|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kļūdu nav? | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Nav viegli mainīt uzskatus, attieksmi. Attieksmi, laikam, nevar pieņemt, nonāku pie tāda slēdziena. Līdz tam ir jānonāk caur pieredzi. Es agrākos rakstos teicu, ka cilvēka būtība ir viņa sajūtas, agrāko notikumu nospiedumi. Ja mēs tā pieņemam, tad turpmākie notikumi var nedaudz mainīt būtību. Tai pašā laikā – būtība nav momentāni koriģējama. Sanāk, ja vēlos būt patiess, man ir jāklausa savai iekšējai balsij. Bet ne vienmēr patiesā būtība ir tik brīnumaina un skaista. Kā manā gadījumā – es savā būtībā jūtos melns un negatīvs. Ar savu nosacīto morālo nostāju esmu radījis zināmu iespēju nebūt tādam, kāds esmu. Reizēm tā kremt, ka cits cilvēks šķietami pats par sevi ir labdabīgs, neticami naivs, mīlošs. Atkal, es jūtu, ka manī patiesas mīlestības nav. Manī bez citām īpašībām ir egoisms, aprēķins, pat liekulība un, reizēm - naids. Un šādas īpašības sevī pieņemt negribās. Ņemot vērā to, kā es šīs īpašības neciešu citos, esot analīzes procesos, sevī tās pieņemt nevaru. Tai pašā laikā manī ņurcās arī pamatīgs narcismss, tikai tas izpaužas ne ar grozīšanos pie spoguļa, kā bija bērnībā (tagad tādiem niekiem nav vairs laika), bet gan ar sevis apbrīnošanu. Jo īpaši pēdējā gada laikā.
Kādreiz, kad biju agrākā pārmaiņu procesā, es piespiedos ieklausīties (vai arī klausīties) citos, jo uzskatīju, ka tas ir komunikācijas pamatā. Un atklāju, ka cilvēkiem patiešām patīk, ja viņos klausās. Tie pat sāka uzskatīt mani par savu draugu tikai tādēļ, ka es viņos klausījos, maz uztiepjot savas domas, notikumus. Bet – patiesībā tā bija liekuļošana no manas puses, jo pats gribēju runāt, bet toreiz nespēju atrast ko tādu, kas citiem patiktu. Bet to, kas nepatiktu, runāt negribēju. Tā nu sanāk, ka man nebija pašvērtējuma un tādēļ es klausījos citos, pats nerunādams, nepauzdams savas domas, attieksmes. Pagāja laiks, pašvērtējums pieauga, pateicoties tam, ka sāku sevi apbrīnot par savu centību un mērķtiecību, domām, un radās apmātības ar sevi, kas turpinās vēl šobrīd īpaši augstā vilnī. Un tajā brīdī, kad sāku sevi vērtēt, es vairs tik ļoti nevēlos uzklausīt citus, bet gan paust savas attieksmes, kas ir “tik apbrīnojamas”. No vienas galējības - otrā.
Reizēm jūtu līdzi nabaga cilvēkiem, kas spiesti uzklausīt manus spriedumus, sajūsmas, domas. Tiktāl esmu ar tām aizrāvies, ka retāk dzirdu, vēlos dzirdēt citus. Vairāk ir “es”, “man”. Atceros, pirms pusgada izteicu muļķīgāko pasaulē domu, kas es nevēlos neko lasīt, jo citādi es sabojāšu savas domas, ņemot ko no citiem. Tomēr tā bija maza kulminācija, kuru es pēc tam nospiedu lejā, apzinoties kā absurdu. Jā, tādēļ arī vajag uzklausīt citus, lai no tiem varētu ko gūt, arī ko sniegt pretī. Tikai patiess dialogs spēj attīstīt, ne sevis izpaušana runās. Tai pašā laikā pārsvara dialogi cilvēkiem aprobežojas ar sava runājamā kārtas sagaidīšanu. Ai kā es esmu to novērojis gan visapkārtējos, gan sevī. Kad cilvēkam kas uz mēles sakāms, tas tikai klana galvu un gaida savu rindu, nedzirdēdams sarunu biedra vārdus. Un tā ir arī man, ar sevis apmātību. Jo reizē sevi neciešu, bet tomēr arī apbrīnoju. Tātad – tas nozīmē, ka man vēl ar vien ir svarīgi, lai mani vērtētu, lai arī pats sevi jau vai dievinu. Tātad skaidrojums – es esmu sevi iecienījis, tagad arī jūsu kārta. Mūžīga pašapliecināšanās. Protams, es varu vienā mirklī saņemties un palikt uzklausošs un šķietami saprotošs, bet tas būs kārtējais teātris, nepatiesība. Atkal saduros ar to, ka apzinos būtību, bet nav tik viegli mainīt attieksmes.
Nākamā lieta, ar ko es saskāros aizvakar, ir kļūdīšanās. Es sen nebiju sajuties, ka tā īsti kļūdos. Un te nu tas notika. Kļūdījos attieksmē, nosacītā rīcībā. Parasti esmu vai nu pārāk piezemēts, vai arī bez mēra izjūtas, visur galējībās. Šoreiz nesajutu robežu. Azartā ir tik viegli ieiet. Azarts – tā ir būtība, uzvedība – prāts. Īsāk sakot, sajutos vainīgs par to, ka būtību paudu uzvedībā, ikdienišķo piezemētību atstājot malā, bet - ko šī vainas apziņa nozīmē? Vaina par to, ka esi tāds, kāds esi. Vai par to būtu jāatvainojas kādam, kas no tā cietis? Cieš tādēļ, ka nepieņem, tādēļ, ka vēlas redzēt savādāku. Sanāk tā. Var būt cieš arī patmīlība. Tāpat, kā neciešu, ja pret mani nav elementāras cieņas un respekta. Jo gribu pret sevi vienu, lai arī uztveres un attieksmes ir tik dažādas. Muļķīgi gribēt vienu.
Tai pašā laikā, apzinoties, ka cilvēku esi aizvainojis, gribēdams ko nosacīti labu, tomēr paliek jocīgā sajūta, kad gribās atvainoties. Tomēr gan ne par sevi, bet par to, ka esi ko nodarījis, neizprazdams cita cilvēka sajūtas. Patiesību sakot – reti man ir bijusi vēlme atvainoties tā. Ne par savu nodarījumu, bet gan par to, ka neesi cilvēku izpratis. Patiesību sakot, rodas iespaids, kā tā ir pareizāk. Nevar teikt, ka mēs kļūdāmies, mēs tikai bieži neizprotam citus. Vai tā ir kļūda? Drīzāk gan paviršībā vai arī nespēja saprast. Tādēļ ar, laikam sanāk, nedrīkst “pārvērtēt” cilvēkus un sodīt viņus par to “kļūdām”. Laikam katrs dara, kā var, kā prot. Nevar pārmest nemācēšanu lasīt cilvēkam, kas nav gājis skolā. Bet tai pašā laikā var būt glezno viņš izcili.
Kā izskatās, es nonāku pie tā, ka nekļūdās neviens. Tai pašā laikā - ai kā gribās citiem norādīt viņu “kļūdas”, lai tie “saprastu” un būtu lielāki. Bet atliek tik uz sevi paskatīties un padomāt. Mēs katrs darām kā varam, kā nu protam attiecīgajā laika posmā. Tik paturēt to prātā.
11.02.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1607
Kopā:6149863
|
| |
| |
|
Autori
