X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Neizprotot
Autors - Čarline
  
Komentāri (13)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Līva bija mana draudzene jau kopš pirmās klasītes, kad apsēdāmies vienā solā... Kopš tā brīža bijām nešķiramas visus šos gadus. To, ka draudzība ir skaista, nenoliegs neviens. Tāpat kā to, ka visvairāk mēs sāpinām tieši tos, kurus mīlam. Šis paradokss darbojas arī pretējā virzienā – arī mums visvairāk pāri nodara tie, kurus visvairāk mīlam.
Viņa izmainīja manu dzīvi. Parādīja lietas, kuras es uzskatīju par saprotamām, citādā gaismā. Varbūt es nekad nespēšu izprast, ko Līva pārdzīvoja, bet es tomēr nekad neaizmirsīšu to iespaidu, kādu uz mani atstāja viņas dzīve...

Skaistie bērnības gadi smilšukastē nu jau sen kā pagājuši. Daudz kas ir pagaisis no atmiņas – naivie sapņi, rožainās ilūzijas... Tomēr vienu es zinu droši - Līva man vienmēr bijusi līdzās visgrūtākajos brīžos. Tāpat, kā arī es vienmēr esmu bijusi pie viņas, kad viņai bija grūti. Tā ir tāda smeldzošā bezspēcības sajūta, kad redzi, ka otrs pieļauj kļūdu, bet tu nespēj neko mainīt, nespēj palīdzēt. It sevišķi sāpīgi ir tad, kad šis cilvēks tev ir pats tuvākais...
Pirms pusotra gada Līvas māte man aizvien biežāk sāka zvanīt, prasīja, vai nezinu, kur Līva šobrīd atrodas. Jau kopš pašas pirmās reizes sapratu, ka pienācis laiks ko darīt savas labākās draudzenes labā, lai gan īsti nezināju, kāpēc. Tā nu es viņu sāku piesegt: „Viņa pirms 5 minūtēm aizgāja uz mājām, teica, ka pa ceļam vēl veikalā ieskries.” Tā es parasti viņu izglābu no nepatikšanām...
Izrādījās, ka gandrīz katru vakaru viņa pavada kopā ar kādu noslēpumainu Akselu. Es viņu nebiju redzējusi un jutos aizskarta, ka mana draudzene man neuzticējās un neiepazīstināja ar savu draudu. Viņa viņu slēpa kā kaut ko tādu, ko varētu sabojāt, iznīcināt tikai uzmetot vienu nevainīgu acu skatu. Viss par un ap viņu bija ietīts biezā miglā, ko Līva vēl ilgi nevēlējās klīdināt.
Ar laiku es, protams, viņu satiku, iepazinu, ja tā vispār varētu teikt. Aksels bija pats klusākais, noslēgtākais un noslēpumainākais cilvēks, kādu esmu sastapusi. Viņš bija tumšs, neizprotams, biedējošs... Viņa acīs ieskatoties es redzēju tumšu bezdibeni un tai brīdī sapratu, ka šis ir tas bezdibenis, kura malā atradās mana draudzene...

Meli, tikai meli, un krāpšana... Meli visiem un visur - tādas bija viņu attiecības. Tas viss iesākās ar meliem, un tā arī turpinājās. Mazie, nevainīgie meli pārauga lielos... lielie – nepiedodamajos, Līva laikam bija vienīgā, kas tā nedomāja.
Cik bieži mana labākā draudzene pie manis neieradās sagrauta, izmisusi... Viņas rokas trīcēja, elsas apslēja balsi... Vienā šādā reizē es neskaidri dzirdēju viņu sakām – „Viņš ir narkomāns, Elīn, narkomāns...” Tajā brīdī es redzēju viņa atspulgu Līvā– tukšās, izmisušās acis, trīcošās rokas, neizprotamā vaimanāšana un izmisīgie čuksti... Šais čukstos kliedza viņas dvēsele – atbrīvo mani!!
Un tomēr katru reizi viņa viņam piedeva. Piedeva melus, nodevību, paranoju, krāpšanu, vardarbību un apvainojumus... Piedeva to, ka viņš viņu pazudina... Un, lūk, tur jau atkal no jauna viņa dodas pretī sāpēm!!!
Es jutu, ka mana draudzene pamazām mirst. Zūd viņas dvēsele. Visa viņas pasaule bija viņš. Bez Aksela viņa nebija nekas. Tā nebija mīlestība. Tā bija slimība.

Cilvēks laikam tomēr ir visnesaprotamākais radījums uz zemes, būtne ar tieksmi darīt sev pāri. Un tieši šīs sāpes padara cilvēku laimīgu – viņš jūt... Jūs varbūt teiksiet, ka tās ir muļķības – neviens nevēlas būt nelaimīgs! Tomēr mēs katru dienu pieņemam lēmumus, uzņemamies risku, kas beidzot mūs var novest pie sāpīgās realitātes – ideāls nav nekas, laimes brīži ir tik maz un īsi...
Skumju melanholiskais, saldsērīgais skaistums vienmēr valdzinājis cilvēku – būtni, kam piemīt ne tikai instinkti un prāts, bet arī emocijas. Jā, tas ir jocīgi, bet tieši skumjas dara skaistu. Sāpes – apburošu. Ir lietas, ko citādāk nevar saprast - tās ir jāsajūt...

Es nesajutu to, ko juta Līva. Es tikai redzēju to tukšumu, ko viņas dvēselē bija izgrauzusi bezgalīgā apmātība ar Akselu. Es tikai jutu, kā viņa krīt aizvien dziļāk šajā bezdibenī, grimst aklās sāpēs, kas bija kļuvušas par viņas atkarību... Jutu, ka zaudēju draudzeni, bet manas rokas bija sasietas...

Tagad es stāvu pie maza, melna kapa pieminekļa...
„Līva Rozentāle
1982 – 2002
Es nebaidos mirt. Es baidos tikt nesaprasta...”
Bet es gan tomēr baidos mirt. Es baidos mirt, neizprotot....
(17.02.2006)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.33
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Sensid (viesis) (13.11.2019, 01:29)Elpas trūkums, laikam visiem aizdusaSensid (viesis) (13.11.2019, 01:27)Kāpēc neviens nekustās? Visi tik stīvi. Sensid (viesis) (11.11.2019, 21:24)A, kurš teica, ka kapos viegli? Labi vien, ka vismaz kāds mūs atcerās.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
Interesanti video
Kaķis Simons 3
 
 
Zīmējumi

Glāze ūdens
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 171 Kopā:5059532

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec