|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ilūziju pasaule | | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kad mācījos pamatskolā, biju mazs jampampiņš, kas centās būt labākais mācībās un visādi citādi izcelties. No laika gala gribēju būt labākais it visur. Tomēr visur jau nesanāca ar. Mācības gan man gāja labi, toties sadzīvē paliku pēdējā flangā. Mūžīgie muļķīgie spriedumi, spriedelēšana ne par ko un aplamie izgājieni. Par visu šo es dabūju pretī, kā maz neliekas…
Apcelts tiku ne pa jokam, laikam jau par to, ka biju tāds kā biju, gribot vienmēr un visur būt labākais. Sanāk, ka tādi, kas cenšas būt labākie, nevienam tā īsti pie sirds neiet. Tad pienāca citas mācību iestādes laiki. Biju apņēmies būt savādāks un atkal izgāzos. Izdarīju pāris kļūdas, kas man maksāja kārtējo pašcieņas zaudējumu. Tad nu es ierāvos un sāku meklēt sevi. Meklēju, meklēju, līdz atradu kādu nosacīto ilūziju (laikam jau visa dzīve sastāv no vienām ilūzijām – kam noticam, ko dodam citiem ticēt). Tomēr secinu, ka ilūzijās dzīvot nav ne labi ne slikti. Katra mūsu apziņa var būt ilūzija, dažas mūs attīsta, citas sēdina, arī no kāda aspekta raugās. Tādas ir un tā ir jābūt. Un es atradu savu ilūziju. Sevi kā tādu, kas esmu, kas derēja tobrīd. Es mākslīgā veidā pacēlu savu pašapziņu. Vispārīgi - ne ar ko. Es skatījos cilvēkos un brīnījos – kādēļ daudzi sevi tik augstu vērtē? Es neredzu, par ko viņus vērtēt. No vienas puses. Tomēr katram tās vērtības ir savādākas. Un katrs atrod to nosacīti labo, par ko sevi vērtēt. Viens darbā jūtas labs, tādejādi sevi uzskatot par vispārīgi labu, cits jūtas Kazanova, cits labs cilvēks. Ar to viņa pašapziņa ir augšā, ja viņš to vēlas un tam tic. Un tas nekas, ka man neliekas šis iemesls par pietiekamu, lai cilvēks sevi novērtētu kā tādu vai šādu. Tā ir un paliek mana problēma.
Tajā laikā arī es saskāros ar tādu faktu, ka cilvēks vairumā gadījumu tiek cienīts tik, cik viņš ciena pats sevi. Izņemot retākus variantus – ciena par to, ka dari ko viņam nozīmīgu, ka esi ar ko svarīgs. Kaut ar to, ka esi autoritāte karjeras jautājumos.
Lai kā es brīnījos par to, kā var sevi cienīt par, manuprāt, ne par ko, es sāku šai tā laika tēzei jo vairāk pievērsties, mēģināju sevi cienīt tāpat vien, mākslīgi. Tajā laikā mana pašapziņa bija zem nulles. Bet glābiņš bija vajadzīgs un atradās. Ja cilvēks redz, ka tu sevi nevērtē, tad arī viņš neapzināti tevi nevērtēs. Esmu pamanījis tagad arī sevī šo niansi., ka reti kad mani ieinteresē cilvēks, kam zems pašvērtējums. Viņš reti pauž savu patieso viedokli, kas tomēr ir ļoti būtisks un vajadzīgs gan izziņai, gan elementārai un interesantai saskarsmei. Un arī es no vienas puses esmu indivīds ar zemu pašvērtējumu. Bet no otras – vērtēju sevi ļoti augstu. Vēl jāizprot, kādēļ tā ir. Laikam vēl neesmu ieguvis neatkarību no saviem aizspriedumiem.
Un tā nu es mācījos viesiem pierādīt, cik ļoti sevi cienu, cik jūtos sev svarīgs. Apkārtējie to nesaprata un nespēja pieņemt. Un saprotams – laikam jau viņi sajuta negantāko egoismu – visus pakļaut un pielāgot sev. Katrā darbībā un vārdā skanēja “man”, “bet es!”. To neviens necieta vēl vairāk. Es paliku nepatīkams un nevēlams kā tāds ezis, kurš vienmēr duras ar savu pašapliecināšanos, sevis pierādīšanu. Pēc kāda laika mana trokšņainā pašapliecināšanās mazliet pierima, izvēloties citu stratēģiju. Tad es biju gan ļaunais, kas mani negandarīja. Biju tāds, šāds, visāds. Tāda lūk bija šo padsmit gadu sevis meklēšana, kad nezini, kāds esi, ko gribi. Un vai vispār mēs kādreiz varam pateikt, kādi esam? Mēs neesam kas konstants un maināmies nepārtraukti, tā arī nekad neizprotot sevi patiesi un līdz kaulam. Mēs tikai rādām šīs ilūzijas, kam ticam, kas mainās, kas brūk un ceļas no jauna. Šīs laikam arī varētu saukt par dzīves krīzēm.
Laikā, kad izvēlējos būt apmēram tāds, kāds esmu šobrīd, centos uz to tiekties. Ne es tāds biju ne nebiju, vienkārši izlēmu tāds būt, glābiņu atrodot tai nosacīti nepārprotamajā gaišumā. Un brīnījos – kādēļ tuvākie nevēlas mani pieņemt kā savādāku, kā ko jaunu? Tiem tā nepatika šīs pārmaiņas, “pareizums”. Jaunā ES nostājas bija: “Vajag darīt tā un ne savādāk. Tā ir pareizi.”. Citiem vārdiem, tādejādi laikam vien paužot savu “labākumu” pār citiem ar to, ka esmu gaišāks, pareizāks. Respektīvi – pašapliecināšanās. Tomēr te jau es vairs neapzinājos to, ka tādā veidā ceļu savu pašapziņu uz citu rēķina, tomēr citādi es toreiz iespējas neredzēju, kā būt, kā izdzīvot. Manas domas bija – tāds esmu, tādam man jābūt, tā es jūtos labi. Bet apkārtējie sajuta, ka es viņiem daru pāri, cenšoties būt “labāks” par viņiem. Taisnais sprediķotājs. Un necieta mani. To es sajutu un nolēmu savus “pasaules gudros” sprediķus paturēt savā prātā, nemētājoties ar tiem pa labi pa kreisi. Tos taču neviens nesaprot, mani nesaprot, jo esmu viens no tiem gaišajiem prātiem un tie citi ir tie tumšie vai nespējīgie saprast, domāt. Ar tādu ilūziju es nonācu līdz tam, ka ieguvu pašapziņu uz citu cilvēku rēķina. Vai nav kas pazīstams? Vai visi tā nedara? Un es to darīju ar gaišiem mērķiem, tikai neapzinoties, ka nevis es esmu labāks par citiem, bet jūtos tā. Tomēr, pateicoties šai ticamībai, es ieguvu pašapziņu, sajūtoties savā ziņā labs. Un citādi es šai laikā nevarēju. Man vajadzēja kādu glābiņu un tas bija rokā. Viss jau būtu labi, tomēr – vai ilūzijai, kas mani paglāba toreiz, vajadzētu turpināt ticēt tagad, kad, iespējams, bez tās var iztikt? Kādēļ sevi turēt šai māneklī par to, ka esi labāks vai neesi, ja tagad ir nākušas jau citas aizvietotājvērtības vietā, kas ļauj justies kaut kā vērtam. Un atzīstu gan – man vajag justies kaut kā vērtam – mazvērtības komplekss nāk līdzi no mazās jaunības. Un, protams, atkal jauna ilūzija nāks vietā, bet domāju, ka spēju to uztvert veselīgi un ar smaidu. Kaut kam mums ir jātic. Vai patiesība, vai ilūzija tā ir, to mēs nevaram pateikt. Kaut vai kam vispārpopulāri bezjēdzīgam, ko darām, bet jātic. Ja nav ticības, ir grūti. Taču ne velti mēs vieni ticam Dievam, citi politikai, citi likumam, tomēr citi – sev. Sev.
Iespējams, ka mana pieredze pierāda to, ka kritiskos momentos noderīgas ir ilūzijas. Manā gadījumā tās palīdzēja. Tik, es vēlos iet tālāk, nepalikt nolietotajās iedomās. Un šajā gadījumā ir vajadzīgs kāds grūdiens, kas tās sagroza. Par to paldies manai Kritiķes kundzei, kas man atgādina, ka šī fāze ir sevi izsmēlusi, ka laiks iet tālāk.
Ja jautātu, kādēļ es izvēlējos moralizēšanu, es šobrīd domāju - tādēļ, ka vieglāk visu ir sazīmēt divās krāsās. Melns un balts. Sliktie un labie. Gudrie un dumjie. Tas taču ir tik vienkārši! Tas ir vienkāršāk nekā neziņas un nesapratnes laikā meklēt pelēko un kur nu vēl tās varavīksnes krāsas. Tai pašā laikā – kad apzinies tā visa pamatcēloņus, rodas vēlme iet tālāk. Kad esi apzinājis savas ilūzijas, rodas vēlme meklēt jaunas iedomas, atvainojos – patiesību. Un tā mēs visu mūžu pavadām sevis un pasaules meklējumos. Es nevaru pateikt, kāds esmu, tik varu pateikt, kāds jūtos, kā apzinos sevi šobrīd. Un tā vienmēr.
Tik gribētu piezīmēt, ka cilvēkus tomēr vēl dalu divās kategorijās. Ir tie, kas neapzinās sevi kā ko konstantu, kas ir meklējumos visu savu mūžu un tajos, kas sevi izvēlas par ko noteiktu un principiāli stingri pie tā pieturās. Esmu pietiekoši ilgi pieturējies pie savas izvēlētās būtības. Laiks jaunām krāsām? Atklāsim daltonismu :)
31.01.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1045
Kopā:6149301
|
| |
| |
|
Autori
