|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Antiņa sāpe | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kašķis, pilnīga nesaprašanās ar kādu tuvu cilvēku, piemēram ar darba kolēģi. Kā tikt galā? Katram savi ceļi. Protams, ja iespējams, no viņa var izvairīties, to nicināt, ja tas pastāvīgi tev uzkasās, izrādīt ar visu savu spēku, cik viņš tev riebīgs un pretīgs. Tā darīju es pat vēl pirms gada.
Ierados jaunā darba kolektīvā, bet kāds kolēģis mani neieredzēja, vismaz tā es to sapratu. Vienmēr par mani ņirgājās, kacinājās, visādi, manā skatījumā, mani pazemoja, lai pats uz tā rēķina izceltos. Vienmēr viņš izdomāja man stulbas iesaukas un atšķirībā no manis, nebaidījās par to, ko cilvēki par viņu apkārt domā. Publiski mani uzrunāt manā uztverē rupjos un pretīgos vārdos viņam likās pavisam pieņemami, atkal es vienmēr, kad satiku viņu, trīcēju, lai tik viņš atkal neatver muti. Atkal būs jāmulst un nāksies kaut kā pretī viņam dot, cik nu labās manieres ļauj. Tiku apcelts, kā viens spēja. :)
Kurā tad vaina? Kur problēma? Sākumā meklēju vainu viņā. Viņš ir neaudzināts maita, ar kuru nav jēga pat runāt. Viņš nav manis vērts. Viņš ir jānicina, jo ir mežonis. Sāku atklāti izrādīt savu nicinājumu, ignorēju viņu, ignorēšana gan izskatījās stipri nedabiska, cik pats jutu. Tāds samākslots pārsatraukts antiņš es no malas noteikti izskatījos. Tagad pavēroju citus, kas manā kādreizējā lomā un uznāk viegls smīns, citādi nesanāk redzēt. Tā redzēja šis “nelietis” mani. Kā iespēju pakacināties, paņirgāties, pajusties labi uz antiņa, kas visu ņemt tik ļoti pie sirds, rēķina. Atklāti sakot, pats, daudzmaz ticis ārā no tā trakuma, tagad labprāt mācos pairanizēt uz aizspriedumainajiem:), ja tie ļaujas. Pats uzreiz labāk sajūtos, kad kāds par ko tik traki uztraucas, ņem visu pa pilnu. Ak tad to satrauc tas? Tātad aizspriedumi viņam neļauj uztvert normāli, piemēram, sarunas par seksu? Tad runāsim par viņu, dzīsim strupceļā, lai spolējas uz vietas bailēs un mulsumos. Un kamēr viņam tie aizspriedumi ir, tikmēr labprāt viņu ar to arī tracināšu. Tak uzreiz diena paliek gaišāka pašam, kad sajūties tik varens :). Es gan tik pagaidām mācos to darīt, bet, redz, pats ticis no tā trakuma ārā, tagad palieku par to pašu nelieti. Protams, katram savs mērs, bet tādēļ mēs esam dažādi.
Kā attīstījās situācija? Gāja laiks, centos nicināt savu “maitu-kolēģi”, bet viņš kaut kā neķērās uz šīs makšķeres. Parasti cilvēks, kad to sāk nicināt, pēc maniem novērojumiem, cenšas laboties, jo jūtas slikts, bet tam bija vienalga. Viņš par to nedomāja, vienkārši bija tāds, kā ir un viņu nekasīja mana spītīgi pastāvīgi trenētā nievāšana. Nu johaidī! Viņš neķeras, nu kur tad ir izeja šim murgam. Nu, protams, viens variants bija ar viņu izrunāties, bet patmīlība neļāva. Vai nu es iešu tā pazemoties. Reizēm patmīlība tomēr var izspēlēt labvēlīgus gājienus pašam. Nācās meklēt citus risinājumus. Sāku apzināti izlikties, ka mani nesatrauc viņa izgājieni, ka man tie ļoti vienaldzīgi. Sākumā to darīju bez emocijām, vienkārši, izmantojot savu speciāli izstrādāto “koka ģīmi”. Mmm, tas mazliet darbojas. Jā, skarbs viņš attieksmē pret mani paliek, kā arī pret visiem pārējiem, bet kacināšana un ņirgāšanās mazinājusies. Jo nejūt atbildes. Iekšā springums palika tāpat, bet ārēji spiedu sevi izskatīties tā, ka mani nesatrauc viņa publiskās piezīmes, ķēmošanās, šķietamā manis apkaunošana. Bet pamazām, laikam ejot, sāku mazāk sāpīgi uztvert viņa attieksmes. Jā, nekāda pretimnākšana no viņa puses nepavisam nebija, bet palika arvien vieglāk. Pamazām sāku aprast ar to, ka cilvēki mēdz būt dažādi, ka tos reizēm nākas pieņemt, jo citādi nesanāk. Pamazām, kad apstākļi spieda pieciest šo cilvēku, nācās nu samierināties. Viņa nicināšana nekādus rezultātus nedeva, iemācījos tēlot vienaldzīgu. Atkal – ar laiku, tēlojot šo vienaldzību, pats arī paliku tomēr mierīgāks. Sanāk, ka šis kolēģis man iemācīja šo to mierīgāk uztvert, atkal dzīvē tas var noderēt. Ar savu nelaipno un nežēlojošo attieksmi viņš iemācīja man uztvert citu attieksmes mazāk sāpīgi. Sapratu, ka viņam tik un tā neizdabāšu, kā parasti biju mācījies darīt ar visiem cilvēkiem. Lai kā es censtos būt labs, viņš meta man acīs manu lišķību, arī no apkārtējiem sapratu viņa attieksmes par to: “Vai tad es kāds piemērs esot, ka visiem izdabājot, cenšoties būt labiņais”. Pašam jau man tas nepatika, kad apzinājos, bet toreiz savādāk nemācēju. Atkal viņam ir otra galējība – viņš pret visiem iespējamajiem ir protestā, eksplodē pie mazākajiem niekiem, parādīdams savu skarbumu un arī necieņu – respektīvi – nesapratni. Divi varianti, kā dzīvot, ja nespēj gūt apstiprinājumu sev. Viens – visiem izdabāt, kā es, lai to iegūtu, kas nekad nenotiks. Atkal otrs – visiem riebt par to, ka tik un tā nekas nesanāk. Neviena ne otra stratēģija īsti nedarbojas, cik novēroju. Un atliek trešā – mēģināt saprast citus, būt tādam, kā esi, nepārspīlējot. Necenšoties būt labākam, vai arī, kā viņš – sliktākam, jo tāpat jau citādi neesot jēgas. Saprotu tagad arī viņu, viņa attieksmi.
Laiks gāja, arvien mazsāpīgāk uztvēru viņa attieksmes, pats sāku justies stabilāks, mazāk viņa iespaidojams. Pamazām sāku atteikties no aizspriedumiem, no tā, ko citi padomās, sāku pats ķert šo ziķeri uz zoba. Sāku to darīt, kad vien iespējams un patīkami bija tad, kad sanāca to pārsteigt, ka arī es ko varu :). Brīdī, kad man palika mazsvarīgāk, ko viņš pasaka sabiedrībā par mani, savu ampeli dzīdams, kā attieksies, reizēm šķietami mani pazemojot, sajutos labi. Galvenais, ka es pats neuzskatu, ka viņš man ko nodara, tā ķēmodamies. Ko citi padomās? Tā ir viņu darīšana. Stabilais, redzot šādus jokus, padomās pats ar savu galvu, nestabilais ņems piemēru no viņa, mēģinādams uz manis apliecināties. Nu lai tad nestabilais mēģina, redzēsim, kas sanāks :). Nestabili brūk kā salmu žogi, jo tiem pašiem no sava patiesā viedokļa bail :). Protams, ja es pats izrādu savas bailes no tā, ko citi padomās, tad arī apkārtējie to izmantos, katrs, cik spēs. Atkal, ja man pašam ir sava sapratne, kas ir stabila un neizsitama ar tādiem ampeļiem, es jokoju pretī.
Katrā ziņā, radās starp mums abiem kaut manā uztverē pilnīgi normālas attiecības tajā laikā, kad es sāku viņu atbalstīt. Nevis, kad viņu noliedzu un nicināju savās bailēs, bet gan tad, kad sāku par viņa humoru no sirds smieties, kad tas man likās smieklīgs, lai arī par mani. Kad nometu savu patmīlību, ka viņš ko traku pasaka. Un – neizdabāju es viņam. Kad uzskatu, ka viņš ieiet savā egoismā, kā mēs visi, vai nesapratnē pret mani, sāku ārdīties un strīdēties. To es esmu iemācījies divu gadu laikā.
Rezumē ir tāds, ka neskatoties uz to, cik ļoti es sevi uzskatīju par smalku un audzinātu, un viņu par mežoni-nelieti, pateicoties viņam esmu iemācījies uztvert mierīgāk citu cilvēku attieksmes. Viņš man ir iemācījis nebūt tik “mīkstam” un viegli iespaidojamam, kāds biju, kad atnācu strādāt. Tagad starp mums ir gan labi brīži, gan kašķi, bet es tik un tā uz viņu neapvainojos, izņemot brīžus, kad nu pārāk tas vēlas uzkāpt uz skausta. Tai pašā laikā – kas ļaujas, to izmanto. Vai tad nav likumsakarīgi? :) Pagale tak nedeg viena!
Nākamais secinājums – kad cilvēks nejūtas pasaules vērts (tas pats vien sanāk-ja tevis neviens nav vērts), tad tu paliec vai nu par izdabātāju visiem, kāds biju es, vai arī par “ļauno”, uz ko liek akcentu viņš. Nevienā no gadījumiem mēs negūstam reāla labuma. Manā vecajā gadījumā – nekad nebūšu visiem labs. Viņa gadījumā – vairumam tēlojot ļauno un vienaldzīgo, necenšoties nevienu saprast, pats netiksi saprasts, nebrīnies par sekām. Es iemācījos, ka, atbalstot otru, kāds tas ir, paliek labāk. Man viņš vairs netraucē, lai kāds arī būtu. Pat jautri ir. Jo lielāks ķēms es, jo brīvāk spēju uzvesties, jo pats labāk jūtos. Tad paldies par iespēju būt brīvam no dažiem labiem kompleksiem. Tracināt un mocīt var tikai to cilvēku, kas pats ļaujas tracināties :) Tātad, pirmkārt, jāmeklē cēloņi sevī.
Ak jā, piebildīšu vēl! Dažs labs teiks, ka vieglāk tak ir vienkārši uztaisīt lielo aizsardzības mūri un neļaut tādam par sevi ampelēties, lai baidās, lai ciena. Pareizāk esot sevi nostādīt neaizskaramajā lomā, kā pats esmu mēģinājis darīt cik gadus. Bet iedomājieties, cik liela ir iespēja tādu notracināt, kas visu mūžu turējis savu neaizskaramā imidžu un kāds tomēr neuzķeras un dod iekšās. Tad rokas sāk trīcēt un lūpa kā drebēt :) Ir redzēti arī tādi gadījumi. Tādēļ – jo vairāk esi gatavs jebkādiem gadījumiem, jo pats - stabilāks. Es nevēlos, lai ar mani aptietas kā ar jēlu olu, ko nevar pabakstīt. Tak bakstiet, ar katru reizi jo brīvāks un stabilāks palikšu. Galvenais – nenorauties bailēs. Pašam jau reizēm nervi nodod kādās netipiskās situācijās. Un gadās, ka atkārtojas tik ilgi, ka nākas risinājumus meklēt. Tomēr tik daudz kas tak ir pārvarāms – kā šis piemērs :).
01.04.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1382
Kopā:6149638
|
| |
| |
|
Autori
