielūkojās Aleksandram sejā. Tās pašas tumšās, gailošās acis, tikai seja bija bālāka, vājāka, apaugusi ar nedēļu veciem bārdas rugājiem.
-Kur tu biji visu šo laiku?
-Kādu laiku ārstēju ievainojumus. Tad mani aizsūtīja uz Maskavu. Izplēsu Trockim atļauju atgriezties Pēterburgā. Sameklēt tevi, kādas pēdas, kas parādītu, kur tu esi, vai kas ar tevi noticis…
-Trockim? Tu esi ticis līdz viņam?
-Nebrīnies. Esmu tur, kur negribu būt. Tomēr ir jāspēlē šī revolucionārā spēle, lai nenokļūtu tuvāk radiem Sibīrijā vai viņpasaulē. Tu jau arī izliecies, tu arī spēlē.
-Spēlēju. Un šī paša iemesla dēļ. Bet, ko tālāk?
-Aizmirsti par Petrogradu, aizmirsti savu fabriku. Es tevi ņemu prom uz Maskavu. Gan atradīsies kāda silta vietiņā tuvāk Trockim. Rošmaņikovu pēctece nedrīkst kvernēt putekļos un smagā darbā. Un tā kā tur tevi pazīs kā Miheļņikovu, tad jāraizējas, ka pagātne sadzīs pēdas, nebūs. Bet tie, kas tevi atpazīs klusēs tā paša iemesla dēļ kā dēļ tu maskēsies. Vai tad viņi gribēs izpaust, kas ir bijuši?
-Laikam jau, - Tatjana pamāja. – Tu teici Miheļņikova? – viņa pēkšņi attapās.
-Nu takš! Pati reiz apsolīji mani apprecēt, kad beigsies karš. Tiesa mums gan tā vairāk bija revolūcija, bet tam nav nozīmes. Esmu atgriezies. Un šoreiz uz ilgu laiku. Nekur mani vairs nesūtīs, bet, ja Trockim kāda stulbība ienāks pierē, tad ņemšu tevi līdzi.
Tatjana skumji pasmaidīja.
-Kā teiksi! Tikai ar nosacījumu, ka tu noskūsi tos baisos bārdas rugājus.
-Kā teiksi! – Aleksandrs pasmīnēja un paņēma viņu zem rokas.
Un cieši ieāķējusies vīrietim elkonī, viņa lēnā gaitā aizsoļoja pa piesnigušo ielu pretī kaut kam jaunam, nezināmām pārmaiņām. Bija pārdzīvota jau otrā revolūcija viņas dzīvē. Kāpēc gan lai tālāk nebūtu vieglāk un vienkāršāk?

Eri Otto © 2006

(02.05.2006)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 9
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatasbez smecera (15.09.2019, 19:46)Pie NEIZDOTAJĀM GRĀMATĀM ievietoju savu darbu "Saule atvarā". Sākumā šis darbs bija iecerēts uzvešanai uz skatuves kā muzikāla izrāde. Vēlāk secinājām, ka teātra iestudējuma rāmjos tas...CM_Mike (11.09.2019, 13:52)jā, pat Jānis Šišlo nozudis.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...

Ko man darīt? ...
Interesanti video
Kaķis Simons
 
 
Zīmējumi

Pārpilnība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 107 Kopā:5026049

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec