X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Eri Otto | Neizdotās grāmatas | Viļņu vilinājums un nelabais |
Pasakas 7. daļa
  
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Lai arī kā Nikolasam negribējās, bet pēc nodevēju sodīšanas bija jādodas uz Tobago vervēt sev pietrūkstošos komandas locekļus. Šīs salas iedzīvotājus un jūrniekus viņš pazina vislabāk. Zināja, kam var uzticēties, kam ne, kurš ir stiprs, manīgs, prot cīnīties un, galvenais, spēs kļūt par pirātu.
“Katarīn! Mēs piestāsim Tobago. Netālu no Melnajām klintīm. Es būtu ļoti pateicīgs, ja tu tomēr nekāptu krastā,” viņš ar reti nopietnu sejas izteiksmi vērsās pie savas māsīcas.
“Ko?” viņa saērcināta saviebās. “Tu man gribi liegt prieciņu uzkāpt uz sauszemes? Es jau vairs pa normālu pamatu iet neprotu. Tikai pa to ļodzīgo klāju. Nikolass, esi cilvēks…”
Nikolass klusēja un lūkojās Katarīnas lūdzošajās acīs.
“Kaķēn, bet te tevi pazīst katrs suns. Ja Lendonam nāks ausīs, ka esi redzēta blandāmies pa Tobāgo… Tu aptver, ka tādejādi tiks apdraudēta visa mūsu iecere.”
“Bet vai tad šitajās pirātu parpalās es esmu tik labi atpazīstama? Visi, kas šeit mīt mani ir redzējuši tikai kā lepnu dāmu,” skanēja kārtējā iebilde.
“Un tu gribi teikt, ka vīriešu drānās tu esi mazāk uzkrītoša?”
Katarīnas savilka domīgu grimasi.
“Sapratu. Būs vien jāvelk kleita. Tāda paprastāka, bet tomēr kleita. Bet es tā esmu pieradusi pie šitām jaukajām biksītēm,” viņa drūmi noteica. No svārkiem bija tik ļoti atrasts, ka Katarīna par tiem vairs pat dzirdēt neko negribēja.
“Liekas, ka saprāta balss atkal ar tevi nerunā. Labi! Varēsi doties līdzi, bet kā vienmēr, tikai un vienīgi Pētera pavadībā. Un tā lai nebūtu nekādu iebildumu,” Nikolass mazliet pietēloja skarbumu un niknumu, lai Katarīna mazliet norimtos. Tanī pat laikā viņš lieliski zināja, ka iedzīt māsīcai kaut kādu bijāšanu ir praktiski neiespējami. „Un kautiņu!” viņš vēl piebilda.
“Labi ir!” viņā draiski pasmaidīja uz aizsteidzās. Sekoja griezīgais svilpiens un ausis plēsošais brēciens: “Pēter!” šermuļi pārskrēja Nikolasam par muguru.

Ņemot vērā faktu, ka krastā kāpa arī Katarīna kuģis tika ievadīts nevis Kurzemes līcī pie Melnajām klintīm, bet gan Klinšu līcī, netālu no Skarboro ostas, salas pretējā pusē.
“Un tā lai es tevi arī šitanī pilsētelē atrastu pēc tam, kad nākšu atpakaļ. Skaidrs?” Nikolass pavēloši noteica, iebakstot Katarīnai ar pirkstu krūtīs.
“Vai nu šeit, vai nu uz kuģa,” viņa apstiprināja. Skarboro viņai pavērās plašs darba lauks. Šajā ostā viņa bija bijusi tikai retu reizi, redzējusi to tikai neizkāpjot no ratiem, bet nu visa pilsēta bija viņas rīcībā. Un, lai arī kur viņa neietu, visur pa pēdām, kā ēna sekos Pēteris. Arī uztraukties par neko nevajadzēja. Ja nu vienīgi kādu te nejauši iemaldījušies Lendona kareivji vai jūrnieki, vai tēva paziņas.
„Tu mani tik un tā dari tramīgu! Tu pat brunčos izskaties pēc visai aizdomīgas personas. Laikam jau vainīgs ir tas bronzas iedegums. Jūra tevi ir padarījusi nēģera krāsā. Tīrās briesmas,” viņš nopūtās un kopā ar dažiem vīriem aizgāja.
„Nu? Kādas ir izklaides versijas?” Katarīna saberzēja rokas un pievērsās Pēterim.
„Tikai ne kārtējo krogu. Ikviens tavs kroga, dzertuves, tavernas un citu tamlīdzīgu iestādījumu apmeklējums beidzas ar iesaistīšanos kādā kautiņā.”
„Kā teiksi! Atliek tad tik vien kā pablandīties pa pilsētu. Nāc!” viņa satvēra Pēteri aiz rokas un enerģiski vilka prom pilsētā.

Bija visai stipri jāpiedomā, lai nelielo ēku kopumu ar vairākām tirgotavām, krogiem un amatnieku letēm izkārtotām ap ostu, varētu nosaukt par pilsētu. Piegružotās ielas, šķebinoša smirdoņa, ko radīja turpat izgāztie atkritumi. Neviens neinteresējās par kaut kādiem sakopšanas darbiem, ļaujot lai slimību baciļi brīvi vairojas ierastajā cūcībā. Skarboro neko neatšķīrās no līdzīgām ostas pilsētelēm visā Karību baseinā, rosināja tādu pat riebumu, nepatiku un arī interesi kā visas pārējās.
„Tev tiešām te patīk?” Pēteris īdzīgi raustīja degunu. Piedzimis un uzaudzis plantācijā, kur gaiss smaržo pēc zāles, kur ik uz soļa nav izredžu iekāpt kādā mēslu čupā, kur apkārt nevazājas noskranduši, netīri un visai atbaidoši tipi, Pēteris nespēja saprast, kas Katarīnu saista šajās „atkritumu bedrēs”.
„Patīk? Nē! Bet man ir interesanti salīdzināt visu iepriekš redzēto. Man patīk redzēt kuģus, novērot cilvēkus. Krodziņos gan pēdējo darīt ir visērtāk, bet, ja tu negribi...”
Katarīna nepaspēja pabeigt teikumu, kad Pēteris viņu ierāva šķērsieliņā.
„Ko tu, pie visiem velniem, dari?” viņa sāka rāties, bet melnais puisis aizspieda viņai muti.
„Mierā!” viņš čukstēja Katarīnai pie pašas auss. „Var jau būt, ka es kļūdos, bet tomēr esmu gatavs apzvērēt, ka redzēju Lendona vīru formas tērpus.”
Katarīna piekrītoši pamāja, un Pēteris viņu atlaida.
„Atvaino, bet vai tajos formas tērpos bija arī paši vīri?”
Par šo dzēlīgo izteicienu viņa saņēma vieglu dunku. Pirāte tikai viegli ievaidējās un pabāza degunu gar stūri, lai pārliecinātos par minēto personu klātesamību. Viņa tikai redzēja divus formās tērptos forta vīrus pazūdam citā ielā.
„Aleluja!” viņa atviegloti nopūtās. „Prom ir. Paldies, Pēter! Nav jau garantijas, ka viņi mani šitajās parpalās atpazītu, bet labāk tomēr neriskēt un lieki acīs nerādīties.”
„Tad varbūt vispār atgriežamies uz kuģa. Kā teikt, tā tālāk no grēka,” Pēteris bikli ieminējās, gaidot kārtējo noraidījumu no Lihtbergas puses. Tomēr viņam par pārsteigumu Katarīna iebildumus necēla, tikai piekrītoši pamāja.
„Piekrītu!” Katarīna pamāja. Viņa jau pati sāka palikt tramīga, tāpēc šoreiz uzskatīja par pareizāku piekāpties Pēterim. Ja te tuvumā bija divi kareivji, tad tikpat labi varēja būt vēl, bet trāpīties viņiem acīs būtu ārkārtīgi nevēlami.

Necik tālu viņi netika. Dažas ieliņas tālāk Katarīna ieskrēja krūtīs tieši pašam Lendonam. Viņš uzreiz atpazina savu pazudušo līgavu.
„Olala! Katarīna fon Lihtberga,” Lendona balss skanēja reti dzēlīgi. „Lai nu kuru, bet tevi gan te es negaidīju sastapt. Pie tam vēl ar visu tavu aizbēgušo vergu.”
„Viņš nav vergs,” Katarīna atcirta. Tikšanās ar līgavaini viņu ne tik daudz pārsteidza, cik izbiedēja. Šīs bailes paralizēja gan locekļus, gan prātu. Viņa gaidīja pašu ļaunāko – ka tiks saņemta ciet un aizvesta uz fortu, lai pēc tam piespiestu apprecēties ar Lendonu.
„Bet līdz manām ausīm atklīda runas, ka esi nolaupīta. Kaut kā neizskatās!” Džordžs izsmējīgi noteica, konstatējot faktu.
Katarīna iekoda lūpā. Viņai nebija, ko atbildēt, un, ko lai saka? Ka pirāti viņu izveduši pastaigā pa pilsētu? Situācija bija muļķīga, lai neteiktu, ka reti pretīga.
„Lai tagad paliek. Mājās tu man visu paskaidrosi. Tavs tēvs jau būs sajūsmā,” Lendons cieši satvēra Katarīnu aiz abām rokām.
„Laid vaļā, mežoni!” viņa mēģināja izrauties. Bet Lendons viņu turēja tik cieši, ka uz to nebija ne mazākās cerības. Viņa tikai sagādāja sev sāpes raujoties ārā no Lendona dzelžainā tvēriena.
„Nagus nost no Katarīnas,” iejaucās Pēteris. Tā bija sekundes simtdaļa, Lendons pat nepaspēja attapties, kad melnā puiša milzīgā dūre ietriecās viņam sejā. Kapteinis neatlaida Katarīnu un zaudēja līdzsvaru, uzraujot sievieti sev virsū.
„Bēgam!” Pēteris viņu sagrāba aiz rokas un uzrāva kājās. Katarīna nepretojās. Viņa skrēja, cik ātri vien spēja, cik ātri vien ļāva svārki, kas pinās pa kājām, ierobežojot kustību brīvību. Aizmugurē bija dzirdama Lendona pavēle sekot un saņemt ciet abus divus, tad soļu dipoņa, kliedzieni, prasība apstāties un zobenu iešķindēšanās. Tas viss Katarīnu darīja vēl jo tramīgāku.
„Cauri ir! Šoreiz man nepaveiksies. Lendons mani aizvilks atpakaļ un fortu. Pēteris mirs, bet man būs jāprec tas draņķis,” viņa pie sevis prātoja, kamēr vien spēja paskriet, bet salas tveicīgajā gaisā spēki ātri zuda.
„Pēter, cik vīru tu varēsi uz sevi paņemt?” viņa smagi elsoja.
„Nu divus, trīs, bet vairāk gan ne. Vienlaicīgi ne.”
„Tad cauri ir. Viņi ir klāt un vismaz kādi desmit, bet man pat nav zobena, nemaz nerunāsim par spēku cīnīties,” Katarīna apstājās un noliecās uz priekšu. „Piedod, bet es vairs nevaru. Pie visām jūras čūskām, bet nevaru,” pirāte alkatīgi vilka plaušās gaisu.
„Nu neceri, ka es tevi te pametīšu,” Pēteris izrāva zobenu un aizstājās Katarīnai priekšā. Tas arī bija pēdējā mirklī, jo Lendona vīri jau bija klāt.
„Padodieties un nesmīdiniet tautu. Neaptēsts nēģeris un izlutināts skuķis pret deviņiem karaliskās flotes kareivjiem. Tas nav nopietni,” piesteidzās arī Džordžs Lendons.
„Pats tu neaptēsts,” aizkaitināta iesaucās Katarīna. Neviens, izņemot viņu pašu, nedrīkst teikt ko sliktu par Pēteri vai kādu citu no viņai mīļajiem. Dusmas viņai atdeva spēku. Ar retu degsmi viņa izrāva duncīti, ko nēsāja zem svārkiem piestiprinātu virs ceļa. „Neceri, ka dabūsi Pēteri un mani arī ne.”
„Tātad tava nolaupīšana būtu drīzāk uzskatāma par bēgšanu? Tā jau likās, ka tā lieta nav gluži tīra, kad pamanīju tevi Skarboro. Katarīna, beidz māžoties!” Lendonam viss tapa pilnīgi skaidrs. Viņš bija ļoti attapīgs un gudrs cilvēks. Nevajadzēja daudz, lai Džordžs saliktu kopā mozaīkas gabaliņus.
„Ej Ellē!” viņa atcirta. Nekas prātīgāks, ko pateikt, acumirklī galvā nebija.
Lendons pamāja ar roku, un viņa vīri metās kaujā. Pēteris uztvēra viņus visus. Katarīna tikai no malas varēja pievienoties cīņai pret tiem, kas gribēja viņu nogādāt atpakaļ mājās.
„Hei! Ko jūs gribat no manas mīļotās meitenes?” atskanēja pazīstama, bet piemirsta balss. Katarīna atskatījās. Ar atvāztu zobenu rokās, līdzās stāvēja Roberts.
„Gribi mani vēl kādreiz redzēt, palīdzi!” viņa uzsauca pirātam.
„Protams, dārgā! Tu pagājušo reizi iestājies par mani cīņā pret pārspēku ar maniem ienaidniekiem, tagad ir mana kārta tev atdarīt ar to pašu, un cīnīties ar tavējiem,” Roberts nevilcinājās ne mirkli, viņš izrāva zobenu un dunci, lai mesto cīņā pret Lendona vīriem.
„Paklau, ej savu ceļu un nejaucies manās darīšanās,” viņam uzbrēca Lendons.
„Cik mēs skarbi un aizkaitināti!” Roberts zobojās un metās virsū pašam Lendonam.
Ar viņa palīdzību atkāpšanās vairs nesagādāja nekādas grūtības. Kaujās rūdītais pirāts bija nepārspējams cīnītājs. Drīz vien viņš bija noguldījis trīs kareivjus, savainojis Lendonu un vēl divus, Pēteris bija neitralizēji divus, bet Katarīna nodūrusi beidzamo.
„Un tagad, mana dārgā, es tev ieteiktu atgriezties uz kuģa, pirms uzrodas vēl daži šādi tipi, kas ļoti tīko tevi saņemt ciet,” Roberts nolika zobenu un pievērsās Katarīnai.
„Jā! Piekrītu!” viņa elsoja.
Trīs pirāti steidzās uz ostas pusi tik ātri, cik vien spēki un Katarīnas niecīgais pārvietošanās ātrums ļāva. Galvenais tik tālāk no notikuma vietas, pirms ierodas papildspēki. Viņus pavadīja Lendona Katarīnai veltīti draudi un lamas un savainoto vaidi.

Īsi pirms ostas viņi smagi aizelsušies apstājās.
„Kat, kas tie bija? Ko viņiem vajadzēja?” Roberts pievērsās mīļotajai sievietei, saņemot viņu aiz elkoņa. „Kaut kā neizskatījās pēc parastiem kareivjiem, kas grasītos arestēt pārīti pirātu. Tev ar to kapteini ir kaut kas personisks, ne?” viņa balsī ieskanējās dažas greizsirdīgas notis.
„Viņš griebēja mani nogādāt mani mājās,” viņa smagi elsoja. „Džordžs Lendons to uzskata par svētu pienākumu.”
„Kas viņš tev ir?” ar manāmu aizdomu devu Roberts ielūkojās Katarīnas acīs.
„Nekas! Gluži tukša vieta. Kaut gan ne. Precīzāk būtu teikt, ka skabarga pakaļā,” sieviete papurināja galvu, it kā gribētu nokratīt visas domas par Lendonu. Tad viņa viegli pieglaudās Robertam, it kā meklējot glābiņu.
„Saprotams formulējums. Vairāk enko nepaskaidrosi?” Roberts gādīgi aplika rokas viņai apkārt. Katarīna tikai noraidoši papurināja galvu.
„Lai būtu!” Roberts gan neizklausījās īpaši apmierināts, bet laikam jau neko vairāk no Katarīna neizspiest. Pirāts savu skatienu pievērsa Pēterim:
„Uz īsu mirklīti. Atstāj mūs divus vien. Lūdzu!”
„Kat?” Pēteris jautājoši pavērās savā izbijušajā kundzē. Tā piekrītoši pamāja un atkāpās no Roberta. Melnais puisis aizgāja.
„Nu?” viņa izaicinoši noteica, uzliekot rokas uz gurniem.
„Tu esi viens īstens murgs, mana dārgā!” Roberts labvēlīgi smaidīja. Viņa acu skatiens bija maiguma pilns.
„Paldies,” viņa pasmaidīja. „Bet, ko vēl interesantu pateiksi.”
„Tikai to, ka esmu no sirds priecīgs, ka man izdevās tevi satikt. Un man ir vienalga kādā situācijā,” viņš saņēma Katarīnas plaukstas. „Ja godīgi, tad es pat necerēju, ka tā notiks.”
„Es arī,” viņa noņurdēja. „Bet nenoliegšu. Tu šoreiz parādījies kā saukts. Lendons noteikti būtu nobeidzis Pēteri un mani saņēmis ciet, ja ne tu. Paldies, tev!” viņa atkal pieplaka pie Roberta krūtīm. Jau kopš brīža, kad viņa atkal ieraudzīja iemīlēto vīrieti, Katarīna to vien vēlējās kā nokļūt viņa apskāvienos. Tagad tam bija visizdevīgākais mirklis. Nebija neviena, kas to varētu liegt. Ar baudu viņa juta Roberta rokas cieši apvijamies viņai apkārt. Vīrieša lūpas pieskārās viņas vaigam, tad lūpām.
„Katarīn, pie nākamās tikšanās reizes es tevi vairs prom nelaidīšu, apsolu!” viņš čukstus noteica, uz īsu mirkli pārtraucot ilgo, kaislīgo skūpstu.
„Turēšu tevi pie vārda,” viņa saldkaisli atteica, kamēr viņas prātā rosījās doma: „Nelaid mani prom jau tūlīt. Paturi pie sevis, ņem līdzi, pie Velna visus un visu, bet es gribu sekot tev!”
„Kat, es...” viņš aprāvās. „Steidzies! Tuvojas tavi vajātāji. Liekas, ka tas Lendons būs sabrēcis papildspēkus. Ej! Es viņus aizkavēšu. Mani zēni arī ir tepat.”
Vēl viens ilgs un kaislīgs skūpsts, un tikai tad Roberts atlaida Katarīnu vaļā. Viņa steidzās prom brīdi pa brīdim atskatoties uz Robertu. Sirds sitās kā negudra, bet visas domas saistījās tik ar šo vīrieti, no kura apskāvieniem viņa tik tikko bija atraisījusies. Tikai nesen bija izdevies aizmirst izskatīgo pirātu, bet te nu viņš parādījās atkal un sajauca viņai galvu. Tikai pašreizējais brīdis nepavisam nebija īstais laiks slīgt romantiskās domās un sapņainos. Bija jāpasteidzas, lai sapņi nekļūtu par murgu.
„Pēter! Pa fiksam uz kuģi! Roberts parūpēsies par tiem, kas mūs vajā. Un mums ļoti paveiksies, ja viņam tas tik tiešām izdosies. Lendons par notikušo spers zemes pa gaisu.”

Katarīna smagi elsodama pieglaudās brālēnam. Viss viņas ķermenis no uztraukuma trīcēja. Tagad, kad viņa tik tiešām bija drošībā, bailes uzmācās ar neparastu spēku.
„Ak mans Dievs, Nikolas!” viņa elsoja. Nikolass mierinoši glāstīja viņas galvu, muguru, kļāva sev klāt arvien ciešāk. „Man nekad nav bijis tik ļoti bail. Viņi taču mani atpazina, gandrīz saņēma ciet. Es taču varēju nokļūt viņa rokās. Nikolas, ja ne Roberts...”
„Kas, pie Velna, ir Roberts?” Nikolass pavērās māsīcā ar manāmām aizdomām. Viņam šis vārds asociējās tikai ar vienu cilvēku – Robertu Bleku, Vakardienas kapteini.
„Roberts ir viens jūrnieks, ko es satiku jau labu laiku atpakaļ. Atceries, ka teicu, ka ir vīrietis, ko es labprāt apprecētu, bet tas noteikti nav neviens no tiem, kas man līdz šim piedāvāti.”
Nikolass pasmaidīja. Nu, ja tas bija tas Roberts, tad raizēties nebija par ko. Katarīna jau nu noteikti būtu pateikusi, ja būtu tikusies ar viņa zvērīgāko ienaidnieku un konkurentu. Bet māsīcas izraudzītais Roberts izklausījās visai jēdzīgs zellis – drosmīgs, veikls un prasmīgs cīnītājs. Tāds, kam varētu cīņā uzticēties. Vismaz Katarīnu viņam uzticēt varētu, to jau pirāts bija pierādījis.
„Jūras laupītāji neprecas,” Nikolass piebilda. „Tikai tad, kad pamet savas noziedzīgās gaitas,” Nikolass centās atvēsināt Katarīnas kaistošo prātu. Bez tam viņš izjuta nelielu greizsirdības devu attiecībā uz šo Robertu, kas pārāk dziļi biji iesēdies māsīcas prātā un izskatījās, ka arī sirdī.
„Bet Džims? Viņš taču bija...”
„Džims ir atsevišķs gadījums. Kad nākamreiz to Robertu satiksi, tad atved pie manis. Es tam puisim gribu personīgi pateikties par tavu izglābšanu,” Nikolass noskūpstīja meiteni uz pieres. „Viss ir kārtībā? Nomierinājies?”
„Ne pārāk,” Katarīna juta, ka sirds strauji sitās, bet rokas un kājas vēl joprojām trīc. „Nikolas, tu laikam tā īsti nesaprati, ko es teicu, par to, ka esmu pārbijusies. Kad uzbrukām, kad draudēja mani nogalināt, kad nogalināju es pati, kad notika dumpis, man nekad nebija tādas bailes, tikai neliels uztraukums. Šoreiz bailes mani paralizēja. Tikai Pētera ātrā reakcija un Roberta parādīšanās ar saviem ļaudīm mani paglāba,” viņa bija tuvu asarām. Sieviete nobijās pati no savām dīvainajām novēlotajām bailēm. Tagad, kad viss bija garām, kad ne par ko nebija jāuztraucas, viņai iekšā viss trīcēja, it kā Lendons vēl tikai grasītos nostāties viņas ceļā.
„Laikam tomēr ne pārāk saprotu,” Nikolass nopūtās un atkal piekļāva sev klāt.
„Apsoli, ka Tobāgo man jāatgriežas nebūs. Un jūras mani nekas nebiedē, bet uz sauszemes...”
„Apsolīt nevaru, bet darīsim, ko varēsim. Kaut gan, cik es atceros, tad tu pati gribēji kāpt krastā,” beidzamā piezīme tika izteikta mazliet dzēlīgā tonī.
„It kā es to nezinātu. Kļūdaina izvēle. Un neatgādini man to vairāk. Lūdzu!”
„Protams. Kā vēlies. Tikai nu mani uztrauc fakts, ka Lendons vairs negribēs par tevi maksāt ne graša, jo tu vairs neskaities nolaupīto kategorijā, bet gan bēgļu. Viņš uzskatīs par sava goda jautājumu tevi saņemt ciet ar varu,” Nikolass manāmi saīga. Tikko gar degunu bija aizgājusi patīkama summiņa, piedevām vēl tā sasodītā sievišķa dēļ. Par „sasodīto sievišķi” Nikolass dēvēja savu māsīcu ik reizi, kad bija apskaities, bet arī tikai klusībā pie sevis. Visādi citādi Katarīna bija un palika Kaķēns.
„Tikai, lūdzu, nedusmojies. Gan mēs kaut ko izdomāsim,” Katarīna izklausījās visai bijīga, jūtoties nedaudz vainīga pie notikušās tikšanās ar līgavaini.
„Labi! Mēģināsim. Tikai tu apsoli, ka no šī brīža tu beidzot klausīsi mani. Skaidrs?”
Katarīna spītīgi sakrampēja lūpas.
„Kaķēn, apsoli,” Nikolass pieprasīja.
„Apsolu!” viņa negribīgi noteica. Vismaz izklausījās tik samocīti.
„Paskaties man acīs, un apzvēri pie tā, kas tev ir svēts. Mana dzīvība neskaitās,” Nikolasam nebija gana. Tomēr viņš to pateica tādā tonī, ka Katarīnai īsti nebija skaidrs, tas ir nopietni vai kārtējais Nikolasa jociņš.
„Tu...”
„Kaķēn, es nopietni. Tavi izlēcieni man regulāri sagādā liekas galvas sāpes. Esi tik labiņa,” viņš reti labvēlīgi palūkojās Katarīnā.
„Apsolu, Nikolas! Es tev klausīšu. Zvēru pie savas brīvības. Būt man Džordža Lendona sievai, ja es pārkāpšu šo solījumu,” Katarīna palika nopietna.
„Labi! Tagad es ticu, ka liekas raizes tu man vairs nesagādāsi,” Nikolass viegli noskūpstīja māsīcu uz pieres un aizgāja pastrādāt ar jaunajiem komandas locekļiem. Sieviete noraudzījās brālēnam pakaļ un tad atkal uztrausās uz savas iemīļotās un tik ļoti ierastās rājas, kur atspiedusies pret buru, lūkojās uz jūru, horizontu, debesīm un nodevās sapņainām pārdomām par Robertu. Nekas līdz šim nebija spējis atņemt to nelielo romantisma devu, kas Katarīnā bija.
Netālu darbojās Pēteris. Katarīnas uzmanība pievērsās viņam. Vīrietis darīja savu darbu, neliekoties par apkārtni ne zinis. Viņa tumšā āda vizēja saulē, spēcīgie muskuļi aicinoši kustējās. Katarīna norija siekalas un pie sevis pasmaidīja:
„Cik skaisti! Tikai tagad ievēroju, ka Pēteris ir tik valdzinošs. Īsta medus maize. Nekad nebija licies, ka melnie cilvēki var mani tā ieienteresēt,” pieķērusi sevi pie šīs domas, viņa satrūkās. „Tu, trakā sieviete, par ko tu domā? Ar Robertu tev ir par maz? Tikko vēl viņš aizpildīja visu tavu prātu, bet nu jau met acis uz citu. Kaunies, Katarīn! Kaunies!” viņa pati sevi rāja, tad novērsās no Pētera. Bet ne uz ilgu laiku. Ziņkārība atkal lika paraudzīties savā izbijušajā vergā.

“Skaties, dārgā!” Nikolass izstiepa roku un norādīja uz kuģi, kas parādījās pie horizonta.
“Nu un?” Katarīna pastiepās pēc tālskata. Viņai šis kuģis nelikās ne ar ko īpašs.
“Tā ir Vakardiena. Mūsu zvērīgākā pretinieka, konkurenta un ienaidnieka Melno Nepatikšanu kuģis.”
“Tu Robertu Bleku domā?” Katarīna vēlreiz, šoreiz daudz uzmanīgāk, pavērās uz kuģi tālskatī.
“To pašu. Ja šis nāks tuvāk, tad dabūs tā, ka maz nu šim noteikti neliksies,” Nikolass reti apņēmīgi noteica. Viņa grimase liecināja, ka vīrietis to tik vien vēlas, kā saķerties ar Vakardienas kapteini un viņa komandu.
“Tevi ko? Uz kašķi velk?” Katarīna izlieca uzacis un viltīgi lūkojās brālēnā. Viņš tikpat viltīgi smaidot, piekrītoši pamāja ar galvu.
“Laist garām iespēju paplosīties ar Vakardienu nebūtu īsti normāli. Tas ir kā elpot,” Nikolass noteica un atņēma Katarīnai tālskati. Viņa sejas izteiksme, saspringtais augums, sanošā pieskaņa balsī liecināja, ka Nikolasam tas sagādās bezgalīgu baudu.
Tanī pat laikā likās, ka Vakardienas komandai un kapteinim Viļņu Nelabā klātbūtne ir gluži vienaldzīga. Nevarēja būt, ka viņi nebūtu pamanījuši palielo divklāju burinieku. Melno Nepatikšanu kuģis turpināja savu iesākto kursu līdz nozuda no skatieniem aiz nelielas saliņas.
“Ir nu gan viens draņķis,” Nikolass šķendējās. Visu laiku viņš bija tīksminājies, gaidot iespējamo cīniņu, bet nu nekā. “Neaizies, maita! Pilnā gaitā viņam pakaļ! Apskatīsimies, kas viņam uz šitā kokiem apaugušā klints gabala ir pazudis. Ja nu viņam te ir dārgumu krātuve, tad vēl jo labāk. Sacelsim pamatīgu bardaku. Garantēju! Būs reti interesanti, par garlaicību vairs nežēlosies,” Nikolass viltīgi noteica.

Pusnakts zvaigzne piestāja nelielā klinšu ielokā, no kura pretinieks nebija redzams. Līdz ar to arī paši palika noslēpti viņu skatieniem. Kapteinis ar Katarīnu un vēl desmit vīriem izsēdās krastā. Klusi, kā uzglūnot medījumam, viņi virzījās salas iekšienē, cenšoties neiet pa pludmalēm, neatstājot nevienu pēdas nospiedumu, lai tikai pretinieks nejauši neuzzinātu, ka viņi ir šeit.

“Lūk! Iegaumē labi šos cilvēkus. Viņi visi ir mani, Neprātīgā Džima, tātad arī tavi ienaidnieki,” Nikolass, slēpjoties aiz piekrastes klints akmeņiem, norādīja uz pretinieku, kas bija izsēdies krastā. Visa Vakardienas komanda bija ļoti nodarbināta staipot šurpu turpu mucas, kastes, maisus, kaut ko nogādājot uz kuģa, kaut ko uz salu.
“Iedod!” Katarīna pastiepās pēc tālskata. Viņu tirdīja vēlme apskatīt, kāds īsti izskatās tas bēdīgi slavenais Melnās Nepatikšanas un visa viņa banda.
„Redzi?!” Nikolass bija visai nemierīgs.
“Un, kuram man būtu jāpievērš īpaša uzmanība?”
“Redzi, tur to slaistu ar melno trīsstūreni, kurai klāt ir koši sarkana spalva?” Nikolasa balsī ieskanējās neliela nicinājuma deva.
Katarīna pagrieza tālskati pret norādīto vīrieti. Vidēja garuma, lielisku augumu, tumšiem, pagariem matiem, kas bija redzami no cepures, tipiskās drānās, ierastu bruņojumu. Tad viņš pagriezās ar profilu pret novērotājiem.
“Bet tas taču ir Roberts…” viņa klusināti iesaucās.
“Protams, ka Roberts. Es taču jau to teicu.”
“Tu nesaproti. Tas ir tas Roberts,” Katarīna nolaida tālskati un zīmīgi palūkojās brālēnā.
“Kāds tas?”
“Tu stulbs esi, vai kā?” viņa tikko valdījās, lai nepaceltu balsi. „Tas ir mans Roberts. Mans mīļotais vīrietis, kas izglāba manu ādu. Vēl joprojām nesaprati?” Katarīna sašuta. Nu gan Nikolass saprata. Viņa seja pārvērtās, izejot cauri dusmu, pārsteiguma, nepatikas un izbrīna grimasēm un apstājoties pie sašutuma un nosodījuma. Šādu notikumu pavērsienu viņš nebija gaidījis vispār.
“Kā? Kaķēn, kā tu varēji sasieties ar ienaidnieku?”
“Atvaino, bet man viņu neviens nestādīja priekšā kā Robertu Bleku jeb Melnās Nepatikšanas. Es viņu pazīstu tikai kā Robertu, manu glābēju,” Katarīna iebilda bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Viņa ne uz mirkli neizjuta pret Robertu nepatiku. To brālēna un Neprātīgā Džima iepotēto naidu pret Vakardienas kapteini, Katarīnas sirds apslāpēja īsā mirklī. Palika tikai tās siltās jūtas, ko viņa loloja pret Robertu. Sapņi un ilūzijas, kas viņu saistīja pie Roberta pārspēja visus šausmu stāstus, kas bija dzirdēti līdz šim. Bija noticis tas, ko viņa savulaik bija teikusi tēvam, ka, satiekot īsto, sirdij ir jādzied. Un Katarīnai bija vienalga vai Roberts ir tas pats Roberts Bleks vai nav. Šis vīrietis bija viņas mīļotais un ilgotais Roberts, kas vēl piedevām viņu apglāba no Lendona. Un beidzamais atspēkoja visu.
“Tātad tagad man būs jāatsakās no uzbrukuma?” viņš it kā zobojoties jautāja, bet Katarīna visā nopietnībā piekrītoši pamāja ar galvu. „Būs jābūt ar Robertu Bleku pa draugam? Un tikai tāpēc, ka viņam bija tā izdevība glābt tavu pakaļu?” Nikolass kļuva reti īgns. Katarīna tikai plati smaidīja un visu laiku piekrītoši māja ar galvu.
“Tu ņirgājies par mani, ja?” Nikolass izskatījās izmisis un nikns vienlaikus.
“Nebūt, mans visu dārgais brālēn,” Katarīna palika nopietna. Smaids no viņas lūpām pagaisa. Viņa bija noskaņojusies darīt jebko, bet Robertam brālēns nagus klāt neliks. Tas nu bija droši.
“Un kā, lai es to paskaidroju Džimam? Lai nu ko, bet šito viņš nekad nesapratīs. Viņš mani apsmies, bet tevi kā nākas noslānīs,” Nikolasam šī ideja par pamieru ar Robertu Bleku nebūt nelikās tā iepriecinošākā.
“Ne vella!” Katarīna atmeta ar roku. „Es nu eju”, un izgāja no klinšu aizsega.
“Trakā! Ko tu dari? Vai tu maz pie pilna prāta? Tūlīt nāc atpakaļ, pirms tevi pamana! Nedari muļķības! Tu nodosi mūs visus! Iegrūdīsi nepatikšanās! Sargi savu ādu!” cits caur citu iesaucās pirāti, klusinātā čukstā.
“Rimstieties! Iešu aprunāties ar Robertu. Tam vīrietim es patīku, pat ļoti patīku. Nekas man nedraud,” viņa lieliski atcerējās Roberta solījumu pie nākamās tikšanās reizes vairs nelaist prom. Uz doto brīdi Katarīnai likās, ka tas ir tieši tas, ko viņa vēlas par visu vairāk.
“Idiote! Viņš nav tāds sentimentāls ņerga kā tu. Ja viņš uzzinās, kas tu patiesībā esi, tev gals klāt. Viņš tevi nevis glābs, bet gan pats uz zobena uzdurs vai haizivīm izbaros,” Nikolass centās palikt savā slēpnī neredzams. Savu klātbūtni tagad nodot būtu muļķīgi, ja kuru katru brīdi būs jāmetas glābt to neprātīgo skuķi, kas ir viņa māsīca. „Kurš bija tas cilvēks, kas zvērēja mani klausīt?”
„Lai šoreiz ir izņēmums. Bet neklausīt savas sirds balsij, es nevaru,” Katarīna atmeta ar roku un vairāk neko neatbildēja. Prātīgi tas nebija, bet viņa alka satikt Robertu tūlīt. Sirds tā lika, bet ar sirdi nestrīdas. Sieviete lēnām tuvojās Vakardienas pirātiem, kas, drīz vien pamanījuši svešinieci, metās viņai virsū.
“Mierā!” Katarīna viņiem skarbi uzbrēca, tad pastiepās uz pirkstgaliem, lai nokļūtu Roberta redzamības lokā. “Robert! Vai tu ļausi viņiem man pieskarties? Es taču esmu tikai tava!”
Pirāti pa to laiku bija ielenkuši Katarīnu, bet, pēc šiem vārdiem, viņai nepieskārās. Turējās izstiepta zobena attālumā.
“Ja nemaldos, tad Katarīna,” Roberts pabīdīja malā savus vīrus. “Nemaldos gan! Šitos brēcienus nevar nesajaukt ar citiem.”
“Nu paldies!” Katarīna pietēloja aizvainojumu.
“Tikai nevajag uzmest lūpu!” Tad viņš pagriezās pret saviem vīriem. “Nestāviet un neblenžiet! Darīt jums ir ko daudz.” Vīri nekavējoties atgriezās pie iesāktā, bet Roberts atkal pievērsās Katarīnai.
“Nav tā, ka man nebūtu prieks tevi redzēt, bet vai tu man vari paskaidrot, ko tu te dari un kā te nokļuvi?”
“Tāpat kā tu, ar kuģi. Tas jau jebkuram būtu saprotams,” viņa nevērīgi paraustīja plecus, izaicinoši lūkojoties Roberta tumšajās, mazliet plēsonīgajās acīs. Viņa skatiens lika sirdij salēkties, domām un fantāzijām sarosīties, bet visam augumam pārklāties ar sviedriem. Tas biedēja un valdzināja vienlaikus.
“Kādu vēl kuģi? Es pie horizonta manīju tikai Pusnakts zvaigzni.”
Katarīna neko neatbildēja, tikai smīnēja.
“Nevar būt! Vai tiešām, tas pats brālēns, ko tu minēji, ir Viļņu Nelabais?” Robertam pēkšņi tapa skaidrs. Katarīna piekrītoši pamāja. Smaids no viņas lūpām nenozuda.
“Un viņi tātad ir šeit, vai ne? Uzglūn mums?” jaunais atklājums kapteini nebūt neiepriecināja.
Katarīna atkal piekrītoši māja ar galvu. Viltīgais smīns ne uz mirkli nenozuda no viņas lūpām. Roberts uz viņu zīmīgi paskatījās un viegli noskūpstīja uz lūpām. Tad viņš pagriezās tanī virzienā, no kura bija nākusi Katarīna.
“Hei! Viļņu Nelabais! Nāc ārā no savas slēptuves. Jeb es tavu mazo māsīcu aizvedīšu sev līdzi un tev viņu nekad vairs neredzēt!” viņš izaicinoši sauca pa visu liedagu.
“Tu to nopietni?” Katarīna viņu iedunkāja.
“Pilnīgi! Es taču solīju. Jau sen domāju, kā man tevi dabūt uz Vakardienas, bet nu risinājums pats ir rokās. Gan tevi dabūšu, gan Viļņu Nelabajam ieriebšu. Ko vēl var vēlēties viens sasodīti veiksmīgs pirāts?” Roberts aplika roku Katarīnai ap vidukli.
“Palikt dzīvs un savākt lielu zelta kalnu,” Katarīna zīmīgi piebilda. “Bet tagad apsoli, ka tu manējiem neko nenodarīsi. Apsoli, ka šī tikšanās beigsies miermīlīgi. Es negribu, lai kāds no jums abiem pamet šīs pasaules jaukumus.”
“Tu to lūdz vai pieprasi?”
“Paģēru, tu nelieti!”
“Skaidra lieta, mazā! Šitāda valoda man ir ļoti labi saprotama. To es tev apsolu,” viņš sazvērnieciski piemiedza ar aci. „Nav gluži mans mērķis izmaitāt attiecības ar tevi uzreiz pēc tam, kad tu pati atnāc pie manis. Tu man esi vajadzīga. Es daudzreiz atcerējos tevi, sapņoju par tevi no mūsu pirmās tikšanās. Kat, tavs tēls ilgi neizzuda no manām domām. Man vajag tevi, atkārtoju, vajag!”
Katarīna neatbildēja neko, tikai lūkojās pirāta tumši brūnajās acīs.
„Tu to nopietni?” viņa nespēja noticēt.
„Zvēru! Tevis dēļ jebko!”
„Tad.. Es... Man...” Katarīna mēģināja pateikt, cik laimīgu viņu tas dara, bet saviļņojums un bailes būt pārāk atklātai pret vīrieti, kuru tomēr tikpat kā nepazina, neļāva savirknēt vārdus un pateikt skaļi to, ko viņa domāja un juta. Viņa tikai pieglaudās pirātam, uzlika galvu uz viņa pleca. Bet likās, ka Roberts to tāpat saprata. Uz brīdi iestājās mulsinošs klusums.
“Nikolass!” Katarīna iebrēcās savā visskaļākajā un ausīs griezošajā manierē, no kuras dažiem šermuļi skrēja pār muguru. “Nāc šurp! Roberts ir gatavs pārrunām. Draudus vari pierē neņemt. Viņš to nedomā nopietni.”
“Hei! Neblamē mani!” vīrietis pietēloja sašutumu.
“Ja es to daru, piedod!” Katarīna saldi uzsmaidīja iemīļotajam.
“Protams,” viņš sirsnīgi pasmaidīja un maigi noskūpstīja sievieti, kuru turēja ieslēgtu apskāvienos.

“Tūlīt izbeidz!” tā bija jau aizkaitinātā Nikolasa balss. “Tev neviens nav devis atļauju gar viņu siekaloties.”
“Es gan neatceros, ka mana dārgā meitene būtu izrādījusi kaut kādu pretestību,” Roberts smīnēja. „Viņai patīk. Paprasi viņai pašai, un saņemsi apstiprinošu atbildi.”
“Tāpēc, ka tu esi rūdīts nelietis, kas sajaucis nabaga meitenei galvu. Līdz šim viņai bija darīšana ar labi audzinātiem augstmaņiem un virsniekiem, ne tādiem izlaideņiem kā tu.” Nikolass visai īsi apteica, ko domā par Roberta un Katarīnas iespējamo savienību.
„O, jā! Vienu tādu virsnieku es atceros,” Roberts zobgalīgi noteica. „Viņš ļoti alka dabūt Katarīnu savos nagos, bet, kad tas nesanāca, tad lamājās sālītāk par jūrnieku.”
„Es nerunāju par Džordžu Lendonu!” Nikolass atcirta.
„Nu tad tu sevi un Neprātīgo Džimu skaiti pie augstmaņiem vai virsniekiem?” Roberts nicīgi izlieca uzaci. „Cik es zinu, tad tu vairs neesi ne viens, ne otrs.”
„Pieveries, nelieti!” Nikolass aizkaitināts atcirta un ķērās pie zobena.
“No tāda pat nelieša dzirdu!” arī Roberts izrāva zobenu, un abi kapteiņi metās viens otram virsū.
“Atlikt!” Katarīna metās pa vidu pirms vēl zobeni paspēja iešķindēties. “Robert, tu apsolīji! Nikolas, nevajag!”
“Piedod, mīļā! Bet tas tavs radinieks pats sāka,” Roberts viegli pabīdīja Katarīnu malā.
“Abi labi!” Katarīna norūca. “Nolieciet ieročus! Tūlīt!”
Kapteiņi, lai arī negribīgi, bet tomēr paklausīja šai prasībai. Apkārt stāvošie pirāti tikko valdīja smieklus. Līdz šim neviens nebija pavēlējis viņu kapteiņiem tik nekaunīgā veidā, kā to darīja šīs sievišķis. Daži pirāti vairs nespēja novaldīties. Divi pieauguši vīrieši, kas bija visa Karību baseina kuģotāju bieds, nežēlīgi slepkavas un gudri stratēģi tagad pēc pirmās prasības piekāpās jaunai sievietei.
“Bueno!” Katarīna gandarīti pasmaidīja. “Tagad varat mierīgi viens otram pateikt, ko domājat, lai arī es nešaubos, ka jūs jau tāpat to visu zināt. Un nekas patīkams jau tas nav.”
“Nojaušam!” Roberts nīgri paskatījās uz Nikolasu un viņa vīriem, kas lēnām un negribīgi tuvojās notikuma vietai.
“Man to ir pretīgi skaļi teikt, bet paldies!” Nikolass izmocīja. “Paldies, ka paglābi Kaķēnu, tas ir, Katarīnu. Droši vien nebūtu to darījis, ja zinātu, ka viņa ir mana māsīca.”
“Būtu gan! Es to skuķi mīlu. Par spīti tam, ka reizēm viņa var kliegt tā, ka, liekas, ausis nokritīs. Par spīti tam, ka viņa staigā apkārt biksēs un kaujas un lamājas kā jūrnieks. Par spīti tam, ka es viņu esmu līdz šim saticis tikai dažas reizes. Un pats galvenais, par spīti tam, ka viņa ir tava māsīca, kas ir ārkārtīgi nepatīkami,” Roberts ar smagu nopūtu nobeidza savu runu.
“Tad kāda velna pēc tu apgalvo, ka mani mīli, ja reiz esmu tik slikta?” Katarīna saviebās. Līdz šim viņai ne uz mirkli nebija licies, ka viss nosauktais ir tik slikts.
“Tāpēc, ka mīlu jau arī, Kat, par spīti visam,” viņš satvēra meiteni aiz pleciem. “No pirmā acu uzmetiena, tanī krogā.”
“Kādā krogā?” nu bija pienākusi Nikolasa kārta viebties. “Kur tad tu īsti ar šiten to tipu sapazinies?”
“Visas pretenzijas pret Neprātīgo Džimu, lūdzu! Toreiz es biju viņa aizgādniecībā,” Katarīna negrasījās sniegt nekādus paskaidrojumus. Lai arī brālēns un aizbildnis, tik un tā viss viņam nav jāzina. Un jo sevišķi tad, kad runa bija par Robertu.
Nikolass rupji nolamājās, izmantojot visas valodas, kurās vien zināja kādu pietiekami spēcīgu lamuvārdu.
“Ar Džimu es vēl par to parunāšu, bet tagad nāc man līdzi!” viņš strauji satvēra māsīcu aiz rokas un vilka prom. “Klopi tu man izmaitāji. To būs grūti piedot un aizvietot ar ko citu. Tāpēc atliek man tikai tev samaitāt prieku pasiekaloties ap šiten to draņķi un aizvilkt projām. Laiks atgriezties uz kuģa. Te mums vairs nav ko darīt.”
“Ne tik strauji! Es jau teicu, ka Katarīnu tev vairs neatdošu,” Roberts atrāva Nikolasa roku no Katarīnas. Uz brīdi likās, ka „klope” tomēr būs. Ne Roberts, ne Nikolass to tā neatstās.
“Kas vēl nebūs! Daudz ko tu vari izdomāt, bet šitais triks tev neies cauri. Katarīnu tev neredzēt kā savas ausis.”
“Man te tomēr ir pārspēks. Nedomāju, ka tu varētu diktēt noteikumus,” Roberts atcirta. Visa viņa komanda sāka vīkstīt dūres.
“Bet vai manas domas nevienu neinteresē?” iejaucās šī strīda vaininiece.
“Nē!” vienbalsīgi atteica Roberts un Nikolass.
“Labi!” mazliet aizvainota noteica Katarīna un uzmeta lūpu. “Tad es pārvācos pie Neprātīgā Džima. Viņš vienmēr mani uzklausa, saprot un izpalīdz. Reti patīkams elements. Viņš atšķirībā no jums tik tiešām mani mīl, un ne tikai ar vārdiem un glāstiem vien.”
“Nē!” vienbalsīgi noteica abi kapteiņi, uz mirkli pievēršoties Katarīnai, bet tad jau atkal naidīgi lūkojoties viens otram acīs.
(16.10.2005)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
PowerPoint & Flash
Māsas Matemātika un Loģika
 
 
Zīmējumi

Akts.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 1897 Kopā:6059727

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec