|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Labuma subjektivitāte | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Turpinot ilūziju pasauļu pārdomas.
Lai kā arī nebūtu, bet manī šobrīd cīnās divas pasaules. Ilūzijas, kas traucē man vispārpieņemti laimīgi dzīvot un citus soda, var būt, tādejādi apliecinoties, un realitāte, ko varētu atzīt, visu sakārtojot un pieņemot, pārvērtējot pasauli. Pirmajā gadījumā es palieku savā putrā, pie kuras tā esmu pieradis, pie saviem aizspriedumiem, pie sabiedrības nosodījuma un sevis pieņemtām dogmām, šķietami neattīstoties. Atkal - otrajā gadījumā es cenšos pieņemt sevi, sabiedrību, tādejādi nekritizējot, bet visā saskatot krāsas, ne virspusēji nosodīt, bet meklējot risinājumus pašā sevī. Tas nozīmē – ne sabiedrība ir degradējusies, negatīva, zema bet gan mana uztvere ir slimīga un egoistiska. Tātad – mana moralizēšana ir tādēļ, ka gribu ne jau labāku pasauli (kas kam ir labāks), bet pakārtot to savām vēlmēm, iegribām. “Būs būt pēc mana prāta. Visi ir labi tā, kā es redzu būt par labiem”. Ne piemērojos pasaulei, bet norādu citiem pieslīpēties manis pieņemtajām dogmām par laimīgu sabiedrību, kuras pamatā ir tā, kā esmu iedomājies es. Tomēr - arī Hitlers tā domāja, dedzinot ebrejus. Apmātība ar savu pasauli, citus tai pakārtojot. Tad jau – idejas vārdā - ņemt un izšaut tādus, ko uzskatu par norakstāmiem. Bet – kas būtu, ja katram būtu tādas iespējas? Tad uz pasaules nebūtu neviena, jo ikvienam ir savi uzskati un tie ir absolūti dažādi. Kas vienam ir labs, tas citam ir slikts. Jā, sliecos piekrist, ka absolūta labuma nav. Katram tas ir savs. Bet ja tā, tad ir nežēlīgi mani norādījumi, kā dzīvot ir pareizāk, jo tādejādi es mudinu citu klausīt ne savai sirdij, bet gan manis pieņemtām dogmām, kam pats ticu ticēšanas pēc, lai būtu labāks, cenšoties. Un tā nu sanāk, ka ar savu filosofiju es rādu cilvēkiem, kā dzīvot melos, ne pēc savām jūtām.
Starp citu, ja atceros savu mazo jaunību, tā arī bija, ka vienmēr gribēju, lai viss notiek pa manam prātam. Kā kas nenotika, tā pūķis bija gaisā vai apvainošanās. Tagad, iespējams, notiek tas pats, tikai “inteliģentākā” veidā, parādot citiem savu “ideālu dzīvi”, gaidot, ka visi paši sapratīs, ka tā vajag dzīvot. Tomēr, sevī vēl ar vien mazliet ticu, ka tā, kā uzskatu es, ir pareizi dzīvot, tai pašā laikā – retam būs pieņemams mans dzīves veids tāpat kā man - cits. Apburtais loks, pa kuru es peros, tas arī ir tas muļķīgais vilciņš. Tā sanāk, ka katrs dzīvo, kā tam ērtāk, kā tas uzskata par pareizu. Un – ikviens cenšas būt labs, tik katram labums nozīmē ko citu.
Tad pienāk mirklis, kad es varu to apzināties un mainīties. Palikt saprotošs pasauli, neprasīt, lai tā ir man pa prātam, bet mainīt uztveri, pieņemot apkārtējo kā pašprotamu. It kā vienkārši – šo to esmu apzinājies, atliek tik atbilstoši reaģēt un dzīvot. Un te es saduros ar to, ko nevar pieņemt lasītājs manā moralizētajā filosofijā – viņam tā var būt liekas ideālistiska, muļķīga, nosacīti gaiša, bet kā var piespiesties un – kāda jēga? Viņam ir sava dzīve, kādēļ to lauzt kaut kādas tur patiesības dēļ? Vai viņš jutīsies labāk? Tas pierāda to, ka ar apziņu vien nepietiek, līdz tam ir jāiet soli pa solim. Mans gadījums pierāda to, ka cilvēks reti var vienkārši pieņemt ko šķietami labāku. Tas, ka es ko apzinos vai nojaušu, nenozīmē, ka spēju to pieņemt. Šis ir mans gadījums – var būt es gribu visu sev pa prātam, kas nebūt nav labi (cik subjektīvs jēdziens), bet tai pašā laikā nespēju, vismaz ne uzreiz, mainīt savas rīcības, attieksmi. Līdz tam ir jāiet, pie sapratnes ir jānonāk, ne tā jāpieņem. Un to es neievēroju, moralizējot, citiem rādot, kā būt. Lūk mans ideālisms – lamāties ir “slikti”, bet kad kas saiet dēlī, lamājos un palīdz. Cenšos nedarīt, bet daru. Zinu, ka nav nosacīti labi, tomēr daru. Un tā dara visi. Patiesi – visi cenšas būt pa savam labāki, bet, mēs neesam ideāli, ne bez tā, ka šis jēdziens ir subjektīvs. Daudzi, kā es, cenšas pārlekt izpratnes ceļus un uzreiz būt tādi, kā “ir pareizi”, dzīvojot nepatiesībās, neesot līdz tam nonākuši. Tādēļ – tomēr nevajadzētu norādīt, kā ir pareizi, to neviens nesapratīs, kamēr līdz tam nenonāks (atkal moralizēju). Un kādēļ gan nekļūdos es, ne daudzi citi? Neesmu es Dievs, lai zinātu, kā ir pareizi (ja tāds jēdziens vispār pastāv), tai pašā laikā – mēs visi tā ticam sev.
Un te parādās mans pirmais gadījums, kā varētu sanākt, ko minēju pārskrējiena sākumā. Pieņemsim, ka cilvēks no malas mani uzskata par nelaimīgu manā nosacītajā haosā jeb nepatiesībās, ilūzijās. Tā tomēr ir mana izvēle, kamēr es ar to nekaitēju citiem (ko gan daru ar savu moralizēšanu). Neviens cits, kā vien pats nevar pateikt, lemt, kas tev ir vajadzīgs. Un to laikam var noskaidrot, paliekot patiesam pret sevi. Vai arī – dzīvojot ilūzijās un svēti tām ticot, jūtoties laimīgs. Katra vajadzības ir individuālas un tās var būt ļoti pat pretējas jebkam vispārpieņemtam. Tāpat kā ir šizofrēnija – cilvēks var labi justies, sēžot visu mūžu baltā telpā, redzot ko patīkamu savā prāta. Un viņam ir labi, lai arī mums tas liekas murgs.
No visa šī izriet tas, ka šobrīd esmu izvēļu priekšā, kā būt. Es apzinos, ka it kā nav labi sevi mocīt, ja tā to var saukt, tai pašā laikā, esmu pieradis pie savas pasaules. Esmu laimīgs savā nelaimībā, kā kādā dzejolī es rakstīju. Ar šo es nekādi nevēlos aicināt cilvēkus būt nepatiesiem pret sevi, bet gan norādu un atzīstu, ka katram laime ir sava. Un cilvēks var negribēt būt laimīgs tā, kā to saprot citi. To cenšos saprast es.
Katrā ziņā – manī plosās divas lietas – vēlme vairāk saprast, “redzēt” un – vēlme palikt nemainīgam, jo tā ir labi, jo dodu sev gandarījumu, var būt apliecinoties. Var būt tā ir tikai nevēlme uz pārmaiņām? Vēl grūti to teikt, bet liekas viss mazliet sarežģītāk. Tai pašā laikā – vecajā ilūzijā es vairs atgriezties nespēšu, jo aizmirst aizskarto ir grūti. Tātad – jebkurā gadījumā veidojas kas jauns, savādāks. Un atkal gribas dalīt labajā un sliktajā. Tomēr nesteigšos.
06.02.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1004
Kopā:6149260
|
| |
| |
|
Autori
