|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mana grūtā atbildība | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Pirmkārt – vai man ir jāatvainojas par to, par ko nejūtos vainīgs? Tie sanāk meli otram, tai pašā laikā, it kā, no vienas puses, es daru otram patīkami. Jo patīk viņš man (kā cilvēks vai kā citādi, nav nozīmes). Tomēr tā ir melošana un liekuļošana. Lai gan – es varu atvainoties par savu paviršību, par to, ka otru neesmu sapratis, ka neesmu centies pietiekami otrā iedziļināties. Kaut gan – viss arī atkarīgs no gadījuma. Bieži vien otrs cilvēks neparāda savas vēlmes un attieksmes, tādejādi dodot iespēju otram būt par “kļūdījušos”. Tātad – jo vairāk divi cilvēki ir atklāti viens pret otru, jo mazāk kādam būs jājūtas vainīgam, kādam – jājūtas apceltam. Un vispār – jau esmu nonācis pie tā, ka mēs nekļūdāmies, bet rīkojamies, kā katrs prot dotajā laika posmā. Un nav nepieciešamības otram pārmest par kādām mūsu skatījumā kļūdām, jo katrs dara, kā prot, kā uzskata par pareizu. Tas atkāpei no tēmas – atriebe.
Saskāros ar interesantu parādību, ko pats pāris reizes esmu visai sekmīgi piekopis. Kad man kāda draudzene iedeva kurvīti, kā es to toreiz redzēju, tad es fiksi skrēju jaunās attiecībās, pie tam – vēlams, lai viņa to uzzinātu, tai pašā laikā – arī, lai kaut kādi kompensētos. Bija gadījumi, kad, sakasoties ar draudzeni, metos pa klubiem, vēloties atrast kādu ātru medījumu, lai atspēlētos. Vai tas līdzēja? Vismaz manā gadījumā – es darīju pāri reizē diviem cilvēkiem – tam, kuru es krāpju un tam, ar ko es krāpju. Un tad bija vainas apziņas u.t.t., jo rīkojos negodīgi, kā teica sirdsapziņa, atriebjoties. Vismaz teorētiskā ziņā esmu nonācis līdz tam, ka tas man neder. Tā gan ir teorija, ļoti pat pieļauju, ka dzīvē es arī šobrīd pieķertos lielajai pudelei un – pa klubiem, meklējot mierinājumu.
Un tieši to es sajutu pret sevi. Atriebību, kas vērsta, izmantojot citu cilvēku kā pastarpinātāju. Un viss kādēļ? Jā, atzīstu, manas nosacītās kļūdas dēļ. Bet, redz, tieši tādēļ es šo problēmiņu radīju, ka vēl nezināju, ka tā gadīsies. Tad tā arī ir tā dzīves pieredze.
Sanāca, ka man pagadījās kāda jauka meitene, kura uzradās ar savām interesēm par mani, rādot lielās mīlestības vienā setā un momentā. Būšu atklāts, kāds jau arī biju ar viņu. Man pašam nebija nekādas dzirksteles, nekādas īpašas intereses (skarbi jau teikts), bet mani piesaistīja viņas lielās simpātijas pret mani. Es sajutos iemīlēts un izlēmu, ka gan jau arī man radīsies jūtas, pateicoties viņas lielajai vēlmei būt kopā. Ar katru brīdi jutos jo nospiestāks, jo pats nemaz nevēlējos šīs attiecības, tas jau sāka pārvērsties, lai cik nežēlīgi nebūtu teikts, par pienākumu. Jutos atbildīgs par to, ko esmu uzņēmies. Ai, kā tracina jautājumi par to, vai būsim kopā u.t.t. Tāpat – gribēdams labu un jau kuru reizi dzirdot šo jautājumu, atbildēju, ka būsim kopā. Bet kā es to varu zināt, vai būsim, johaidī. Vai es kāds gaišreģis! Kādēļ ir jāsola tādas lietas? Kādēļ ir jājautā. Tad attiecības paliek par slogu, vismaz man. Jo – kad sapratu, jo tālāk eju, jo smagāk paliek, rodas vainas apziņa – tak esmu teicis, ka būsim kopā. Tātad tādu jautājumu uzdošana ir vēlme uzlikt roku dzelžus, atstāt cilvēku bez izvēles gadījumā, kad tam šī izvēle var būt nepieciešama. Kā notikās ar mani – pienākuma apziņa. Ziniet, gribas teikt – pie velna to. Es gribu savā dzīvē atbildes par darbiem, ko sadaru, bet ne par vārdiem, ko no manis izmakšķerē. Un – visi mēs “kļūdāmies” attiecībā pret citu vēlmēm, netrāpām pa prātam u.t.t., bet tas ir tikai normāli, galvenais, laikam, ir atzīt savus pāridarījumus. Lai gan – ar tas ir ne katram katrā brīdī pa spēkam. Vainīgo nav :).
Starp citu – arī pats vienreiz mūžā sameloju meitenei, pasakot, ka viņu mīlu pieklājības pēc, jo citādi būtu neērta situācija. Viņa man atzinās mīlestībā, es paliku uz pauzes un atbildēju, ka es jau ar viņu mīlu. Redz, šie vārdi ir tik liela atbildība. Un es sajūtos, ka man ar to prasa ko pretī. Un cilvēks būs pats apjucis, ja pretī nesaņems gaidīto atbildi. Parasti viņš jau gaida, cik saprotu. Mēs visi tā vēlamies būt mīlēti. Ne velti – bieži nospēlē prāta rotaļa – gribu mīlēt, lai gan patiesībā – gribu būt mīlēts. Arī es – gribu būt mīlēts, bet, ja runa iet par intīmu mīlestību starp sievieti un vīrieti, es nevaru pieļaut, ka tieku mīlēts, ja pats nemīlu. Var būt tā ir daudziem, ja iedziļinās. Tad es jūtos kā nodevējs, kā izmantotājs, kas pats nespēj dot pretī, bet tik neganti ņem. Laikam apmēram tā :).
Tātad, atgriežoties pie pamattēmas, man šīs attiecības bija kā pienākums. Man nebija laika, lai šai meitenei veltītos, es tikos tik pienākuma pēc, jo jutos atbildīgs. Vai nav skumji? Un – ja jau man nebija laika priekš viņas, vai tas nepierāda to, ka man šis cilvēks nav svarīgs? Un nevis šis cilvēks nav svarīgs man tādēļ, ka viņš būtu labs vai slikts, bet gan tādēļ, ka nav tas, kas mani aicina. Un – ko dara viņa? Viņa cenšas mani visiem veidiem atkarot. Bet – redz, piemirst par brīvo gribu, par katra cilvēka izvēli. Un tieši tāpat visu laiku vēlos darīt es, “panākot” savu šībrīža simpātiju. Tikai es sev tagad jau atgādinu, ka katram cilvēkam ir savas vēlmes, ka nedrīkst prasīt no cilvēka neko. Var piedāvāt kā garāmejot, neuzspiežot uz viņa vēlmēm kā neeksistējošām. Kā gan es drīkstu sevi kādam uzspiest? Tātad man ir vēlmes, bet citiem ne? Tātad esmu augstāks par citiem? Tā nav.
Kā redzu es, viņa cenšas man atspēlēties, parādoties ar kādu puisi, gluži motīvus gan es neizprotu. Un – galu galā, pati viņa atzīst, ka tas ir galīgi garām, bet dara to. Tātad – viņa iet pretrunā ar savām vēlmēm, dara pati sev pāri, aiz spītības. Viņa gribot izdarīt ar kādu to pašu, ko es nodarīju viņai. Vēl ar vien man veļ pakaļ atbildības akmeņus. Bet kā gan var kādam pārmest viņa izvēles? Tagad apzinos, ka tā nevajag darīt, ka tas ir egoistiski un pārdaroši. Un centīšos turpmāk jo mazāk kādam pārmest kāda izvēles, jo katram pašam ir savi motīvi, kādēļ tas ko dara.
Vēl nespēju saprast, ko viņa ir iedomājusies patiesībā panākt ar to, ka mani šķietami kaitina ar savu jauno draugu. Iespējams, ka viņa vēlas manī satricināt kādas greizsirdības, bet tas nav iespējams, ja man nekādu jūtu nav. Tātad – šāviens gaisā, ko neviens nedzird, tik pašai ausis aizkrīt. Katrā ziņā – apzinos, ka viņa gaida no manis kādas reakcijas – ka es izskatīšos saskumis, samāksloti laimīgs, vai kā citādi iespaidots par to, ka redzu viņu ar kādu kopā. Tomēr – atklāti sakot, sajutos brīvāks, patiesi laimīgāks. Jo nu man ir oficiāls pamats šo lietu slēgt, lai cik tas arī nebūt zemiski. Tai pašā laikā – atkal rodas neveiklības sajūtas, jo viņa vēlas manī saskatīt kādas emocijas, ko varētu tulkot pa savam. Tad es sāku mulst un nezinu, kā rīkoties, kā uzvesties. Protams, ka es par viņu domāju, tik es analizēju situāciju, ne domāju par viņu, kā par zaudējumu vai kā tamlīdzīgi. Jo esmu apzinājies savu izvēli kā simtprocentīgi nepieciešamu, jo nevēlos vairs mānīt ne sevi, ne arī citu. Bet neērtības sajūtas paliek, jo zinu, ka cilvēks vēl ar vien no manis ko gaida – šoreiz kādas reakcijas. Un – katrā ziņā atkal pamanu, kā burbulējas mana mazvērība. Esmu pats ko šķietami atzinis, tad jūtos augstāks par otru ar to, ka viņš to nespēj apzināt. Un atkal – gribas jau nicināt par to, ko pats visu laiku esmu darījis. Lūk, cilvēks! Un gribas nicināt, šaut pretī tieši tādēļ, ka cilvēks man cenšas riebt, ignorēt manas izvēles. Tas vēl kaut kā ir jārisina, jo nevēlos būt mazvērtības kalps. Gribas šaut pretī, lai parādītu, ka esmu lielāks, bet cenšos sevi valdīt.
Katrā ziņā – nonāku pie secinājuma, ka nevēlos, lai no manis kāds ko gaidītu, jo gaidīšana, kā pierāda attiecīgi gadījumi, bieži vien noved pie vilšanās. Un attiecīgi – mācos (uzsvars uz “mācos”) arī no citiem neko negaidīt, ne uz ko necerēt, jo citiem, noteikti, zemapziņā sajūtas ir tādas pašas, tātad, ne pie kā laba tas nenovedīs. Tikai pie tā, ka otrs sajutīsies atbildīgs, atkal – turpinājumā pats vien no tā cietīšu.
Un – par atriebību kā tādu. Atriebjoties, mēs bieži vien nodarām ļaunumu tieši sev, nemeklējot izejas no saviem prāta strupceļiem. Cietēji paliek paši cilvēki, jo atriebjamais pazūd, bet lietas, ko esi darījis, esot nesaskaņā ar sevi, paša prātā paliek un rada depresijas, kas mani vajājušas daudzus gadus. Jocīgi :)
Bet - atkal man paliek vieglāk, šo to saprotot un ieklausoties sevī :) Jo vairs nejūtos vainīgs par to, ko esmu savārījis, jo apzinos, ka katrs dara, ko spēj noteiktā apziņas posmā. Es darīju kā pratu, bet negrasos to sev pārmest, ar to maitāt savu dzīvi. Visiem gadās.
01.02.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1191
Kopā:6149447
|
| |
| |
|
Autori
