|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Deja un dabiskums | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Šodien līnijdeju nodarbībā nācās atcerēties par savu kārtējo kompleksu. Vispār, pat daudz nevajag domāt, lai saprastu, ka esmu viens milzīgs kompleksu kamols, emu apkopojis sevī laikam visus iespējamos. Lūk, psihologam es būtu labs uzskatāms piemērs, izpētes un teoriju objekts. Simts vienā, nepārmaksāsi! :)
No bērna kājas esmu uzskatījis sevi par tizlu kustībās. Jā, diemžēl, vārds "tizli" vislabāk noraksturo mani, kā esmu sevi uztvēris šai jomā. Pirmkārt, neskatoties uz savu smalko svaru :), es agrāk biju ļoti neveikls, ap mani mūžīgi viss gāzās, aiz visa aizķēros, pats klupu vienā laidā, viss man no rokām krita ārā u.t.t. Māte, labu gribēdama, vienmēr smalki aizrādīja, cik lempīgs un neveikls esmu. Man tika atgādināts, ka stāja man ne tāda, ka gaita muļķīga, ka vispār esmu tāds smalkais "dāmītis" izaudzis. Ārprāts, tagad to atceroties, kā šermuļi pa kauliem iet, lai gan ar tagad šis tas vēl ir palicis. Tas atklājās man ap gadiem trīspadsmit.
Neredzu vainu tajā, ka māte man to norādīja, jo arī pārējie par mani ik pa laikam pasmējās par to, kādu iespaidu atstāju, tātad tā arī citi mani redzēja. Bet man bija svarīgi, lai mani redzētu par foršu un "krutu džeku", nespēju samierināties ar to, kāds biju ārēji. Vienīgais, ko varu piezīmēt, ka mātei bija nepieciešama cita pieeja, lai man tas palīdzētu. Iespējams, ka vairāk sapratnes, lai spētu es to risināt. Atkal - viņa tik atgādināja un atgādināja to ik pa laikam, arī no citiem labi jutu, ka izskatos ļoti jocīgs un "dīvains". Bieži šajā sakarā par mani kompānijas pasmējās. Vispār mani izgājieni bija kā no citas pasaules :)
Spilgtu piemēru atceros, ko pēc gadiem pieciem man pastāstīja tagadējais labākais draugs. Viņs ar "rajona" autoritāti sarunājās pie treptelpas, pretī manai mājai, bet es, ieraudzījis savu jauno draugu, iedomājos viņu kaut kā pasveicināt. Un stāsta draugs: "Te dzirdam, kāda jocīga skaņa, tā kā vējš vai kas... Paskatamies uz Valtera logu un ieraugam ko tādu...". Es māju ar roku un, trulu ģīmi, gari svipju, ne īpaši to pieprotot. Skats esot bijis tik uzjautrinošs. Izskatījies apmēram tā - citplanētieši, kur jūs esiet, tak nāciet un savāciet mani, kur man ar vieta! :) Tādus aplamos, citiem pasmejamos izgājienus es demonstrēju diendienā, izpelnoties "labu" slavu. Atceros, kad tikko sāku mācīties Koledžā, man bija gadi piecpadsmit, braucu kopā ar šo savu draugu, kā uztvēru viņu (viņš gan mani laikam ne, jo no manis kaunējās) uz lekcijām. Sākumā gan es nesapratu, ko gan tas viss nozīmē. Kad izkāpām ārā no trolejbusa, viņš vienmēr kā ķerts metās pa priekšu man, lai nenāktos ar mani kopā ieiet mācību iestādē, ka kāds nepamana, ka esam kopā. Jo viņš, acīmredzot, nespēja manus jocīgumus pieņemt, lai gan - tur traucē paša aizspriedumi un bailes, ko citi par to padomās. Viņu uztrauca, ko citi par mani padomās, viņš pieņēma apkārtējo uzskatus. Bet - fakts bija tāds. Un, kad pamazām sāku apzināties savu vērtību vairuma acīs, par kādu tie mani redzēja, tad arī radās vai samilzinājās šie mani mazvērtības kompleksi. Manas tizlās kustības, ko vienmēr visi pamanīja, momentāni mani pierakstot jefiņu klasei. Manas jocīgās runas, un tad vēl visi tie izgājieni, kas tagad gan liekas jautri :) Arī muļķīgie, dabiskie smiekli vietā un nevietā. Pat smējos, kā citi to redzēja, kā absolūts pajoliņš. Man viss toreiz likās tik smieklīgs un jautrs. Līdz brīdim, kad to visu apspiedu. Pat centos nesmaidīt, jo apkārtējie lika noprast, ka smaidot izskatos pēc pamuļķa. Visus savus citiem nesaprotamos jokus noraku dziļi sevī un apspiedu, jo tiku par tiem izsmiets.
Starp citu - ja es tagad būtu tāds, kā biju agrāk, šaubos, vai es būtu savam labākajam draugam draugs. Redz, cik daudz cilvēkiem nozīmē tas, ko par tevi domā citi, daudzi tam piekārtojas. Bet es gan neko nepārmetu vairs, katrs dzīvo, kā prot, kā saprot attiecīgajā laika posmā.
Sanāca maza atkāpe no tēmas, bet te es mazliet godīgāk paskaidroju, kādēļ man radās mazvērtības, sevis necieņas un lielās depresijas, kā apzinājos sevi kā norakstāmu, kā nekam nederīgu u.t.t.
Tātad - kustības. Es apzinājos to, ka manas kustības apkārtējiem šķiet tizlas, muļķīgas, ka es tāds arī izskatos. To apliecināja visi ar savu attieksmi, tās nebija manas iedomas. Un to apzinoties, es vairs nespēju būt dabisks. Gadi varēja būt septiņpadsmit. Pat atceros, ka kāds mans draugs man mācīja, kādai gaitai ir jābūt īstam "vecim", kā jāstāv, arī, ka ar pārliecinošu toni ir jārunā, ne tā, kā es - vienmēr svārstoties. To visu mācījos sakostiem zobiem, jo vēlējos, lai mani pieņem autoritatīvās kompānijas, lai mani nemestu jefiņu grozā, lai ar savu uzvedību nedarītu kaunu saviem draugiem, kam esmu parādā par to, ka tie ar mani vispār sarunājas. Es paliku tik samākslots, ka kādus divus gadus mani visi uztvēra kā pēdējo murgu. Es biju šausmīgi pārnopietns, nekad nesapratu humoru, jo baidījos smieties, līdz aizmirsu, kā smieties, par ko jāsmejas, analizējot to, par ko drīkst smieties, par ko ne. Zinu, ka tas skan ļoti jocīgi, bet tieši tā bija, tieši tā jutos.
Es paliku šausmīgi garlaicīgs, jo nekad man nebija savu domu, visas savas domas tiku atmetis kā nederīgas un smieklīgas. Visur piekritu citiem, jebkuram, lai tik mani neaiztiktu.
Un kustības. Man, kā jau visiem, gribējās meiteņu uzmanību. Katru nedēļu centos iet uz klubiem, dejot, pazīties ar visām pēc kārtas. Un bija tā, ka vienmēr "līmējāmies" skuķītēm klāt, bet mani kaut kā vienmēr atšuva. Pat reizēm pasmējās. Un tad man arī draugi sāka aizrādīt, ka kaut kā tizli es dejojot. Manas dabiskās kustības visiem likās nepieņemamas un smieklīgas. Tas bija kārtējais trieciens. Arī te es izrādījos totāls zaudētājs. Biju jau samierinājies, ka jebkas manī ir galīgi garām. Un - sāku pats iestudēt noteiktus soļus, kas, manuprāt, bija kaut cik pieņemami. Un paliku par mašīnu, kas iet uz klubu nevis papriecāties, bet gan nolikt kārtējo "ieskaiti". Tās bija mocības augstākajā mērā. Un - kā nebija to meiteņu, tā nebija. Tad es vēl, bez savām tizlībām, paliku arī nedabisks. Lai gan, reizēm gan kāda uzķērās. Laiks, kad sanāca uzdzīvoties. Traki.
Pagāja kāds gads, un sāku uz klubiem staigāt divatā ar savu labāko draudzeni. Viņa gan no manis īpaši nekautrējās :) Pat reizēm piezīmēja, ka šonakt esmu dikti feini dejojis, kā viņai patika. Tad es atkal mēģināju atcerēties, kādi tie soļi bija, kādas bija sajūtas. Bieži es klubos noskatījos, kā citi dejo un tad mēģināju. Skumji, ka dzīvē sanācis tādus tumšos periodus baudīt, bet, kā redz lasītājs, iespējams viskas. Kāda jēga man to tagad slēpt? Lai zina, ka arī kas tik "tāds" ir iespējams.
Tieši tādēļ esmu vienmēr baidījies ar meiteni, kas man ļoti simpatizē, iet kur padejot, ka nesanāk izgāšanās. Jo - redz, vienā laidā biju domājis, kā izskatos u.t.t. Un - tomēr es vienmēr biju tas, kas visus organizēja un dīca braukt uz klubiem padejot, jo katru reizi domāju, ka sanāks vairāk atbrīvoties, atrast saskaņu starp sevi un kustībām, kas būtu pieņemamas apkārtējiem. Un pamazām jau sāku justies labāk.
Pagājuši jau vairāki gadi, teikšu, kā ir. Arī tagad man klubos šāda problēma ir mazliet aktuāla, bet vairs noteikti ne tik traki, kā kādreiz. Tā man ir aktuāla pirmajās dejās, kamēr atbrīvojos, lai gan drosmei kāds kokteilītis noder :) Arī vairs nepiedomāju pie kustībām, kādas tās ir, tik retu reizi. Kaut kā ar grūtu darbu esmu atradis to vidusceļu, kas ļauj būt daudz maz atbrīvotam un arī izskatīties pieņemami citiem. Pat esmu atļāvies aiziet padejot ar dāmītēm, kas man ļoti simpātiskas u.t.t.
Paralēli tik gribēju piezīmēt, ka šis komplekss gan paliek radošākās lietās, kā, piemēram, līnijdejās, ar kurām jau kādu pusgadu nodarbojos. Pirmās reizes bija drausmīgas. Vispār esmu izbrīnīts, kā es "parakstījos" uz tādu pasākumu, jo tik brīvs, nu noteikti, nejūtos. Man šo deju kustības ir ļoti grūti veikt ar plašu vēzienu, patiesi atbrīvoties, jo uzskatu, ka mirklī, kad atbrīvošos, tas izskatīsies ļoti muļķīgi. It kā - kāda starpība, bet aizspriedumi un bailes dara savu. Un - kā prakse rāda, vismaz pirmo laiku tas sagādā vispārēju jautrību :) Tomēr ar katru mirkli tas mani uztrauc jo mazāk. Atzīstu, ka šīs līnijdejas man pusgada laikā ir daudz devušas manai atbrīvotībai.
Bet vēl mazliet grūti ir pārvarēt aizspriedumus, ka tikai geji groza gurnus, ka katra kustība, ko darīšu ar vēzienu, izskatīsies pārāk "maiga". Bet, pie tā piestrādājot, to var padarīt arī estētiski baudāmu. Es ceru :)
Un - pats sevi šodien nošokēju, kad man vadītāja palūdza dejot, vairāk sevi ieliekot iekšā. Apnicis man bija slēpties savos kompleksos. Visas deju grupas priekšā atzinu, ka tādēļ esmu tāds, jo kaunos no savām kustībām, ja tās atbrīvoju pavisam. Baidos izskatīties tizls un muļķīgs (bet tomēr stipri mazāk, kā agrāk). Ka es jau labprāt dejotu ar pilnu atdevi, bet vēl nespēju atbrīvoties, īsi apstāstīju savus motīvus, kādēļ tas ir un no kā. Kas mani izbrīnīja - vadītāja pat nespēja iedomāties, ka tas ir iespējams, ka cilvēkam tā var būt. Redz - nevar cilvēks uzminēt katra problēmas, ja otrs klusē, slēpjas, katram sava dzīve. Bet tagad vadītāja zina, ka tāda lieta pastāv un arī spēj mani labāk saprast. Viņa var pret mani kādu citādu, īpašu pieeju mēģināt, ja vēlas, kā pret "īpaši grūtu" gadījumu :) Tālāk jau katrs cilvēks rīkojas pēc sava prāta, bet informēts viņš ir. Un - tad, kad atzinu to visu priekšā, man pašam kļuva vieglāk. Mani padresēja vairāk kā citus, visu priekšā, bet apzinos, ka tas man pašam ir vajadzīgs, ja vēlos ko panākt. Tātad - nost ar patmīlību, ceļot degunu gaisā. Lai baksta, pašam vien tas noder. Zina visi, ka man tāds komplekss ir, bet tagad to ir iespēja operatīvāk risināt, ne kā agrāk, kad to visur noklusēju. Lai smejas par mani pie sevis, ja kāds to vēlas. Katram ir savas problēmiņas, tik es tagad cenšos tās risināt. Beidzot :)
Starp citu, arī tagad reizēm par mani kāds pasmejas par to, kā reizēm izskatos, kā uzvedos atsevišķos momentos, bet kaut kā pamazām sanāk mācīties sevi pieņemt un pašam labprāt pasmieties. Nedod Dievs, ja kāds mani sāks žēlot un neizrādīt to, ka atsevišķos mirkļos izskatos smieklīgs. Tad es nespēšu palikt stiprāks, sevi mīlēt, jo nespēšu sevi apzināties un pieņemt, tad tas vienkārši būs nostumts malā. Bet - pēdējā laikā labprāt par sevi smejos, lai gan - sakautrējos bieži arī. Un kopš ne pārāk sena laika ar baltu skaudību skatos uz cilvēkiem, kas ir dabiski un neslēpj savu reizēm "jocīgumu", bet pat labprāt par to pasmejas. Es arī tiecos uz to. Man tā sāk patikt šīs atšķirības :)
Secinājums - kustības, pat par tām var gadīties kautrēties, ne katrs ir dzimis tāds, kā citi. Ne visi uzreiz piedzimst dejotāji. Katram savas sāpes. Bet - daudz ko var panākt, atzīstot savas problēmas, nevis noklusējot un slēpjot tās no visiem, kā lielāko dārgumu daži slēpj. Nē, ir jau variants - atteikties, piemēram, no dejošanas vispār. Kā daudzi saka, ka tiem nepatīk dejot. Taisnība vien deju vadītājai ir, ka dejot jau vēlētos katrs, katram tas patiktu. Tik ne katrs par sevi šai jomā ir pārliecināts. Var būt trūkst drosmes un pašlepnuma par daudz, ja nevēlies sevi atļauties "aptraipīt" ar mazajām neveiksmītēm. Atkal - problēma uztverē. Kā man, bet tomēr risinu, redzu, ka gadi iet un ir progress. Ceru, ka atstāju kādas pārdomas. Par vienu prieku dzīvē vairāk - deja :)
27.02.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1397
Kopā:6149653
|
| |
| |
|
Autori
