X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Kojas. Stāsta I daļa
Autors - Dizzyja
  
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Kristīne sēdēja savā gultā un uz burtnīcas maliņas rakstīja skaitļus. Tā bija kāda spēle, ko viņai iemācīja draudzene no kopmītnēm. Viņas zilganzaļās acis uzmanīgi pētīja skaitļus burtnīcā. Kristīne dzīvoja dienesta viesnīcā, Upes prospektā 16, divi simti ceturtajā istabiņā. Meitenei bija tumši mati, kas sniedzās nedaudz pāri pleciem, smalka figūra, garas kājas un glīti pirksti.
Viņa palūkojās uz pretējo gultu, kurā bija atlaidusies Elīna - viņas istabas biedrene. Meitene lasīja romānu, kurā bija iedziļinājusies no visas sirds, par to liecināja viņas īpatnējā grimase. Viņas zilās acis domīgi vērās grāmatā un lūpas bija savilktas maigā smaidā. Viņas gaišie, lokainie mati brīvi krita pāri pleciem.
Meitenes bija šovakar palikušas divatā. Elīnas gultas galā atradās gulta, kurā gulēja jauka gaišmate, Linda. Viņas matu krāsa bija nenosakāma, jo viņa bieži to mainīja no tumšiem uz gaišiem un otrādi. Pašreiz viņa istabiņā neatradās, jo bija devusies mājās. Kristīnes gultas galā atradās gulta, kurā gulēja Ņina. Arī viņa neatradās istabiņā, jo bija devusies apciemot savu puisi. Ņinai bija sarkanīga matu krāsa un jauks smaids. Linda ar Ņinu vairs nebija brīvas kā putni debesīs, viņas bija atradušas savas otrās pusītes un bieži apciemoja tās, atstājot Kristīni un Elīnu divatā kopmītnēs. Viņas labi satika, tāpēc, palikšana divatā nesagādāja nekādus nepatīkamus brīžus. Viņas mēdza sarunāties līdz vēlai vakara stundai, apspriežot dažādus notikumus.
Kristīne piecēlās, nolikdama burtnīcu malā. Bija vakariņu laiks. Viņa paņēma pannu un devās uz virtuvi. Uzlikdama pannu uz elektriskās plīts riņķa, viņa pagrieza slēdzi uz seši un aizgāja pēc produktiem. Meitene paņēma pelmeņus no ledusskapja, kas atradās audzinātāju telpā un devās tos pagatavot. Tā bija rutīna, katru vakaru domāt ko pagatavot vakariņās.
Pēc vakariņām viņas nogāja uz pirmo stāvu pa tumšu gaiteni līdz bibliotēkai. Tur viņas pavadīju aptuveni stundu internetā. Populārākā mājas lapa bija kļuvusi draugiem.lv, kuru viņas mēdza apmeklēt. Šajā lapā bija savākušies gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji. Tā bija kā slimība. Citi saiti nelikās tik interesanti.
Sākās klusā stunda, kurā bija jāmācās. Šajā laikā no 20.00-22.00 nedrīkstēja klejot pa kopmītnēm, nedrīkstēja atrasties citos stāvos. Šis laiks bija mācību laiks. Kristīnei šis laiks likās nežēlīgi garlaicīgs, jo nebija ko darīt.
- Ko darām? – Elīna jautājoši uzlūkoja Kristīni, kas bija ķērusies pie skaitļu rakstīšanas burtnīcā.
- Nezinu.
- Skaties, mūsējie ārā spēlē volejbolu. Ejam? – Elīna palūkojās ārā pa logu.
- Nu nezinu. Man sāp rokas no pagājušās nedēļas.
- Nu beidz, ejam taču Kika. – Elīna centās pierunāt draudzeni.
- Nu labi.
Viņas izgāja ārā, kur pavērās skats uz dienesta viesnīcas pagalmu. Pašā priekšā atradās volejbola laukums, uz kura norisinājās aktīva spēle. Tālāk acīm pavērās basketbola laukums, kur kāds bariņš mētāja bumbu. Gar asfaltētu taciņu, kas veda uz skolas pusi auga slaidas priedes. Skats, kas pavērās acīm bija tiešām mājīgs.
- Mēs arī spēlējam. – Elīna uzsauca spēlētājiem.
- Droši. Viena vienā komandā, otra otrā. – Atbildēja Nigers.
Nigers bija pirmā kursa audzēknis. Viņš meitenēm bija labs draugs, kas nāca vakaros pie viņām parunāties. Mazliet apaļīgs, īsiem pelēkiem matiem un zilām acīm. Draudzīgs puisis, kurš bieži smaidīja. Viņa vārds bija Edgars, taču visi viņu dēvēja par Nigeru.
Spēle bija lieliska. Sākumā gan mazliet pasīva, taču kopumā izdevusies.
- Ko darāt pēc spēles? - Aigars uzsmaidīja. Aigars bija Lindas brālēns, vienmēr krāsoja melnus matus, kas viņam piestāvēja. Jautrs un draudzīgs puisi.
- Tev ir kādi priekšlikumi? – Elīna atbildēja ar smaidu.
- Mēs ar džekiem ejam iedzert pa aliņam. Vakarā būsim atpakaļ. Nāciet ar mums.
- Nu Kika, ejam?
- Ejam.
Bija savācies krietns bariņš, kas stāvēja pie diviem lieliem akmeņiem starp veikalu “Jumis” un dienesta viesnīcu. Viņas atnāca līdz tiem un tā nu kopīgā gājienā visi devās uz Zilajiem kalniem, pa ceļam iegriežoties “Jumī”, lai paķertu ko dzeramu. Nepatīkamas izjūtas meitenēm sagādāja puiši, kas pasauca viņas veikalā, lai viņas nopērk sev dzērienus. Kristīnei nepatika šī sajūta. Viņi taču varēja uzvesties kā džentlmeņi un izmaksāt meitenēm, taču viņi parādīja sevi no sliktākās puses. Tas tracināja.
Visi lēni čāpoja pa Zilajiem kalniem un jautri sarunājās, meklējot labāko vietu kur apmesties. Zilie kalni atradās tādā kā mežā, tikai ar daudz mazāk kokiem, kuri auga uz kalna. Vairāk līdzinājās parkam.
Vakara gaitā visi iedzēra, daži vairāk par citiem. Elīna sarunājās ar Henriju - puisi no paralēlās grupas. Viņš bija interesants cilvēks un labs draugs. Ar viņu bija patīkami sarunāties. Bija sajūta kā pazītu viņu jau sen.
- Plūmīte ir baigā buhātāja. – Henrijs ķircināja
- Neesmu gan. – Elīna protestēja ar smaidu uz lūpām.
Elīnu vārdā uzrunāja retais. Pārsvarā viņa bija pazīstama kā Plūmīte. Sākumā viņai nepatika šī iesauka, par godu viņas uzvārdam Plūme, taču laika gaitā viņa pie tā pierada. Kristīne kopmītnēs ieguva vairākas iesaukas, bet draugu lokā viņu sauca par Kiku. Istabiņā meitenes viņu sauca dažādi. Dažreiz viņa bija Kika, citreiz Kikī, Kikucis vai retāk Liepa.
Satumsa. Visi sāka lēnām bīdīties atpakaļ uz kopmītnēm. Kristīne ar Nigeru skrēja visiem pa priekšu līdz sasniedz klaju kalna nogāzi. Viņi bija pietiekami pārgalvīgi un iereibuši, lai skrietu pa to lejā. Kristīne ievilka dziļu elpu un metās lejā. Mazliet reiba galva, kājas kustējās pašas. Radās sajūta kā lidojumā. Viņas ķermenis slīdēja aizvien zemāk pa kalnu, līdz veiksmīgi sasniedza tā leju. Skrējiens bija pasakains. Viņa no lejas palūkojās uz augšu, kur stāvēja pārējie. Viņa saņēma visus spēkus un sāka skriet augšā pa kalnu. Tas bija daudz grūtāk nekā noskriet lejā.
Elīna gāja kopā ar Henriju un Ivo. Šī kompānija jautri sarunājās. Pie viņiem pienāca Māris un piedāvāja skriet lejā.
- Plūmīt skrienam? – Henrijs vēlējās pierunāt meiteni, redzēdams šaubas viņas acīs.
- Jā, skrienam. – Māris piebalsoja.
- Nu nezinu, izskatās bīstami. – Elīna šaubījās.
- Beidz, es jau divas reizes noskrēju. – Kristīne palīdzēja pārliecināt.
- Nu labi, skrienam. – Elīna piekrita.
Māris, Elīna un Henrijs sadevās rokās lai skrietu. Elīna stāvēja pa vidu starp abiem puišiem. Viņi sāka skriet. Elīna nejuta savu ķermeni, kājas ļodzījās un šķita, ka kuru katru brīdi viņa zaudēs līdzsvaru. Vienu brīdi viņai sāka slīdēt kājas pa slapjo zāli un izjūtas bija kā uz slēpēm. Puišu stingrie tvērieni palīdzēja viņai nenokrist. Viņa atguva pamatu zem kājām un atkal sāka skriet, līdz juta, ka kāds pazūd aiz viņas. Henrijs bija sācis slīdēt, līdz nokritis. Tagad bija palikuši tikai divi - viņa un Māris. Viņi skrēja, līdz Elīna paklupa un nokrita. Viss likās tik nereāls, galva griezās no alkohola un ripošanas. Viņa ripoja lejā pa kalnu. Bija tik dīvainas emocijas, viss acu priekšā sagriezās līdz apstājās. Viņa piecēlās kājās, bikses bija vienos dubļos un smeldza sāns. Pēc pāris sekundēm pie viņas atradās Henrijs un Māris. Māra spēcīgā balss sāka smieties. Visiem bija jautri no šī pārgalvīgā skrējiena. Elīna, par spīti sāpēm sānā arī smējās. Tas likās jautrs un daļēji ekstrēms skrējiens. Pa ceļam uz kopmītnēm visi vien nespēja beigt runāt par šo jautro skrējienu.
No rīta meitenes pamodās ar sausuma sajūtu kaklā, nežēlīgi gribējās padzerties. Vakars katrā ziņā likās jautrs. Uz kopmītnēm atbrauca Lindiņa un Ņina. Viņas iztaujāja par vakardienas vakaru, jo pēc meiteņu sejām un milzīgajām slāpēm varēja manīt, ka vakar kaut kas noticis. Viņas nekad īpaši detalizēti nemēdza atstāstīt notikumus, tikai pāris vārdos aprakstīja savus piedzīvojumus.
Skolā diena vilkās nežēlīgi ilgi. Bija tik patīkami dzirdēt zvana skaņas, kas ziņoja, ka beidzas viena stunda un iesākas nākamā. Pēdējais zvans ziņoja, ka beidzot stundas ir beigušās un sākas brīvā dienas daļa. Meitenes lēnā solī devās uz kopmītnēm. Ceļš likās tik garš. Viņas sarunājās par pavisam garlaicīgām tēmām, kā par kādu skolotāju, vai kas uzdots uz vakaru. Kristīni šīs sarunas garlaikoja. Viņa paskatījās debesīs, kuras bija patīkami dzestri zilā tonī, pie tām pacēlās pa putnam. Viņa aizdomājās un lūkojās debesīs, līdz saskrējās ar kādu spēcīgu ķermeni.
- Es atvainojos. – Kāda vīrišķīga balss viņu uzrunāja.
Kristīne jutās apjukusi, vēl īsti nesaprazdama, kas nupat noticis viņa, neko neteikdama devās tālāk, pat neatskatoties uz puisi, kurš viņu uzrunāja. Puisis atskatījās uz meiteni. Viņa lūpas rotāja smaids, taču tas tik pat ātri nozuda, kā bija parādījies. Meitene vienaldzīgi aizsoļoja tālāk pat neatskatoties.
Vakarā Kristīne ar Elīnu uzgāja uz ceturto stāvu pie sava grupas biedra Aivja. Viņas bieži mēdza apciemot Aivi vai pastaigāties ciemos pie puišiem. Aivis sēdēja pie datora ar vēl vienu puisi.
- Sveiks Aivi. Ko dari? – Elīna jautāja.
- Neko.
- Skatos, tev ir ciemiņš. Vai neiepazīstināsi? – Elīna ieinteresējās par puisi viņam blakus.
- Raitis. – Puisis pasmaidīja.
- Elīna. Un šī klusā būtne ir mana istabas biedrene Kristīne. Tu esi no kopmītnēm?– Elīna uzsmaidīja. Viņai puisis bija iepaticies.
- Jā, esmu no četrsimti septītās istabiņas.
- Ceturtais kurss ja?
- Jā.
Kristīne nepaskatījās uz puisi. Viņa vienaldzīgi vēroja darbību monitorā. Viņa iesmējās, kad Aivis parādīja kādu smieklīgu bildīti. Raitis paskatījās uz Kristīni. Viņa izskatījās jau iepriekš redzēta. Tā bija tā pati meitene, ar kuru viņš bija saskrējies. Viņš vēroja meitenes slaido stāvu, glītos sejas vaibstus, viņā bija kas tāds, kas modināja Raitī dzīvu interesi.
Raitis bija ļoti vīrišķīgs, platiem pleciem un izteiktiem muskuļiem, kas spīdēja cauri apspīlētam kreklam. Viņš izskatījās varens kā lauvu tēviņš. Viņa acīs slēpās vara un spēks. Viņš vēroja Kristīni kā medījumu, kuru grasās notvert savās spēcīgajās ķepās. Viņš bija vīrišķības spilgtākais piemērs. Tādu vīrieti vēlētos katra sieviete.
Kristīne pamāja Elīnai, ka iet lejā. Elīna viņai pievienojās, veltot siltu smaidu Raitim, kurš piemiedza ar aci, taču Kristīnei puisis nemaz neinteresēja. Viņa necentās viņam iepatikties vai kā savādāk pievērst viņa uzmanību kā to darīja Elīna.
Nonākušas istabiņā viņas sāka apspriest jauno paziņu Raiti.
- Redzēji viņa miesas būvi? – Elīna ar sajūsmu jautāja.
- Nu, kas tad tur tik īpašs? – Kristīne bija palikusi vienaldzīga.
- Beidz, pasaki vēl, ka viņš nav simpātisks.
- Nu tā. Nav manā gaumē.
- Par ko jūs runājat? – Lindiņa ieinteresēti jautāja.
- Mēs nupat iepazināmies ar vienu puisi no ceturtā kursa. Tāds smukulītis.
- Ja? Kur tad jau paspējāt?
- Viņš bija pie Aivja. – Kristīne nobēra.
- Viena tik sajūsmināta, otra tik vienaldzīga. – Iesmējās Ņina.
Nākamā diena pagāja kā parasti. Skola, kopmītnes, internets. Pašā vakarā Kristīne atcerējās, ka viņas diskete palikusi pie Aivja. Viņa pašā vakarā uzskrēja uz ceturto stāvu un iegāja Aivja istabā. Viņa piegāja pie datora, bet Aivja tur nebija. Pie datora sēdēja Raitis un uzsmaidīja Kristīnei.
- Sveiks. Aivja nav?
- Nav gan. Viņš aizgāja pie Henrija.
- Nu labi. – Viņa jau grasījās iet prom.
- Uzgaidi brīdi. Viņš jau tūlīt nāks. Mēs nemaz neesam tā pienācīgi iepazinušies. – Viņš pasniedza savu roku.
- Man likās, ka mūs pietiekami labi iepazīstināja.
- Nu beidz. Tu vienmēr esi tāda, kad kāds pretējā dzimuma pārstāvis mēģina ar tevi iepazīties?
- Nē.
- Bet kāpēc ar mani ir jāizdara izņēmums?
Kristīne juta kā viņas sirds salēcās. Ko viņš īsti gribēja no viņas? Kas tie par muļķīgiem jautājumiem? Lai izbēgtu no nepatīkamās situācijas viņa pasniedza puisim savu roku. Kaut kas lika meitenei izturēties vēsi pret Raiti. Varbūt viņa juta augstprātību puiša acīs vai pārlieku lepnumu par sevi.
- Labi, mani sauc Kristīne. – Viņa nobēra.
- Jauki, nu jau ir progress.
Tajā mirklī atsprāga durvis un ienāca Aivis. Kristīne atrāva savu roku un mierīgi nolaida to gar sāniem. Raita acis vēroja meiteni. Viņa bija tik savāda un tajā pašā reizē, tik satriecoša.
- Tu man neatdevi disketi. – Viņa pievērsās Aivim.
- Uzgaidi. – Viņš atvēra savu mapi un pasniedza viņai disketi. Saņēmusi to, viņa neatvadīdamās izgāja no istabas.
Pa dienu meitenes gāja pastaigāties pa veikaliem. Viņas aizgāja līdz kosmētikas veikalam “Drogas”, kur uzpūta smaržas un iemēģināja kādas jaunas acu ēnas. Pēc tam iegriezās “Jumī” nopirkt kaut ko vakariņām un devās atpakaļ uz kopmītnēm. Pa ceļam viņas satika Raiti. Viņš sasveicinājās ar meitenēm, bet viņa acis lūkojās uz Kristīni. Viņa izlikās Raiti neredzam, kaut patiesībā viņa skaidri redzēja viņa spēcīgo augumu, viņa pētošo acu skatu un katru viņa kustību. Viņa nevēlējās atzīties pati sev, ka šis puisis viņā izraisa simpātijas.
Vēlāk pie meitenēm atnāca Aivis. Viņš uzaicināja viņas uz Zilajiem kalniem iedzert. Viņas piekrita, jo vakaros tāpat nebija ko darīt. Šoreiz viņas visas četras devās ar jautro kompāniju iedzert. Puiši izrādījās īsti džentlmeņi un izmaksāja meitenēm dzērienus. Pie “Juma” jautrajai kompānijai pievienojās arī Raitis ar draugu. Viņš sasveicinājās ar meitenēm un iepazīstināja ar draugu Tomu. Toms izrādījās jautrs puisis, kurš vakara gaitā lielākoties izklaidēja meitenes ar jautriem stāstiņiem.
Vakars bija sācies tik labi, līdz pievienojās Raitis. Tas bija neizskaidrojami, kāpēc Kristīni tā tracināja viņa klātbūtne. Viņa lepnais skatiens šķita pārlieku samākslots, viņš bija īsts meiteņu mednieks, kas to vien gaidīja, kad kārtējais upuris ieslīgs viņa nagos. Kristīne sev apsolīja, ka ne par kādu cenu nekļūs viņa iekarojums.
Visi sēdēja Zilajos kalnos pie galdiņa. Visiem šķita ļoti jautri, tikai Kristīne nespēja papriecāties. Raita skatiens pārāk bieži lūkojās viņā un lūpas veltīja viņai viltīgus smaidiņus. Lai sevi nomierinātu viņa devās pastaigā pa kalniem, prom no pārējiem. Viņa viena devās pa šauro taciņu dziļāk mežā, kas vairāk atgādināja parku. Viņa ieklausījās putnu balsīs, kas radīja nomierinošu atmosfēru. Viņa dziļi ieelpoja, sajuzdama priežu smaržu. Mežs bija tik fantastisks, vienīgais, kas viņu atbaidīja un biedēja bija ērces. Viņa apstājās, jo sadzirdēja aiz sevis soļus. Viņai tuvojās Raitis. Viņu pārņēma dīvaina saviļņojuma sajūta. Viņa vēlējās bēgt un neatskatīties, taču ja viņa bēgs, tas izskatīsies smieklīgi. Viņas lepnums lika stāvēt un sagaidīt atnācēju.
- Kāpēc esi viena? – Raitis jautājoši palūkojās meitenē.
- Kāpēc tu esi viens?
- Es neesmu viens, tu esi ar mani. – Viņa lūpas rotāja maigs smaids.
- Kāpēc neesi pie pārējiem? – Kristīne saniknotā tonī noprasīja.
- Tāpēc, ka tevis tur nebija.
- Kāpēc tu tā saki? Tu mani nemaz nepazīsti.
- Bet es gribētu pazīt, ja tu man to ļautu.
- Varbūt es negribu lai tu mani iepazīsti. – Viņa nicinoši izmeta.
Viņš pienāca Kristīnei bīstami tuvu. Vienu brīdi viņai likās, ka puisis par šiem vārdiem metīsies viņai virsū, bet viņš palika pārsteidzoši mierīgs.
- Tu tā neteiktu, ja pazītu mani. – Viņš lepni atbildēja.
- Tas jau skan augstprātīgi. Man liekas, ka tev vajadzētu mēģināt iepazīties ar kādu citu. Es neesmu ieinteresēta. – Viņa to pateica gandrīz naidīgi. Paspraukusies viņam garām, meitene devās atpakaļ pie pārējiem.
Raitis palika stāvam. Viņš jutās tik apmulsis un ieintriģēts. Šis jaunavīgais spītīgums uzsita viņam asinis. Jo viņa vairāk turējās pretī, jo viņš vairāk meiteni iekāroja. Viņš apsolīja pats sev, ka savaldīs šo mežonīgo kaķēnu. Viņa lūpas rotāja negants smīniņš.
Visu vakaru Kristīne centās izvairīties no Raita tuvuma. Viņa acis nemitīgi uzmeklēja Kristīni, taču viņš palika tikai vērotāja lomā.
Skolā Kristīne centās viņu neievērot, taču katru reizi viņu ieraugot, meitenes sirds sāka sisties straujāk un galvā rosījās visdažādākās domas par viņu.
Naktīs viņa slikti gulēja, jo mēdza sapņot par viņu. Kādu nakti, kad istabā bija palikušas viņa ar Elīnu, viņa piecēlās vēlu un nespēja aizmigt. Arī Elīna tajā naktī nevarēja pagulēt.
- Nenāk miegs? – Elīna uzrunāja sēdošo Kristīni.
- Jā. Skatos, tu arī nevari aizmigt.
- Jā. Zini, es tev neesmu kaut ko izstāstījusi. Man ir puisis.
- Nopietni? Kad tad tu paspēji? – Kristīnes tonis liecināja par lielu pārsteigumu.
- Nu pagājušajā piektdienā, kad biju Ķegumā uz izlaidumu, tad ballē iepazinos ar puisi. Viņu sauc Jānis. Mēs esam tikušies tikai pāris reizes, bet esam pāris. – Elīnas balss skanēja kā pa sapņiem.
- Kāpēc tu man neteici?
- Nezinu. Tagad nevaru aizmigt, nespēju nedomāt par viņu. Bet kas ir tava bezmiega iemesls? – Elīna jautāja ar lielu interesi.
- Nu atceries Raiti? – Viņa pasmaidīja.
- Tātad tas ir tava nomoda cēlonis. Vai tik nebūsi iemīlējusies? – Elīna ķircināja.
- Nē, tu ko. Man viņš šķiet pārāk iedomīgs. Es nesaku, ka viņš nepatīk, bet viņa personībā ir kaut kas, kas mani vilina un reizē liek no viņa bēgt. Mani tracina viņa augstprātība un viņa pārliecība, ka viņš ir labāks par citiem.
- Nu kā tautā saka - kas ķīvējas, tas mīlējās. – Elīna uzjautrinājās.
- Nu diez vai šim gadījumam tas atbilst. – Kristīne nopūtās. Iespējams, ka Elīnai bija taisnība. Varbūt viņai patiešām bija vajadzīgs vīrietis, kas atklātu viņas dziļāko kaisli un liktu viņai pacelties spārnos. Viņas dzīvē bija iestājusies rutīna, kas šķita, seko meitenei ik uz soļa. Varbūt šis interesantais vīrietis piedos viņas dzīvei saldu garšu? Ar šādu domu Kristīne iesnaudās.
(07.05.2006)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.Kojas. Stāsta II daļa
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatasbez smecera (15.09.2019, 19:46)Pie NEIZDOTAJĀM GRĀMATĀM ievietoju savu darbu "Saule atvarā". Sākumā šis darbs bija iecerēts uzvešanai uz skatuves kā muzikāla izrāde. Vēlāk secinājām, ka teātra iestudējuma rāmjos tas...CM_Mike (11.09.2019, 13:52)jā, pat Jānis Šišlo nozudis.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...

Ko man darīt? ...
Interesanti video
Kaķis Simons
 
 
Zīmējumi

Pārpilnība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 107 Kopā:5026049

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec