|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mans garīgais aprēķins | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ņemot vērā to, ka Feini! apmeklē daudzi mani paziņas un draugi, vēlos norādīt, ka, ja es runāju pēdējās atklāsmēs par kādu cilvēku, tad tas neattiecas ne uz vienu, kurš šeit iegriežas. To minu tādēļ, ka jūtos neērti, kad mani paziņas, kaut kolēģi uz mani sāk jocīgi skatīties :). Atkal esmu spiests muļķīgi mulst daudzās situācijās, lai gan – vaina pie tā, ka mulstu ir manī, ne kādā citā. Viss atkarīgs no savas paša uztveres :)
Mana labvēle man pavēra jaunas “iespējas”. Tātad – spriežot pēc tā, kā esmu izteicies par savām pēdējām izjūtām, vēlmēm, šķietami sanāk, ka es meiteni, kas mani izsitusi no līdzsvara (atkal – mana problēma, līdzsvarotu neizsistu), uzskatu par kādu lietu, ne cilvēku. Jo vēlos to iegūt, panākt, padarīt par iespējamu. Vienā vārdā – bezierunu egoisms, viņas vēlmju ignorēšana. Tikai man vienīgajam ir vēlmes, kuras pie tam var izrādīties virspusējas. Parasta iekāre, jo cilvēku nepazīstu, bet esmu ievēlējies. Un iekāre – tas jau nozīmē kā “acij” tīkama iegūšana, lai varētu tīksmināties, baudīt (šai situācijā – redz, cik es labs, ka man tāda meitene, esmu spējis to panākt ). Tātad – vai apliecinājums? To es te mēģinu analizēt…Noliegt vai arī atzīt, ja tāda ir taisnība. Jo tagad ticu, ka tikai tad, ja esi atklāts pret sevi un atzīsti savas problēmas, spēj tās risināt, iet tālāk. Tad arī ir vieglāk dzīvot. Var redzēt vairāk, ko arī vēlos.
Vienmēr visu savā dzīvē esmu vēlējies uzreiz. Arī attiecībās. Tur laikam uzrakās akmens, kas nekādi nebija redzēts senāk. Nākas man atzīt, ka es vēlos uzreiz prasīt, panākt attiecības tā vietā, lai viss notiktos, kā tam jānotiek, lai cilvēks pats mani saprastu, izvērtētu, vai maz esmu vajadzīgs viņam, lai arī es iepazītu viņu, saprastu, kā ir. Tātad – vēlos ātrāk iegūt iepatikušos skaistuli vai kā citādi feino, neskatot, kāda viņa ir, kāds esmu es, vai deru viņai. Atzīstu. Man iepatīkas mantiņa, tad es viņu gribu iegūt, sevi iepriecināt. Domājot pēdējās trīs četras dienas par šo jautājumu, esmu nonācis krīzē, attieksmē pret sevi, kārtējā sevis necieņā un neizpratnē. Atkal striķis jāgatavo :)
Ja vēlos skriet attiecībās uzreiz, tas pierāda to, ka esmu novērtējis cilvēka ārišķo – tā virspusējās attieksmes, izskatu, uzvedību, jo iepazinis viņu neesmu. Un – diemžēl atzīstu, ka tā arī vienmēr ir bijis. Vienā laika posmā biju nonācis pie atziņas, ka skaista man nav vajadzīga, jo parasti saskāros ar “tukšumu”, sāku vainot skaistas sievietes viņu tukšumā, nosaucu par “princesēm uz zirņa”. Pagaidām neņemos spriest, kas tas bija (tukšums, ko redzēju), bet secinu ko citu. It kā gāju meklēt iekšējo skaistumu. Un par iekšējo skaistumu uzskatīju laikam to, ka meitene samierinājās ar maniem untumiem, ar manu vienaldzību un egoismu. Un to es cildināju par iekšējo skaistumu! Cilvēka pieciešanu un klusēšanu. Skumji. To tagad apzinos, traki ir redzēt, kā sev melojam. Bet toreiz es to nekādi negribēju, nevarēju atzīt.
Tātad – piesaistos meitenei dēļ viņas ārišķībām, kā, laikam, vairums, par to viņu izvēlos. Kā visi. Ja esmu tāds, kā visi, tad, kādēļ lai viņa vēlētos mani pamanīt? Tā taču viņai visi piesaistās! Par viņas ārieni, uzvedībām, vai tad tas viņā ir vienīgais? Un, tomēr, atkal meklēju, kā varētu būt labāks par citiem… Lūk daba.
Mani it kā interesē arī viss pārējais tai cilvēkā, kas manam prātam noteiktajā situācijā ir aptverams, bet to pārējo gan jau pēc tam noskaidrosim…Parasti gan interesējušas tikai attieksmes pret mani. Tā, meklējot motīvus, sanāk nosacīti īpašnieciska (turpat arī seksuāla) rakstura interese. Gribu cilvēku dabūt. Uzskatot, ka piedāvāju viņam attiecības, lai viņš uzreiz tā lēti piekrīt, tāpat kā es – pamēģināšanai, kā būs. Sanāk, ka, neinteresējos par to, kā viņam pašam tas liekas, ka man vienalga, vai viņš to vēlas, tik ceru uz aklu lekšanu, kā es pats to izdaru. Vienaldzīgi skatoties uz to, ka viņš mani nezina, brīnās – par ko tāda “uzmanība”. Atkal – viss izskaidrojums manā rīcībā slēpjas tajā, ka knapi apzinu savas sajūtas, nerunājot par citu. Pazīstu tikai vienkāršās patikšanas un iekāres, tai pašā laikā sprediķojot par lielajām mīlestībām. Tomēr – pirmkārt, laikam es šo vienkāršo modeli nespēju pieņemt, to apzinot, lai arī kā gribās ielekt iekšā, domāt tik par sevi. Kaut gan, ja atklāti – drīzāk pagaidām vēl to tikai apzināt spēju, secinu. Šobrīd es tikai miglaini apzinos situāciju. Drīzāk mani uztrauc tas, ka cilvēks, ņemot vērā manas rīcības, tā arī sapratīs mani, kā es šobrīd uz sevi skatos un paspers tik tālāk. Tātad – vēl ar vien dominē attiecību aprēķins un bailes no tā, cik sekls esmu attiecībās, cita novērtēšanā, attiecību veidošanā.
Šobrīd apzinos, ka, mēģinot attiecībās skriet pēc iespējas ātrāk, neskatot visu pārējo, pierādu to, ka esmu sekls, ka pats vērtēju tik virspusējo, īpaši neinteresējoties par cilvēku, kāds tas ir, nerunājot par viņa vēlmēm. Līdz šim biju domājis, ka tāds neesmu, bet visi pārējie (lielākā daļa) tādi ir. Tad nu sanāk, pats tāds vien esmu, tik nebiju to apzinājies, nespēju tik tālu aizdomāties, jo, laikam jau, traucēja manas pašmelu brilles. Atzīstot, saprotot to, cik esmu “lēts” pats pēc saviem moralizētajiem kritērijiem, tik vēl to neatzinis, tātad arī akls un absolūti nesaprotošs. Sajūta kā mazam bērnam, kam uzsit pa mīkstumiem, tas nobrīnās – redz , gaiss arī tomēr ir. Es gan nesauktu to par gaisu, bet gan par nevēdinātu telpu, ko tagad apjaušu sevī. Jā gaiss ir tur ārā, bet neprotu elpot. Redzu, ka esmu tāds, no kā esmu baidījies vairāk par uguni, tad arī ieraugu iespējas, ka varu būt savādāks. Tomēr – pagaidām vēl neprotu elpot, tik zinu, ka var, ka gribu. Bet laikam jau tā atkal ir vēlme būt labākam, jo tad vairāk spēšu saņemt un būt laimīgāks. Atkal egoisms. Egoisms, lai kā arī to negrozi, caur visām apziņām, lai arī maz to vēl ir.
Lai kā es grozītu pasaules uzskatus, lai kā es censtos būt patiess pret sevi, ieklausīties sevī, saprotu, ka vienalga esmu egoists, kas domā par sevi, par savu labklājību un ērtību (šajā gadījumā mazāk runa iet par materiālām lietām). Varbūt tas ir cilvēka pamatā – būt egoistam, pirmkārt domāt par sevi? Laikam jau ir tā, ka visi cilvēki pēc dabas ir egoisti un tas ir tikai normāli. Kurš būs neegoists? Bet nākas gan atzīt, ka darīt pāri gan apzināti nevienam negribu, jo tad gan savus pašpārmetumus, savas iekšējās morāles iekšējo balsi nespēju izturēt. Ne velti – neviens jau negrib justies slikts un pāri darošs. Tātad – mazāk pāridarījumu ir tad, ja spēj iedziļināties kā sevī, tā citā. Iedziļināties, nemelojot sev. Rezumē – jā, esmu maita un aprēķinātājs attiecībās, diemžēl pat pagaidām šo to vēl ar vienu daru, lai būtu labāks un spētu saņemt kvalitatīvu preci, attiecības. Arī baidos no tā, ka ja kāds pamanīs, ka esmu tāds, tad nodistancēsies no manis pa gabalu. Tātad pamatā tam, ka nevēlos uzspiest meitenei sevi kā potenciālu valentīnu, ir tas, ka es baidos no tā, ka viņa apzinās manu egoismu un virspusību, momentāni noliks mani pie vietas. Traki tas ir. Tomēr meklēju vēl cerību ar tajā sevī, ka nevēlos darīt pāri cilvēkiem, ka apzinos, ka ar to, ka esmu egoists, daru pāri. Vai mani tas uztrauc, ka nodaru pāri ar savām virsībām? Nē, mani tas šobrīd, pat pie jaunajām apziņām, neuztrauc līdz mirklim, kamēr otrs cilvēks to neapzinās. Ja otrs cilvēks to apzinās, tad cieš viņš no tā, plus – jūtu arī es to uz savas ādas. Atkal sava labuma – nelabuma meklēšana. Nu johaidī, lai kā es to grozītu, šobrīd esmu totāls pašlabuma meklētājs un aprēķinātājs, lai arī pats to gandrīz nekad neapzinos. Graujošs domāšanas efekts – defekts :). Tātad – man ir vienalga, vai es daru pāri cilvēkam, ja viņš to nejūt.
Varam visu apgriezt savādāk – pret mani. Vai man patīk, ja mani izvēlas dēļ manas ārišķības, kaut vai dēļ tā, ka esmu tas pats Feini! autors, par to, ka esmu “autoritāte” vai arī simpātisks, kā kurš nu uzskata. Ja mani izvēlas par to, ka šķietu subjektīvi ļoti pievilcīgs u.t.t... Likās, ka tas varētu būt feini, līdz brīdim, kad tā arī notikās. Sākumā tas patīk, bet vēlāk, paejot laikam, es sapratu, ka tas ir galvenais, pie kā cilvēks ir pieķēries, ka gadījumos, kad manī viļās, viņš sev atgādina, cik vērtīgi, ka es viņam tā patīku. Un tas tracināja, aizvainoja par to, kādēļ viņš samierinās, kādēļ ir tik prasti ar mani. Tajos brīžos ir gribējies pateikt: “Tak tinies prom, ja nekā cita manī nav!”, esmu to arī pāris reizes izdarījis, ar savām spītīgajām darbībām gan, ne vārdiem. Patiesībā gan laikam tas sanāk tikai pašcieņas, patmīlības aizvainojums, ka, redz, bez mana ārišķīguma neko citu nevar viņa manī pieņemt, ka viss cits manī ir otršķirīgs. Tomēr – rezultāts ir vēlme patriekt. Bet aizvaino laikam katru cilvēku šāda attieksme, ja viņš spēj to sajust un/vai izprast. Jo neviens jau negrib justies lēts un tikai savu ārišķību vērts. Tāpat, kā es nevēlos, lai kāda mani izvēlas par to, ka esmu perspektīvs nākotnē, tas mani ļoti atstumj.
Bet – tātad – ko es vēlos, lai cilvēks manī saskata? Tā es spēju saprast, kas man ir jāsaskata citos. Grūts jautājums. Es vēlos, lai viņš mani pieņemtu pilnībā ar visu to, kāds esmu. Tas ir noteikti, par to esmu pārliecināts. Bet – lai viņš mani spētu tādu pieņemt tādu, kāds esmu, pilnībā, ir jābūt atklātam, nedrīkstu melot ar savām rīcībām, attieksmēm. Tad viņš redzēs, kāds esmu un zinās, vai vēlas mani tādu. Tā arī ir tā rēķināšanās ar otru cilvēku! Lūk tad, kur tās sāls! Beidzot sapratu :)). Tad šeit arī slēpjas tā nianse, kādēļ jābūt atklātam. Tad cilvēkam tiek dota izvēle – viņš var vēlēties būt ar mani, var nevēlēties, pēc savām uztverēm pret mani kopumā. Brīvā griba kā cilvēkam, ne kā mantai, kuru vēlos iegūt savā īpašumā. Lai arī pagaidām primitīvā ārišķībām pakārtotā iekāre paliek (konkrētajā gadījumā), tomēr, kopumā apzinos, kādēļ jābūt atklātam pret otru. Ir jārēķinās ar viņa vēlmēm, jādod viņam izvēles iespējas. Parādu sevi, ne taisu no putekļiem sapņu princi, tad viņš ar zinās, vai patiesi vēlas ar mani kādas darīšanas, varēs pats domāt. Un tad arī vēlāk ir mazāka iespēja, ka attiecības pajuks, jo melu nav bijis. Protams, ka vēlams, lai abi cilvēki būtu atklāti pret sevi, respektīvi arī pret otru.
Iepriekšējo rakstot, nonācu pie slēdziena, kas manī kādu laiku briedis. Ja vēlies saprast citu, vajag saprast sevi, salīdzināt, bet pret sevi ir jābūt NEŽĒLĪGI godīgam, tā ka pat sevi paliek žēl, bet neapstājoties žēlumā. Kā es sevi žēloju tagad par savu maitas dabu, vilties sanāk savās gaišajās ilūzijās par savu brīnišķo dabu :). Bet – kā pavērsu visu pret sevi, kā es juties esmu, tad saprast sanāca vieglāk. Vienīgi – ja man nebūtu kādas agrākās pieredzes ar līdzīgām lietām, nezinu, vai būtu ko tādu izsecinājis. Es izsecināju to, kā jūstos pēc agrākajiem iespaidiem. Tas nozīmē, ka sāpīgās, nepatīkamās pieredzes var būt noderīgas. Ne katru situāciju varam galvā izanalizēt, paredzēt, ja neesam sajutuši uz savas ādas. Ne velti ir tāds visiem pazīstams vārdu savienojums “dzīves pieredze”. Tikai man parasti kaut kā neveicas ar šīs pieredzes pielietošanu, jo esmu bijis izvēlējies vienkāršāko ceļu – nedomāt, pieņemt šķietami ērtākāko – gatavus nepamatotus risinājumus, kas mani vienā laidā noved strupceļos. Tagad es cenšos domāt, iedziļināties, atzīt sevi, lai cik tas arī smagi nebūtu, jo tas var palīdzēt man attīstīties, būt laimīgam. Un – es gribu garīgi baudāmas attiecības, kādas, diemžēl, nekad neesmu jutis. Grūti man šobrīd tādas ir iedomāties, ja esmu tāds egoists un nosacītais aprēķinātājs. Otrs no tā vienmēr cietīs, tātad arī pats būšu nelaimīgs, to apzinoties. Caur grūtumu uz vieglumu. Vēl tik daudz jādomā.
Katrā ziņā – sevis atzīšana ir ļoti grūts pasākums. Vilšanās, sevis žēlošana, negribēšana atzīt, jo tas ir tik nepatīkami. Bet – kad esmu atzinis, tik tad varu to pilnveidot, meklēt motīvus, tos nīcināt pašā saknē.
Iesvētiet Feini! redaktoru, lielo morāles tēvu, maitu un pašlabuma meklētāju burciņā! :)
Vispār šo rakstu rakstīju kādas piecas reizes, rupji lamājoties un visu nodzēšot, jo saskatīju kārtējos melus sev. Arī tagad izskatīju savu rakstu, vai nekur sev nemeloju, pusi raksta pārlaboju. Un kurš teicis, ka tagad nesameloju šur tur. Kā būs pēc pusgada, kā skatīšos uz šo?
Pašmeli ir kā salda sula, kas padara jo nelaimīgāku ar katru mirkli, jo vairāk vēl pie tās pierodi. Atkarība no tā, kas patiesībā šķebina. Tik kaut kā nesanāca to pašam saprast.
25.02.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
