|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Skaistās man blakus | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tikko kā apzinājos kārtējo paradoksu. Man kādā pasākumā vajag partneri dejām. Domājot, ka varētu tā šā, gandrīz izvēlējos paaicināt kādu savu draudzeni. Un padomāju – kādēļ tieši viņu? Viņa ir izskatīga, atstāj iespaidu uz, citreiz izraisa pat skaudību apkārtējos u.t.t. Sāku domāt, vai tas man vajadzīgs…Un kādēļ tā ir, kā ir.
Man ir daudz draudzeņu – izskatīgu meiteņu, ar kurām kopā eju izklaidēties, parādos sabiedrībā u.t.t. Man tas sagādā baudu. Pēdējos gadus esmu uzskatījis – izskats nav galvenais, bet tas ir pirmajā vietā. Tas skan ne pārāk skaisti, bet fakts, tomēr tas ir normāli, jo tik un tā gaumes tak ir dažādas. Man vienmēr paticis, kad apkārtējie skatās – redz kādas tam skaistās līdzi, kāda deju partnere u.t.t. Tomēr zem tā visa jau slēpjas tas, ka es gribu, lai citi redz, cik esmu vērts, ka ar mani tādas skaistas sievietītes vedās. Un atkal mazvērtībās! Man nav kompleksu parādīties sabiedrībā ar sievieti, kas nebūs nekāda efektīgā, tomēr vienmēr sev apkārt neapzināti esmu centies pulcināt izskatīgas sievietes, jo tas remdē manu apbrīna kāri. Man tak vajag, lai mani kāds apbrīnotu, lai mani vērtētu u.t.t. Skumji, ka neesmu juties vērts tāpat, ka man vajag kādus stimulatorus.
Pat mana labākā draudzene ir ļoti izskatīga meitene, kā vairums citu apkārtējo. Reizēm liekas, ka atkarībā no tā, cik viņas būs izskatīgas, ir atkarīgs mūsu “draudzības” kontakts, jauda. Tai pašā laikā, labākā draudzene, kuru patiesi par tādu uzskatu, gan nāk no smiškastes laikiem, kad vēl nebija ne kompleksu, ne neapzinātā aprēķina tādā plānā, tā kā, cerams, tā ir sagadīšanās.
Domāju par to, ko iegūstu no tā, ka izvēlos apkārtējos pēc izskata, pēc patikšanām. Pirmkārt jau tas nozīmē, ka īsti draugi tie diez vai būs, jo te ir tikai savu kompleksu apmierināšana, neskatot, kāds cilvēks ir pēc būtības. Tikai izskats, gluži tāpat, kā attiecībās, ja nav seguma zem ārišķām simpātijām, tās ir ļoti grūti noturēt. Tomēr, ja mainīšu attieksmi pret šiem cilvēkiem, ko tagad cenšos darīt, tad ir iespējams, ka attiecības saglabāsies, iemantojot īstu draudzību, zem kā domāju pilnīgu atklātību no abām pusēm. Nekas cits bez savu kompleksu apmierināšanas, man par labu šais attiecībās nenāk. Nē, šis tas nāk, ja redzam kā esmu skatījis pēdējos gadus. Kas tas būtu? Tas, ko vēlējos panākt, paaicinot šādu draudzeni uz pasākumu par deju partneri. Tas būtu iespaids apkārtējiem: “Tad redz, kādas viņam ir draudzenes! Blablabla…”. Un būtu es gaidījis, ka apkārtējie mani tagad vērtēs augstāk, ka tie domās,– redz kāds viņš čoms, ar tik feinām meičām vedas. Pirmkārt, ne visi tā padomās. Katram sava mēraukla. Zinu, ka daži tik sajustos mazvērtāki man līdzās, pateicoties tam, ka esmu tik “izvēlīgs”, lai gan patiesībā blefs. Ar to es sevi it kā paceļu pāri visiem, panākdams to, ka mani vērtēs tādi, kas vēlas sev autoritātes. Tie labprātāk kontaktēs ar mani, jo, redz, es esmu tā vērts. Pie manis tieksies tie, kas nevērtē cilvēku pēc savām sapratnēm, bet gan pēc tā, kā citi mani vērtē. Lai gan arī tā ir sapratne, katram savas vērtības attiecīgos posmos :). Tomēr man tas nav vajadzīgs, nav vajadzīga cilvēku uzmanība, kas mani vērtē pēc maniem panākumiem, drēbēm, darba, autoritātes u.t.t. Tad atkal rodas stulbā sajūta, ka kā cilvēks neesmu nekā vērts. Bet tak patiesībā, kā visi, vēlos, lai mani vērtē, pieņemt par to, kāds esmu būtībā. Redz, sanāk, ka pie manis šādā gadījumā tieksies cilvēki, kurus pašus moka mazvērības kompleksi, jo tiem vajag apliecinājuma, ka esmu tā vērts, lai ar mani kontaktētu. Tātad – es ar savu mazvērtību pulcēju ap sevi skaistas sievietes, atkal citas dēļ savām mazvērtībām mani par to izvēlas. Sanāk, ka mazvērtības pie mazvērtībām :). Iespējams, ka bieži vien, ja vienā cilvēkā ir mazvērtības, tad viņa otrajā pusītē tās arī būs, tā teikt, viens otru papildina. Tomēr arvien palieku pie tā, ka katra situācija ir unikāla, nevar tā skaldīt.
Nonāku pie slēdziena, ka daudzus cilvēkus ar šādu savu izpaušanos es padaru zemākus, lieku tiem sajusties nevērtiem. Tie tikai no manis nodistancēsies, jo, redz, man jau tādas “izredzētās” blakām u.t.t. Pašam tā ir bijis, ka, kad redzu sievieti, ap kuru apgrozās vieni izredzētie, tad man nav vēlme apgrūtināt ar savu necilo klātbūtni. Jā, sajūtos necils, lai gan te arī problēma ir paša manā uztverē, ko mācos šobrīd mainīt domājot. Vairs nevēlos darīt cilvēkus zemākus, tādejādi sev piesaistot tos ar viltus spīguļiem, kuri atstaro tik manas mazvērtības. Nevēlos vairs apzināti pulcēt tos, kam pašiem ir mazvērtības un vajag vispār atzītas vērtības, jo paši pa savam baidās vērtēt. Patiesībā apzinos, ka pašam tā vēl ir, pat to visu šobrīd redzot. Sākumā jātiek galā ar sevi, tad varu kā līdzēt citiem, rādot savu dzīvi. Jo – kāda jēga skriet pēc vispārējām vērtībām. Gribu pats skaidri saprast, kas ir manas vērtības, ko vēlos pats, ne skriet pēc tā, kas “visiem vajadzīgs”. Man tas gandarījumu nedod, jo īpaši, šo visu tagad apzinot.
Kā piemēru no šādiem bezjēgas apliecinājumiem atceros kādu balli, kur paaicināju vienu no savām glītajām draudzenēm. Visus gan nobrīdināju, ka tā man ir tikai draudzene, bet motīvs noteikti bija tāds, ka nevēlējos, lai mani skaustu, jo tas man tik radītu sarežģījumus turpmākās attiecībās ar apkārtējiem. Citādi varbūt pat samelotu tais apstākļos, lai tik sajustos vērtāks :). Jā, it kā, no vienas puses, jutos labi, daudzi mani pievērtēja u.t.t. Tomēr panācu to, ka nu kāda daļa cilvēku sajutās mazvērti, jo redz, man tādas skaistules sabiedrībā. Vai man to vajadzēja? Atklāti sakot, jutos mazliet štruntīgi, jo lielos ar neko, jo citi tiek zemināti. Pats jau to daļēji apjautu, bet neskaidri. Jā, sanācu nu it kā vērtāks, bet kāda jēga? Daži apkārtējie, kas īpaši mani nepazīst, pēc tam pret mani sāka izturēties ar lielāku uzmanību, jo, redz, esmu vērtējams, bet es to panāku caur lētiem meliem. Tomēr citādi nespēju, man vajadzēja apliecināties. Toties tagad, kad to apzinājos, man tas to vairs īpaši negribās atkārtot. Tad jau jutīšos sevis nīstams, jo apzinos, bet turpinu muļķoties. Kamēr cilvēks neapzinās, jebkas tam ir piedodams, saprotams. Tomēr, ja viņš apzinās un turpina muļķoties, tas ne uz ko labu nenorāda.
Jauna atklāsme, kas liekas nevisai tīkama :), bet arī tā gadās. Ko tik neesam gatavi darīt, lai piesaistītu kādas uzmanības, lai liktos vērtāki, tomēr – kādi rezultāti? Tos apzinot, negribas tā vairs darīt. Ne bez tā, ka te blefot man vairs nepatīk, gribu būt patiess. Gribu būt tāds, kā esmu, ar to piesaistot cilvēkus, kas mani pieņem pašu par sevi. Atkal mazvērtības tikai traucē.
12.03.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
