|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kā es iemācījos smieties | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kad biju mazs knariņš, es, protams, daudz ko nepratu no dzīves, kā arī tagad :). Viena lieta, kas tomēr man laikam būs aizķērusies no Deila Karnegi, caur dzīves pieredzi gan, ir sabiedriskā jautrība. Kad biju mazs, vēl mazāk kā tagad spēju saprast un pieņemt apkārtējo pasauli, kas bija tik ļoti “ļauna, nesaprotoša un tukša”. Es iesākumā biju smieklīgs, pārmērīgi atklāts, par ko tiku apcelts, tad es sevī ierāvos un paliku pārnopietns, garlaicīgs. Jocīgi, bet es biju tik ļoti ar sevi aizņemts, ka es nesapratu apkārtējo cilvēku humoru, vēl, nedod Dievs, ja tas attiecinājās uz mani. Es nepratu smieties par citu jokiem, priecāties par citu cilvēku prieku. Tad es saskāros ar jocīgu, tai laikā vēl nesaprotamu lietu. Daudzi cilvēki smejas par citu jokiem, kas pašiem nemaz neliekas smieklīgi! Priekš maniem toreizējiem 18 gadiem tas bija kas jauns. Kā tad var smieties par to, kas neliekas nemaz tik smieklīgs? Bet, redz, tā, laikam, ir tīņu filosofija – norādīt otram, ja kas nav pieņemams, tad nu arī redzi. Rādīsi, ka nav smieklīgi.
Kā tad es līdz šim nonācu... Toreiz vēl strādāju par naktssargu. Reiz, kad mani nāca nomainīt nākamais sargs no rīta, sākām parastu papļāpāšanu. Toreiz es vēl biju supernopietnais gurķis, kurš neprata ne pats jokot, ne saprast citus (pat ne mazākā mērā). Parastās sarunas vidū es pateicu ko līdzīgu jokam, kas manā uztverē bija diezgan nopietni domāts. Un mans kolēģis tā jocīgi iesmējās. Ņemot vērā manas tā laika problēmas, es pēc tam kādu laiku analizēju, kādēļ viņš tā darīja, jo man tas toreiz bija kas jauns, agrāk neuztverts. Un tad es sapratu – tolerance, pretimnākšana, labas attieksmes izrādīšana. Cilvēks varbūt pie sevis manu joku uzskatīja par neizdevušos, bet nevēlējās mani sarūgtināt ar nekādu attieksmi, pasmējās. Paldies viņam par šo vienkāršo mācību. Pateicoties tai es atradu sev ērtāku nišu sabiedrībā. Jā, tīņa gados uz to var skatīties kā liekuļošanu, bet, cilvēkam pieaugot, pieaug vēlme atbalstīt blakus esošos. Es mācos sevī neliekuļot lietās, kas saistās ar mani, ar attieksmēm pret mani, pret citiem, bet toleranci es neuzskatu par liekuļošanu.
Sākumā bija visai jocīgi, kad mēģināju savu mazo smiekliņu izdabūt pār lūpām. Bija grūti smaidīt gadījumos, kad cilvēks liekas nepatīkams, bet ar laiku sapratu, ka caur smaidu rodas kontakts. Cilvēks smaida priekšā atbrīvojas, mēģina šo smaidu tevī atkal ieraudzīt, tādejādi mēģinot dibināt kompromisus arī gadījumos, kad tas ir tik grūti. Un arī es daru tāpat. Tikai, labi, ka ar laiku tomēr uz cilvēkiem esmu sācis skatīties mazliet savādāk. Lai kā arī izskatās mani agrākie darbi, es tomēr esmu mainījis savas attieksmes kārtējo reizi pusgada laikā. Es cilvēkos saskatu vairāk pozitīvā, kā senāk. Man bieži vien gribās smieties kopā ar citiem, tagad ar sabiedrisko humoru sagādāju sev baudu. Ir jautri jautrības pēc vien. Un tagad jau tas sanāk dabiski, pats par sevi – smaidīt par citu cilvēku, smieties pat par viņa, reizēm, manuprāt, neizdevušos humoru, protams tik ilgi, kamēr tā nav par daudz :).
Tai pašā laikā – es sapratu, ka sabiedrībai nepatīk nūģi, tādi, kas citus nesaprot (pēdējo gan es apzinājos nesen). Tādi, kas nepados roku pretī, kas jutīsies savādāki, jo nevēlas saprast citus, tie arī paliks citā smilškastē. Ai, kā es to pats tik nesen sapratu. Bet vēl tik daudz sapratnes priekšā. Kā jau ik kuram no mums.
Cenšoties saprast citus, viss liekas mazliet savādāks. Man saprast citus neļauj mani aizspriedumi. Jo es nevēlos tos pieņemt tādus, kādi tie ir. Tagad es mācos apzināties katru kā indivīdu, ar savām vēlmēm, ar saviem spriedumiem, kas pamatoti uz viņa sapratnēm, vajadzībām. Mācos saprast viņa lēmumus, nedomājot, ka viņam jālemj kā man. Un pieņemt, priecāties par viņu, baudīt viņa savādību. Protams, lielākoties, tie šobrīd ir tikai vārdi, bet tomēr arī apņemšanās caur zināmu sapratni. Katrā ziņā – sasniegumi ir – es priecājos par cilvēku, kurš kādreiz man būtu licies absolūti nepieņemams, to apbrīnoju, lai arī viņu neredzu kā sev piemērotu draugu, bet man viņš patīk, esmu sajūsmā. Kādreiz es uz šādu cilvēku būtu skatījies ar pamatīgāko noraidījumu, ieturējis distanci, bet tagad priecājos. Kā jūtu, jo īpaši mani cilvēkos priecē dabiskums, man pašam līdz tam gan ir tālu, bet zinu, ka tuvāk, kā pirms gada un vairāk. Cilvēks, kas ir dabisks, ir baudāms, to, ai, kā jūtu. Aizspriedumi gan dabisko neļauj pieņemt, jo tas taču ir kaut kas “ārpus manām normām!”. Tādēļ jau sanāk, ja gribu būt brīvs un laimīgs, man jāatmet savi zemie griestiņi un sienas, jāskatās, kas citur notiek, jāsaredz, ne spītīgi ačteles jāmiedz ciet.
Bet, protams, vēl paliek kāds apzināts aizspriedums – neciešu un nevaru pieņemt cilvēkus, kas apzināti citus izmanto, apceļ, moka. Apzināta pāridarīšana egoisma dēļ. Jā, varbūt, tādēļ, ka citādi neprot. Jādomā. :)
Bet par smiekliem – noteikti jocīgi skan šis mans stāsts, bet tas bija veids, kā iemācījos atrasties sabiedrībā, lai spētu sabiedrība mani pieņemt. Toreiz tā bija zināma blefošana, lai mani sabiedrība pieņemtu, lai es labāk justos, bet, ar laiku tas kļuva pašsaprotami. Un – es tagad neblefoju, smiedamies. Tagad jau es smejos tādēļ, ka man to gribās, es gribu būt visā jautrajā, gaišajā, bezrūpīgajā. Lai arī – reizēm kādu atbalstu, iedrošinu, pasmejoties. Tik nesmejos par jokiem, kas kādu nežēlīgi apceļ. Tā atkal mana iekšējā morāle, to es nevaru, jo būtība neļauj :). Tagad tas liekas smieklīgi pašam, bet toreiz tas bija ļoti sāpīgi un aktuāli. Lūk, maza, godīga dzīves pieredzīte, par ko ne ar vienu nebiju runājis. Iespējams, ka daudzi tādu ceļu gājuši, bet daudziem tas vēl ejams. Es savādāk toreiz nemācēju. :)
18.02.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
