 (www.feini.lv) |
| Čarline : Neizprotot |
| Līva bija mana draudzene jau kopš pirmās klasītes, kad apsēdāmies vienā solā... Kopš tā brīža bijām nešķiramas visus šos gadus. To, ka draudzība ir skaista, nenoliegs neviens. Tāpat kā to, ka visvairāk mēs sāpinām tieši tos, kurus mīlam. Šis paradokss darbojas arī pretējā virzienā – arī mums visvairāk pāri nodara tie, kurus visvairāk mīlam. Viņa izmainīja manu dzīvi. Parādīja lietas, kuras es uzskatīju par saprotamām, citādā gaismā. Varbūt es nekad nespēšu izprast, ko Līva pārdzīvoja, bet es tomēr nekad neaizmirsīšu to iespaidu, kādu uz mani atstāja viņas dzīve... Skaistie bērnības gadi smilšukastē nu jau sen kā pagājuši. Daudz kas ir pagaisis no atmiņas – naivie sapņi, rožainās ilūzijas... Tomēr vienu es zinu droši - Līva man vienmēr bijusi līdzās visgrūtākajos brīžos. Tāpat, kā arī es vienmēr esmu bijusi pie viņas, kad viņai bija grūti. Tā ir tāda smeldzošā bezspēcības sajūta, kad redzi, ka otrs pieļauj kļūdu, bet tu nespēj neko mainīt, nespēj palīdzēt. It sevišķi sāpīgi ir tad, kad šis cilvēks tev ir pats tuvākais... Pirms pusotra gada Līvas māte man aizvien biežāk sāka zvanīt, prasīja, vai nezinu, kur Līva šobrīd atrodas. Jau kopš pašas pirmās reizes sapratu, ka pienācis laiks ko darīt savas labākās draudzenes labā, lai gan īsti nezināju, kāpēc. Tā nu es viņu sāku piesegt: „Viņa pirms 5 minūtēm aizgāja uz mājām, teica, ka pa ceļam vēl veikalā ieskries.” Tā es parasti viņu izglābu no nepatikšanām... Izrādījās, ka gandrīz katru vakaru viņa pavada kopā ar kādu noslēpumainu Akselu. Es viņu nebiju redzējusi un jutos aizskarta, ka mana draudzene man neuzticējās un neiepazīstināja ar savu draudu. Viņa viņu slēpa kā kaut ko tādu, ko varētu sabojāt, iznīcināt tikai uzmetot vienu nevainīgu acu skatu. Viss par un ap viņu bija ietīts biezā miglā, ko Līva vēl ilgi nevēlējās klīdināt. Ar laiku es, protams, viņu satiku, iepazinu, ja tā vispār varētu teikt. Aksels bija pats klusākais, noslēgtākais un noslēpumainākais cilvēks, kādu esmu sastapusi. Viņš bija tumšs, neizprotams, biedējošs... Viņa acīs ieskatoties es redzēju tumšu bezdibeni un tai brīdī sapratu, ka šis ir tas bezdibenis, kura malā atradās mana draudzene... Meli, tikai meli, un krāpšana... Meli visiem un visur - tādas bija viņu attiecības. Tas viss iesākās ar meliem, un tā arī turpinājās. Mazie, nevainīgie meli pārauga lielos... lielie – nepiedodamajos, Līva laikam bija vienīgā, kas tā nedomāja. Cik bieži mana labākā draudzene pie manis neieradās sagrauta, izmisusi... Viņas rokas trīcēja, elsas apslēja balsi... Vienā šādā reizē es neskaidri dzirdēju viņu sakām – „Viņš ir narkomāns, Elīn, narkomāns...” Tajā brīdī es redzēju viņa atspulgu Līvā– tukšās, izmisušās acis, trīcošās rokas, neizprotamā vaimanāšana un izmisīgie čuksti... Šais čukstos kliedza viņas dvēsele – atbrīvo mani!! Un tomēr katru reizi viņa viņam piedeva. Piedeva melus, nodevību, paranoju, krāpšanu, vardarbību un apvainojumus... Piedeva to, ka viņš viņu pazudina... Un, lūk, tur jau atkal no jauna viņa dodas pretī sāpēm!!! Es jutu, ka mana draudzene pamazām mirst. Zūd viņas dvēsele. Visa viņas pasaule bija viņš. Bez Aksela viņa nebija nekas. Tā nebija mīlestība. Tā bija slimība. Cilvēks laikam tomēr ir visnesaprotamākais radījums uz zemes, būtne ar tieksmi darīt sev pāri. Un tieši šīs sāpes padara cilvēku laimīgu – viņš jūt... Jūs varbūt teiksiet, ka tās ir muļķības – neviens nevēlas būt nelaimīgs! Tomēr mēs katru dienu pieņemam lēmumus, uzņemamies risku, kas beidzot mūs var novest pie sāpīgās realitātes – ideāls nav nekas, laimes brīži ir tik maz un īsi... Skumju melanholiskais, saldsērīgais skaistums vienmēr valdzinājis cilvēku – būtni, kam piemīt ne tikai instinkti un prāts, bet arī emocijas. Jā, tas ir jocīgi, bet tieši skumjas dara skaistu. Sāpes – apburošu. Ir lietas, ko citādāk nevar saprast - tās ir jāsajūt... Es nesajutu to, ko juta Līva. Es tikai redzēju to tukšumu, ko viņas dvēselē bija izgrauzusi bezgalīgā apmātība ar Akselu. Es tikai jutu, kā viņa krīt aizvien dziļāk šajā bezdibenī, grimst aklās sāpēs, kas bija kļuvušas par viņas atkarību... Jutu, ka zaudēju draudzeni, bet manas rokas bija sasietas... Tagad es stāvu pie maza, melna kapa pieminekļa... „Līva Rozentāle 1982 – 2002 Es nebaidos mirt. Es baidos tikt nesaprasta...” Bet es gan tomēr baidos mirt. Es baidos mirt, neizprotot.... |
| (17.02.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |