|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kad pats esi izjutis | | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ko gan nozīmē tas, ja kāds ko nesaprot vai pat nosoda? Otra cilvēka rīcības, sajūtas u.t.t.
Līdz laikam, kamēr pašam negadījās tāda iemīlēšanās, ka kaut pa sienām rāpot, mana attieksme pret cilvēkiem, kas ļoti samīlējušies, bija šāda... Es it kā izrādīju, ka tos saprotu, tai pašā laikā pie sevis, lai cik riebīgi tas nebūtu, uzskatīju tos par vārgajiem un nespējīgiem loģiski domāt. Atkarīgie un nespējīgie būt patstāvīgi un stipri, kā es. Es gan to skaļi neatļāvos teikt, jo baidījos nosodījuma, ko saņemtu, bet patiesībā šāda vien tā attieksme pret šiem cilvēkiem bija...
Kas notikās, mainījās? Pašam sanāca iekrist šādā “absurdā”. Sākumā īpaši to atzīt negribējās, jo es tak esmu stiprs, man ir “ķeksīšu princips”, es jau ne no viena atkarīgs ne gribu, ne varu būt. Un re kā nu sanāca. Sanāca vien iekrist tāpat kā visiem citiem mirstīgajiem. Atkarībās, nespējās brīvi rīkoties. Sasaistīts, ar muļķīgām domām un rīcībām, brīžiem pat nespējot ne vārdu jēdzīgi pateikt. Ja ir tādas sajūtas, visu gribas pamest, jo ir taču “tik traki”. Agrāk, kad skatījos uz paziņām, kas vai mira nost no atkarībām, kas nezināja, kur likties, pie sevis smīnēju. Ja būtu drosmīgāks bijis, visdrīzāk ar vēl aizrādītu, cik tas ir “slikti” – būt atkarīgam, lai maina attieksmi. Kad pats esmu nonācis līdzīgā situācijā, sāku saprast citus cilvēkus, kam šādi gadās. Vairs nerodas un neradīsies ne smīni, ne nesapratnes, jo tagad ļoti labi spēju saprast, sajūtot to pats uz savas ādas.
Lai kā man šādi trakie mīlnieki skaidroja savas sajūtas, es nespēju viņus saprast, reizēm pat vērtēt kā līdzvērtīgus, jo man tak tā negadās... Secinājums vienkāršs – bieži vien tik tad, kad pašiem kas gadās, esam spējīgi saprast citus ar līdzīgām sajūtām, problēmām u.t.t. Viņu skaidrojumi mums ir nesaprotami, “neaiziet”. Tātad izrietošs ir nākamais secinājums – ja cilvēks ir nesaprotošs, pārmetošs, savādākus nosodošs, viņam nav attiecīgās pieredzes, vai arī viņš no savām pieredzēm neko nav pratis uztvert. Kā gadījumi skolā. Es, kad biju mazs, tiku diezgan apcelts. Es varētu to tagad noliegt, mānīt sevi un citus. Izrietoši es nesaprastu tos bērnus, kurus tagad apceļ, es par tiem tik nodomātu: “Nu vārguļi.”, bet pašam tā vien bijis. Nevēlos, kad pašam būs dēls, to nosodīt par to, ka viņš tāds ņuņņa u.t.t. Tas tikai viņu iedzītu vēl mazvērtības kompleksos, kā arī ar mani pašu notika. Atkal, atzīstot to, es spēju citus saprast, varbūt tiem palīdzēt, ar padomiem, kā pats esmu ticis kādreiz ar to galā. Nu labi, manā gadījumā tas bija gadu piecu darbs :), lai gan varēja to visu vienkāršāk, es toreiz nepratu.
Tai pašā laikā no skolas laikiem ir palikuši klasesbiedri, kas vēl tagad baidās atzīt to, kā ir bijis, tie vairās no kādreizējiem pāridarītājiem, tiem tā ir problēma. Ne bez tā, ka daži no viņiem mokas mazvērtībās un šobrīd paņirdz par citiem, kas ir tādi, kādi tie paši bija kādreiz. Patiesībā, atzīstot sevi, notikumus, pašam vien ir vieglāk. Es atzīstu savas problēmas, tās tādejādi pārvarot. Jo – kamēr tās neatzīsti, tās paliek. Rezultāts – man nav problēmas ar vecajiem klasesbiedriem, esmu to atzinis, pārvērtējis, atstājis pagātnē, tai pašā laikā citi no tā vēl cieš bailēs un neparādās klases salidojumos u.t.t. Faktu neatzīšana noved pie neērtībām, pie sevis paša iespēju ierobežošanas. Viss jau esot bijis kārtībā, bet patiesībā bailes, nespēja atvadīties no pagātnes. Toreiz mēs visi bijām nežēlīgi, arī es tāds būtu bijis, ja tik iespējas. Arî esmu atzinis sāpes, kādas toreiz sagādāja apcelšanās, aizvainojumu, bet izrunājot, saprotot, to esmu piedevis. Arī pats jau vien biju pelnījis, ka mani apcēla, ka centos “zīmēties” un būt vislabākais, labāks par visiem. Ne bez tā - kas ļaujas, to apceļ, bet savādāk atkal nepratu.
Šis raksts īsumā parādīja manus šībrīža iespaidus par to, kā mainās attieksme pret citiem, izejot cauri pieredzēm. Kādam liksies banāli, kā var smīnēt par iemīlējušos un atkarīgu cilvēku, bet, redz, izrādās – var būt arī tā. Un tik tādēļ vien, ka pats ko tādu neesi izjutis. Šis gadījums līdzās ar citiem līdzīgiem norāda uz to, ka spējīgs nosodīt citu ir tāds cilvēks, kuram pašam otra sajūtas ir svešas. Tādēļ tik pasmaidu pēdējā laikā gadījumos, kad cilvēks kādu nosoda, nesaprot. Parunāju, redzu, ka nav jēgas. Ar vārdiem vien nepietiek, daudz kas ir jāizjūt uz savas ādas, lai saprastu. Pienāks laiks, katrs ko saprot. Un nevar arī pārmest nesapratni. Katrs jau vēlētos saprast un nenosodīt otru cilvēku, tā izvēles, tik mēs bieži to neprotam. Dzīve izmāca un iemāca saprast, ja ar runām vien nepietiek. Kā manā gadījumā.
Tāpat arī šis raksts atkal liks lekt gaisā tiem, kas nesaprot un nespēj ko pieņemt. Nāks laiks, nāks sapratne :). Man tak arī vēl tik daudz jāsaprot. Un nekad tam nebūs malas. Jo tik daudz vēl nesaprotu, nespēju pieņemt. Ne velti saka “dzīves bagāža”, tik katrs to krāj, kā prot.
09.04.2004.
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1478
Kopā:6149734
|
| |
| |
|
Autori
