|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Negribu, ko gribu | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kas ir atklātība? Tā, laikam, pirmkārt, ir atklātība pret sevi. Atzīt savas kļūdas, cēloņus darbībām, uzskatiem. Tikai tad, kad esmu nonācis pie tā, kādēļ esmu tāds vai citāds, varu turpināt sevi attīstīt. Sevis neatzīšana un neatpazīšana noved tikai pie dīkstāves.
Māni manā dzīvē. Kā tos varētu savākt? Tik daudz to ir. Un – var jau būt, ka zem tā visa slēpjas mana skaistā moralizēšana par to, kā ir pareizāk, kā labāk. Jo – no vienas puses – vienkāršāk.
Tā atceros, kā kādreiz mana dzīve veidojās attiecībās ar, toreiz vēl, meitenēm. Kādēļ es pārstāju būt bruņinieks un cīnīties par tām? Es pēkšņi paliku neaizsniedzamais un tāds, kuru tas viss neinteresē. Un arī tagad – es nepieeju klāt sievietei, kas liekas neaizsniedzama. Drosmes, pašpārliecības trūkums, lūk, kas tas ir. Un negribējās izskatīties par to naivo, kas uzķeras uz jeb kā, kā bija visu laiku. Tajos laikos, kad nespēju iegūt to, kas mani interesēja – skaistās un feinās princeses, es sev iestāstīju, ka tas viss man nav vajadzīgs, tādejādi pasargājot sevi no neveiksmēm, tā vietā, lai cīnītos un panāktu savu, ko vēlējos. Un tam visam svēti noticēju. Diezgan ērta, bet nerezultatīva filosofija: “Nevajag man to, ko nevaru dabūt.”. Patiesību sakot, vājāko dzīves risinājums. Padošanās.
Tā mana dzīve turpinājās. Uzlicis pašpārliecības masku es visiem rādīju, cik man neviens nav vajadzīgs, patiesībā baidoties ko uzsākt, ka viss nebrūk. No malas – nepieejams, bet iekšēji – totālās šaubās par sevi, kuras centos nomākt ar meliem. Un, protams, brīžiem es lūzu, iekrizdams kādās attiecībās un izbeigdams tās dēļ šaubām par sevi. Tai pašā laikā – no malas kāds brīnījās par manu nevēlēšanos kādas attiecības. “Kādēļ tu laid garām tādas iespējas?”. Es atkal ar smaidu uz lūpām atbildēju, ka tas man nav vajadzīgs. Sākumā gan visas šīs nesasniedzamības problēmas bija tādēļ, ka mazs būdams, biju, pirmkārt, kautrīgs un nespēju kontaktēt ar meitenēm, vienmēr izdarīdams tādas aplamības, ka paliku tikai par izsmieklu. Tad vēl es jutos sabiedrības nenovērtēts. Galu galā arī radās šī “neko man nevajag” maska. Ne velti – tieši manas pašapziņas trūkuma dēļ stipri lielākā daļa sieviešu, kas man ir bijušas, ir iekarojušas mani, ne es viņas. Tad, ja esmu pārliecināts, ka viņa mani patiesi vēlas, tad es viņai eju klāt un dodu zaļo gaismu. Nevis – tā vietā – redzot, kā man sieviete patīk, darīt visu, lai arī viņa manī ieinteresētos. Laikam pārsvarā tikai tad, kad ko patiesi vēlies, tas ir tas, ko tu vērtē. Ne tad, ja pagadās. Ne velti ir šīs nespējas iemīlēties. Tik vēl jautāju sev – vai sieviete vīrieti iemīl par to, ka viņš ir tas pašaizliedzīgais bruņinieks? Tad ir kardināli atšķirīgas iemīlēšanas pamatmetodes. Bet var būt visu nevajadzētu dalīt tik krasi un primitīvi?
Un tā dažreiz rodas nepieejamie cilvēki. Dēļ sava pašpārliecības trūkuma. Kādēļ rodas šis trūkums? Noteikti, ka pateicoties neveiksmēm, kuras netiek risinātas un pārvarētas. Un tagad uz mani paskatās kāds un es paeju garām. Arī – bailes “kļūdīties”, apdedzināties, palikt par muļķi un neveiksminieku. Tik vēl jautājums – kurš lielāks neveiksminieks – tas, kurš neko nedara, sevi mānīdams, vai tas, kurš cīnās par savām patiesajām vēlmēm, pārdzīvojot neveiksmes. Jāmācas cīnīties par savām vēlmēm. Tik jāsaprot, ko vēlies.
Šodien, kad varu mēģināt atmest šos melus vismaz sevī, radusies jauna pašapmāna modifikācija – nepieņemt cilvēkus, tikko rodas kāda problēma, ar ko neesi mierā. Tikko es pamanu cilvēkā kādu niansi, kas man nav pieņemama, atsakos no šīm attiecībām, meklējot kādu ideālu. Un atkal – vārguļošana. Tā vietā, lai risinātu – padoties. Pats cenšos sevi veidot par tādu, kādu gribu sastapt. Un tad es varu teikt – es labprāt būtu kopā ar tādu cilvēku, kas ir pamatos tāds, kā es. Lai arī neesmu tāds, kā esmu, bet tāds, par kādu esmu sevi veidojis. Vismaz es biju domājis, ka tā ir labi. Tomēr – vai neapbrīnot ko citādu, savādāku. Vēl jādomā par šo jautājumu tik daudz. Laikam mēs daudzi gribam pasauli tādu, kā paši gribam, neesam gatavi sevi piekārtot tai. Zināms egoisms tas ir. Un sanāk, ka pats uz sevi ļoti kritiski skatos un tādēļ arī uz citiem. Var būt, patiesi – sevis nemīlēšana neļauj citus mīlēt? Un atkal – daudz jādomā.
Secinājums varētu būt viens – ir jācīnās par to, ko mēs vēlamies. Un nevar darīt tā, kā esmu darījis es – atteikties no mērķiem pie pirmām neveiksmēm. Mēs reizēm paši nezinām, ko gribam. Tas, ka tev kāds atsaka, nepazīstot tevi, vēl nenozīmē, ka tu viņam neesi vajadzīgs. Nezināšana ir tikai iemesls dot uzzināt. Man tik daudz jāmācās, ja gribu dzīvot godīgi pret sevi un tad arī pret citiem. Ir jāsaprot cēloņi tam, kādēļ daru tā un ne savādāk. Un – kādēļ attiecīgi notiek dzīve. Ilūzijas laikam var palīdzēt, bet tikai uz laiku.
Nezinu, kā risināšu savu dzīvi tālāk, jo daudz apņemšanās vajadzīgas, bet katrā ziņā es atcerējos to, ko biju piemirsis un centos neatcerēties. Vārguļošanas aizvietošana ar melīgu pašpārliecību. Dzīve taču ir tādēļ, lai mēs to mainītu, lai mēs nedzīvotu to vienā vienīgā solī, kuru šķietami esam spēruši un vēl lepojamies ar to.
01.02.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
