X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Eri Otto | Neizdotās grāmatas | Viļņu vilinājums un nelabais |
Pasakas 8. daļa
  
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

“Lai iet!” Nikolass nometa zobenu un savilka kulakus, esot gatavs dūru cīņai. “Pierādi, ka esi Katarīnas cienīgs. Uzvari mani, un tad, ja viņa pati to vēlēsies, tad varēs sekot tev.”
Piešķiebis galvu, Roberts brīdi skatījās uz Nikolasu, tad palūkojās uz Katarīnu.
“Lai iet!” ar slaidu loku aizlidoja arī Roberta zobens un iedūrās smiltīs.
“Mierā, gailēni!” Katarīna atkal iemetās pa vidu.
“Atvaino, dārgā!” Roberts saņēma meiteni aiz pleciem un jau otro reizi pabīdīja malā. “Šoreiz vien paliks pēc mūsu noteikumiem. Ja reiz izaicinājums tika mests, tad tas arī ir jāapmierina. Tev tas var nepatikt, bet kautiņš būs. Un, starp citu, tevis dēļ,” viņš vēl zīmīgi piebilda.
“Jebkura cita sieviete justos glaimota,” Nikolass noteica.
“Es justos arī, ja kāds no pretiniekiem nebūtu man dārgs. Bet tā, kā mīlu jūs abus, tad man negribētos redzēt, kā jūs viens otram sašķaidāt purnus. Skaidrs?”
“Bet nāksies!” Roberts arī ieņēma uzbrukuma – aizsardzības pozu.
Vīrieši brīdi raudzījās viens uz otru, tad metās virsū. Tikai nevajag iedomāties, ka tā bija dūru cīņa ar kaut kādiem noteikumiem, kā tas izskatījās no sākuma un bija noprotams pēc abu kapteiņu teiktā. Tas bija visparastākais krogus kautiņš, kad lietā tika likta visa iztēle spēks, veiklība un iespējas. Nebija ne noteikumu, ne aizliegto paņēmienu, ne sitienu.
“Liekas, ka viņiem vienkārši prieku sagādā izkauties, izdauzīt kādu zobu, uzsist zilu aci. Tā kā tādi…” Katarīna šķendējās, skatoties, kā abi viņai tik dārgie vīrieši, vāļājas pa smiltīm, apveltot viens otru ar dunkām, spērieniem un sitieniem, kur vien pagadās trāpīt.
“Tā tam ir jābūt!” kāds pirāts no pretinieku komandas viņai blakus noteica. “Kad viņiem vairs nebūs ne spēka, ne vēlēšanās, turpināt, tad sēdīsies pie pārrunām. Un droši vien, ka atradīs kādu prātīgu risinājumu.”
“Un ilgi viņi šitā turpinās?” mazliet īdzīgi viņa jautāja.
“Kas attiecas uz Melnajām Nepatikšanām, tad viņam spēka vēl ilgi pietiks. Par Viļņu Nelabo nezinu.”
“Nu tad tas ieilgs,” Katarīna nopūtās un demonstratīvi apsēdās liedaga smiltīs. “Puiši, jums kaut kas dzerams ir?” Drīz viņai tika pasniegta ūdens blašķe. Viens pirātiem bija skaidrs – pret sievieti, par kuru viņu kapteinis cīnās un ir gatavs sākt pārrunas ar zvērinātu pretinieku, ir jāizturas ar vislielāko cieņu un nopietnību.
Nav īsti zināms, cik ilgs laiks īstenībā pagāja, bet Katarīnai likās, ka daudz, līdz abi kapteiņi, smagi elsodami, atkrita smiltīs.
“Pierunāji, Robert! Esmu gatavs pārrunām,” Nikolass smagi elsdams noteica.
“Kādām vēl tev pārrunām?! Pats teici, ka, ja es tevi uzvarēšu, tad tu Katarīnu laidīsi man līdzi, ja vien viņa pati to gribēs,” Roberts pacēla galvu un sirdīgi paskatījās uz Nikolasu. Ne uz ko citu viņam vairāk nepietika spēka.
“Un es no saviem vārdiem neatkāpjos. Bet tu mani neuzvarēji. Cīņā beidzās ar neizšķirtu,” arī Nikolass tik vien spēja kā pacelt galvu un veltīt pretiniekam sirdīgu skatienu.
“Es arī tā teiktu!” Katarīna piegāja pie brālēna. “Dzīvotājs būsi?”
“Droši vien. Kaķēn, ko īsti gribi tu pati?”
“Es nezinu,” viņa paraustīja un pielika ūdens blašķi viņam pie lūpām. “Gan jau laiks rādīs.”
“Hei! Par mani neesi aizmirsusi?” mazliet sašutis iesaucās Roberts.
“Nebūt!” un, kad Nikolass bija padzēries, viņa pievērsās mīļotajam vīrietim. “Tu sacel tik lielu brēku, ka nemaz par tevi nevar aizmirst. Ņem!” viņa atdeva blašķi Robertam.
“Tikai nesaki, ka cīnījos veltīgi.”
“No malas gan vairāk izskatījās, ka tu un Nikolass vienkārši alkstat nolaist tvaiku. Bet neraizējies. Veltīgi nav nekas. Vismaz es lieku reizi pārliecinājos, ka esi stiprs un veikls. Tieši tas, ko pirātu meitenei vajag,” uz Katarīnas lūpām parādījās viegls smaids.
“Tātad tu būsi mana…”
“Es pieļauju, ka jā… Jā!” pēc īsas minstināšanās viņa apstiprināja. Roberta visai neparastais bildinājums bija pieņemts.
“Bet ne ātrāk kā pēc izpirkšanas maksas saņemšanas,” iejaucās Nikolass, klusi noņurdot „ja vien pie tādas vispār tiksim.”
“Tas tiesa!” viņa piekrītoši pamāja. “Tur nevar būt divu domu. No sākuma ir jātiek galā ar manu līgavaini.”
“Kas?” Roberts uzrāvās sēdus. “Kāda vēl izpirkšanas maksa? Mana dārgā, tu esi saderināta? Ar ko? Kāpēc neteici?”
“Pirmkārt, tu man neko tādu neprasīji. Otrkārt, es viņu ciest nevaru. Treškārt, ar Tobāgo karaliskās flotes kapteini Džordžu Lendonu. Ceturtkārt, Nikolass izlikās, ka mani nolaupīja, lai no Lendona izspiestu krietnu žūksni. Tas laikam arī īsumā būtu viss,” Katarīna uzspēlēti vēsā tonī atbildēja, it kā viņai gar to visu nebūtu nekādas daļas, it kā uz viņu tas viss ne mazākajā mērā neattiektos.
“Lendons bija tas, kas tevi mēģināja noķert Skarboro, ja?”
“Jā! Tas pats vien ir,” pirātes seja sadrūma.
“Nu tad man ir skaidrs, kāpēc viņš tev veltīja visus tos lamuvārdus un skarbos izteicienus. Viņa vietā arī es droši vien darītu to pašu. Nav patīkami, kad saderinātā aizbēg pie pirātiem un vēl iekuļas mīlas dēkā ar vienu no tiem,” Roberts saprotoši noteica.
“Hei! Dēkas dēļ vien tu nebūtu tur sarīkojis tādu slaktiņu, ne?” viņa piemiedza Robertam ar aci. Viņš tikko manāmi pamāja. Un Katarīnai ar to pilnīgi pietika.
“Nu tad esam vienojušies. Tikko tiksim galā ar Lendonu…” viņa pielika punktu šai sarunai.
“Es sapratu! Paldies!” Roberts maigi pasmaidīja un viegli noskūpstīja Katarīnu, tad pievērsās Nikolasam.
“Liekas, ka mums būs jānoslēdz miers. Ne pašu, bet šīs te būtnes dēļ.”
“Diemžēl!” Nikolass negribīgi slējās kājās. “Pēc trim dienām. Puertoriko, Guajamas ostā. Es, tu un Neprātīgais Džims. Bet tagad ejam, Katarīn!” viņš pastiepa roku. Šoreiz Katarīna neiebilda. Viņa tikai maigi noskūpstīja Robertu, cieši apskāva viņu un aizgāja kopā ar brālēnu.
Pusnakts zvaigznes pirāti atgriezās uz kuģa. Pirāti un Nikolass lādējās, ka ausis svila, bet Katarīna staroja. Gandarījuma smaids vēl ilgi nenozuda no viņas lūpām. Pirātu vilšanās bija vienlīdzīga sievietes sajūsmai un priekam.

“Nu redzi, sīkā neliete, uz ko mums ir jāiet tevis dēļ?” Džims drūmi skatījās viņā, kad visi trīs kapteiņi un Katarīna sēdēja krogā pie galdiņa. Katarīna vērīgi palūkojās Džimā. Nē, pārmetuma viņa skatienā tomēr nebija, laikam jau kapteinis nedusmojās pa īstam, tikai izlikās esam sadrūmis un neapmierināts.
“Redzu! Un paldies par “sīko nelieti”!” Katarīna smaidīja savu reti gandarīto smaidiņu. Džims viņai bija veltījis patīkamu komplimentu, bet tas jau nebija galvenais. Svarīgākais bija tas, ka Katarīna redzēja savus trīs mīļotos cilvēkus vienkopus sarunājamies un iedzeram, nevis gatavojoties pārgriezt viens otram rīkles. Piedevām vēl tas notika viņas dēļ. Kas vēl sievietei varēja glaimot vairāk?
“Un, kā es redzu, tevi tas tikai iepriecina,” mazliet aizvainots noteica Nikolass.
“Vēl jo vairāk. Mani tas dara laimīgu. Vēl tikai beigtu Džordžu Lendonu es varētu vēlēties. Tad laime būtu bezgalīga.”
“Par to mēs parunāsim pēc tam!” Džims strikti noteica.
“Nu tad kā?” Roberts vērās visos trijos. Viņš gaidīja, kad rīkosies Džims, vai Nikolass. Roberta paša nostāja jau tā visiem bija skaidra. Viņš bija gatavs piekāpties uz daudz ko, lai tikai nesaceltu konfliktu par Katarīnu. Tomēr, ja godīgi, tad vairāk gan Roberts gaidīja uz Džimu. Vecākajam un biedējošākajam no šeit esošajiem pirātiem bija visneiedragājamākā autoritāte visā Karību baseinā.
“Miers!” negribīgi izmocīja Nikolass un izstiepa roku.
“Miers!” Roberts noteica ar nelielu entuziasma piedevu un uzlika savu plaukstu virs Nikolasa.
“Miers!” Džims savu roku uzlika virsū.
“Man prieks!” Katarīna pa virsu uzlika savējo. „Un vēl jo lielāks, ka jūs to darāt manis dēļ.” Vīrieši pasmaidīja par Katarīnas naivo cerību, ka tik viegli būs pārtraukt vēl tik neseno naidu.

Uz galda parādījās tik ierastās vēderainās ruma pudeles. Katarīna norija siekalas un teatrāli pārgrieza acis. Jau atkal dzeršana, atkal paģiras, sāpoša galva un reti nelaba dūša. Pirātu dzīvē tā visa bija tik daudz, ka jau sāka apnikt. Pirmās reizes Katarīnai tas bija, kas juans, bet nu jau nelāgs pieradums. Tikai šoreiz bez tā neiztikt. Miers un jaunas apvienības rašanās bija jāapslaka.
Ruma krājumi plaka visai ātri, runas kļuva arvien bezjēdzīgākas, bet pirāti arvien grīļīgāki. Katarīna jau krietni brīdi gulēja izstiepusies uz sola un ielikusi galvu Robertam klēpī.
“Tā mazā žūpa atkal nav novērtējusi savas spējas,” Džims nožagojās un piecēlās. Grīļodamies viņš devās pie sev iepatikušās krogus meitas.
“Hei, daiļaviņ! Sastādīsi man šovakar kompāniju?” un vīrietis uzsita viņai pa dibenu. Nelikās, ka sievietei tas būtu paticis. Viņas atbilde bija klusa, bet labi saprotama – Džims dabūja pa galvu ar paplāti.
“Au! Par ko?” viņš berzēja pieri.
“Par šo, tu mērgli!” krogus meitai priekšā aizstājās vairāki pastāvīgi apmeklētāji un viņas regulārie klienti. Īspiedurkņu krekli atklāja viņu raženos torsus, spēcīgās rokas. Iereibuši viņi bija daudz mazāk par pirātiem un noskaņoti visai agresīvi.
“Zēni!” Džims žagodamies pamāja pārējiem kapteiņiem. “Būs klope. Vai piedalīsieties, zēni?”
Jautājums bija pilnīgi lieks, jo Roberts un Nikolass jau slējās kājās. Katarīna ar pakausi atsitās pret solu un pamodās. Redzot briestošo kautiņu, viņai galvā viss noskaidrojās. Viņa ātri novērtēja reālo situāciju: viņas vīrieši tiks pamatīgi piesisti, ja vien kautiņš sāksies.
“Mierā!” viņa ietenterēja pa vidu. “Nevajag!”
“Paklau! Tu domā, ka mūs aizvainoja, un tas tā tiks atstāts. Paej nost!” Nikolass saīdzis viņu pabīdīja malā un metās virsū potenciālajam pretiniekam. Sakustējās arī pārējie.
Saķeršanās ilga tikai dažas minūtes. Trīs kapteiņi drīz vāļājās pa grīdu. Šitādu pazemojošu iznākumu neviens no viņiem alkohola reibumā gaidījis nebija, ja nu vienīgi Katarīna to bija nojautusi. Cilvēki, kas tik tikko spēj nostāvēt vertikāli un paiet, neklūpot un nelīgojoties ik uz soļa, jau nav nekādi nopietnie cīnītāji.
“Būtu labāk klausījuši to skuķi, netiktu pazemoti,” kāds nicīgi nospļāvās.
Krogus zālē atskanēja Katarīnas griezīgais svilpiens. Zāles apmeklētāji aizspieda ausis un nikni paraudzījās uz trokšņotāju. Šoreiz gan īstais svilpiena mērķis nebija aizkaitināt apmeklētājus.Tas bija ļoti labi dzirdams arī ārpusē, kur šo signālu gaidīja Pusnakts zvaigznes un Viesuļvētras pirāti, gadījumā, ja kas noiet greizi, veicot miera sarunas ar Robertu, gadījumā, ja uzrodas kāds, kas vēlas pirātus arestēt. Viņus tomēr vairāk vai mazāk pazina visās Karību jūras salās un arī Meksikas austrumu piekrastē.
“Kat, kas notiek?” pie viņas pēc nepilnas minūtes piesteidzās Pēteris.
“Negri...” viņa nožagojās, „skaidrot. Vēlāk! Bet tagad esiet tik...ik... mīļi, mani dārgie draug..., un nolieciet šos ņer...gas pie vietas. Kapteiņiem, kā redz... pārāk daudz ruma kuņ...ī un žvinguļa smadz...nēs,” Katarīna vienu pēc otra uzrādīja kaušļus, iebakstot ar pirkstu.
Otru uzaicinājumu pirāti negaidīja. Ar kaujas saucieniem viņi metās uz priekšu. Šoreiz iesaistījās arī citi. Sanāca tā, ka Pusnakts zvaigznes un Viesuļvētras komandas sita pārējos kroga apmeklētājus, bet tie - viņus.
“Au!” Katarīna ievaidējās, kad kāds krītot uzgāzās viņai virsū. “Kaut kāda nejēdzīb..!” pirāte atkal nožagojās. Un tā vienmēr, kad gadījās iedzert tā pa vairāk grādīgā. “Brālēn, laiks pazust,” viņa paraustīja Nikolasu aiz krāgas. Tas piekrītoši pamāja ar galvu un slējās kājās. Abi Lihtbergi lavierēja caur kustīgajiem ķermeņiem, Roberts un Džims, viens otru stutēdami, sekoja. Beidzot viņi sapratās.

Nikolass pēkšņi izdomāja, ka grib pārbaudīt Robertu uzbrukumā un uzaicināja viņu piedalīties kopīgā laupīšanā. Katarīnu pa to laiku atkal nodeva Neprātīgā Džima gādībā. Viļņu Nelabais tomēr palika tajos ieskatos, ka māsīca ir jāpatur tā tālāk no savas iekāres objekta. Nikolasam pašam gribējās pārbaudīt gan Roberta uzticību jaunajiem sabiedrotajiem, gan to, vai viņa jūtas pret Katarīnu ir kas vairāk par parastu kaislību. Katarīnai pašai viņš neko daudz nepaskaidroja, tikai piebilda, ka grib tuvāk iepazīt cilvēku, kas varētu agri vai vēlu viņam atņemt mīļoto māsīcu. Šāds paskaidrojums ietiepīgo būtni pilnībā apmierināja, pat glaimoja, un viņa bez lieka tielēšanās atvadījās no Nikolasa un Roberta, lai uz kādu laiciņu pievienotos Viesuļvētras komandai. Kā jau vienmēr līdzi tika aizsūtīts arī Pēteris, kurš nemaz labprātīgi nemaz nedomātu atkāpties no savas bijušas kundzes.

„Nu?” Katarīna vērsās pie Džima, kad Pusnakts zvaigzne un Vakardiena bija izzudusi viņas skatieniem. „Tagad vairs nebaidies, ka Zelta Dublonam varētu būt kāda neveselīga interese attiecībā uz mani?”
„Par to es visu laiku raizējos, bet nav jau izvēles. Atliek tikai cerēt, ka ja reiz trīs mēnešus viņš lika mani mierā, tad neuzradīsies arī tuvākajā laikā. Man nav bail ar viņu tikties, bet es to negribētu darīt laikā, kad tu esi kopā ar mani. Tevis pašas labad,” Džims padrūmi noteica.
„Un, ko mēs tagad iesāksim? Tev ir kaut kādi plāni?” Katarīna pasteidzās iejautāties pirms Džims apgriežas un aiziet. Pēdējā laikā viņš bija tāds nedaudz dīvains, meklēja vientulību, neiesaistījās nekādās domstarpībās. Likās, ka viņu kaut kas ne tikai nomāc, bet pat uztrauc.
„Tad jau redzēs,” kapteinis tikai paraustīja plecus un devās prom.
„Un, ko darīt man?” Katarīna pasteidzās viņam nostāties priekšā. Bet Džims neapstājās, līdz ar to Katarīnai nācās atkāpties atmuguriski, lai paliktu kapteiņa uzmanības lokā.
„It kā tu sev nodarbošanos atrast nevarētu?” Džims noburkšķēja, mēģinot izvairīties no pirātes. Tomēr viņa neatkāpās.
„Tā! Stāsti! Kas ir noticies? Ko tu tāds dīvains?”
„Es? Dīvains?” Džims saviebās.
„Nu tak ne jau es staigāju apkārt kā aizmidzis,” Katarīna uzlika plaukstas viņam uz krūtīm un piespieda Džimu apstāties.
„Tu to tik tiešām gribi dzirdēt?” viņš nīgri izlieca uzaci.
„Un piedevām vēl visos sīkumos,” pirāte paģēroši noteica.
„Tev tas var nepatikt.”
„Tātad tas vēl viss piedevām ir saistīts ar mani?” Katarīna iekvēlojās un pastūma Džimu. Viņš apsēdās uz apgāztas muca. „Nikolass kaut kādu riebeklību ir iecerējis attiecībā uz Robertu? Tāpēc viņš mani nodeva tavā rīcībâ, lai arī tu tam pretojies kopš tikšanās ar Zelta Dublonu?”
Džims noraudoši nogrozīja galvu.
„Nē, mana mīļā! Ar Robertu tam nav nekāda sakara,” un tomēr viņš mazliet piemeloja. Kapteinim nepatika, ka Roberts Bleks tik viegli un bez jebkādām pūlēm bija ticis pie Katarīna, līdz ar to arī bija jānoslēdz tas sasodītais pamiers.
„Tad ar ko? Runā, Džim! Neklusē un nekaitini mani!” pirāte ar pirkstu sāpīgi iebakstīja viņam krūtīs.
„Runa vēl joprojām ir par Huanu Puntadu,” Džims izmocīja. Viņam tā negribējās Katarīnai darīt zināmu, ka šis ar zeltu apsēstais pirāts visu laiku ir tuvumā.
„Kāds Zelta Dublonam ar to visu sakars? Tu pats tikko teici, ka viņš tevi liek mierā,” Katarīna nesaprata.
„Tā gluži nav. Es tev nedaudz meloju attiecībā uz viņu,” un neizskatījās, ka viņš tamdēļ justos vainīgs.
„Ko tieši?” Katarīna pieliecās viņam pavisam tuvu klāt un cieši raudzījās acīs.
„Ka zelta Dublons neliekas par mani ne zinis. Viņš mani vajā. Lai arī kur es neatrastos, agri vai vēlu viņš būs klāt. Viņam no manis pilnīgi noteikti kaut kas ir vajadzīgs.”
„Tas, ko tu gaidi? Griezies viņam pretī, grāb šo aiz olām un prasi, ko īsti grib. Džim, kas ir ar tevi? Ja vadīties pēc krastā klīstošajiem nostāstiem par tevi, tad tas neprātīgais Džims jau sen viņu būtu uzšķērdis un izbarojis zivtiņām. Ko tu kavējies? Ko tu gaidi? Kad viņš tevi pārsteigs vismazāk sagatavotu?” sieviete pārmetumu pilnā balsī uzsauca viņam.
„Ha! Ja esi tik gudra, tad uz priekšu. Dari to, bet pēc tam nožēlosi,” kapteinis izsmējīgi iesaucās.
„Tu gribi teikt, ka tam mantrausim ir tik spēcīga un uzticīga komanda?” Katarīnai nekas cits neatlika kā tikai pabrīnīties.
„Diemžēl! Un visi tikpat neganti un alkatīgi, kā viņu dārgais kapteinis. Ne vispārpieņemto noteikumu, ne goda kodeksa,” Džims beidzot varēja piecelties, jo uzstājīgā pirāte paspēra pāris soļus atpakaļ.
„Viņi tiešām var mūs sakaut atklātā cīņā?”
„Ja tu ar mūs domā gan Pusnakts zvaigznes, gan Vakardienas un arī manējos zēnus, tad, protams, ka ne. Bet, ja ņemt pa vienam, tad es pieļauju, ka var gan. Alkatība ir spēcīgs motivētāj spēks, bet manā rīcībā ir visai iespaidīgi salaupīto bagātību krājumi,” Džims pēkšņi apklusa. Klusēja arī Katarīna.
„Lūk, arī atbilde! Zelta Dublons man tik uzstājīgi seko, cerot, ka es šo aizvedīšu pie savas dārgumu krātuves,” pirāts atviegloti nopūtās. „Un, ja tā, tad varu beigt raizēties,” viņš negaidot atplauka. Sejā parādījās ierastais smīns.
„Un tevi tas neuztrauc, ka šiten tais draņķis met ap tevi lokus kā tāda haizivs?”
„Ne vismazākajā mērā. Lai jau izklaidējas, ja reiz viņam tā patīk. Kamēr es zinu, kas šim padomā, varu arī neraizēties,” kādu brīdi nemanīts enerģijas vilnis atkal bija pārņēmis Viesuļvētras kapteini. „Tu te žēlojies par garlaikošanos? Tūlīt vairs nežēlosies! Ņem zobenu un sākam kārtējo mācību stundu. Es tev šodien iemācīšu tādus paņēmienus, par kuriem Nikolass pat nenojauš.”

Džims un Katarīna izkāpa krastā Kubā, Havanas ostā. Pēteris devās līdzi gadījumam, ja nu jaunā dāma sadomā ko nopirkt, tad lai būtu kāds, kas nes. Uz sauszemes jau nevarēja, kā jūrā, gribu, ņemu, te nācās kļūt par parastu cilvēku. Pirātu būšana bija jāatliek malā.
„Tā jau man likās, ka tev te patiks,” Džims izklausījās nedaudz saīdzis. Visu garo dienu viņš bija staigājis Katarīnai pakaļ, izdabājis viņas iegribām un tagad jutās pārgurušāks nekā kā pēc vētras.
„Esmu sajūsmā,” Katarīna bija neparasti līksma un enerģiskāka kā jebkad. „Havanu es tā kā būtu izstaigājusi un apskatījusi. Ko tagad?”
„Svētās jūras čūskas, nu kad tu reiz rimsies?!” Džims noelsās. „Vai tiešām tev nenāk ne prātā kaut nedaudz atpūsties?”
„Nē!” viņa smaidīja.
„Tad pažēlo vismaz mani, vecu vīru.”
„Džim! Tu un vecs. Nesmīdini mani! Gan tu vēl manu brālēnu pārdzīvosi. Un, ja kāds te varētu žēloties par nogurumu, tad tikai Pēteris,” Katarīna atskatījās. „Starp citu, kur viņš ir?”
Vairāk kā pusdienu Pēteris bija gājis pakaļ nesot neskaitāmus saiņus, kastes un grozu ar visdažādākajiem no Spānijas atvestiem nieciņiem, kas Katarīnai bija iekrituši acīs. Viņš nebija žēlojies ne vienu mirkli, bet tagad viņa vienkārši vairs nebija.
„Un, ka lai es to zinu?” Džims jutās ne mazāk pārsteigts. Nu viņš pamanīja, ka tuvumā nebija arī vairs pārāk daudz pilsētnieku, kas līdz šim visu laiku bija jaukušies pa kājām un trāpījušies ceļā nevietā.
„Man tas viss nepatīk,” pirāts palika tramīgs. „Nepavisam nepatīk!” viņš noņurdēja un uzlika roku uz zobena roktura.
„Man arī ne,” Katarīna apgriezās ap savu asi, nopētot apkārtni un ar roku taustoties pēc dunča.
„Un nu jau es zinu kas tieši,” Džims roka uzgūlās uz Katarīnas pleca. Sieviete paskatījās norādītajā virzienā. Viņu virzienā kuplā skaitā nāca jūrnieku, pēc ārējā izskata spriežot, pirātu pulciņš.
„Viņi laikam no mums kaut ko grib,” Katarīna izteica pilnīgi lieku minējumu. Tas tāpat bija skaidrs, ka Viesuļvētras kapteinis un sieviete, kas ir kopā ar viņu, ir pirātu mērķis.
„Tas pat nav apšaubāmi. Šitie kurkuļi ir Zelta Dublona ļaudis.”
Katarīna nolamājās pa Nikolasa modei – izmantojot visus sev zināmos lamuvārdus jebkurā no valodām, ko vien atcerējās.

Zelta Dublona pirāti viņus ielenca. Katarīna un Džims ar atvāztiem zobeniem rokās stāvēja viens pret otru ar mugurām, lai piesegtu.
„Padodieties!” atskanēja pavēle. „Mūsu tā kā tā ir vairāk un mēs saņemsim jūs ciet. Būs tikai sāpīgāk un daudz nepatīkamāk, ja būs jācīnās.”
„Šālē dirst! Jūras pabira!” Katarīna viņam skarbi uzbrēca. Šie vārdi pirātu manāmi aizskāra, un viņš metās virsū sievietei. Jau nākamajā mirklī viņš savu rīcību nožēloja, jo Katarīna pamanījās viņam ietriekt zobenu ciskā.
„Domāju, ka jums būs ne mazums nepatīkamu mirkļu,” pavīpsnāja Džims. Lai arī viņam nebija šaubu, ka Zelta Dublona vīri viņus sagūstīs, padošanās bez cīņas bija zem Neprātīgā Džima goda. Viņa lepnums to nepieļautu.
Tūlīt pat nākamajiem gūstekņiem virsū bruka viss bars. Katarīna atgaiņājās, cik vien spēja, cerot, ka kuru katru brīdi palīgā atsteigsies Pēteris. Bet no puiša nebija ne vēsts.
Drīz vien gan Katarīnai, gan Džimam zobeni tika atņemti, paši viņi ar pamatīgiem sitieniem „atslēgti”, lai lieki nepretojas.
„Kuce, tu nolādētā!” pirāts, ko Katarīna bija sadūrusi, nikni iespēra nemaņā guļošajai sievietei pa sāniem.
„Hei!” kāds viņu atgrūda malā. „Kapteinis lika viņus nogādāt sveikus un veselus, nevis pusnosistus.”

Katarīna atguvās, guļot tumšā telpā. Pēc smakas un nemitīgās šūpošanās viņa secināja, ka atrodas kaut kāda kuģa tilpnēs, bet ārā ir spēcīgs vējš, bez maz vai vētra.
„Džim?” viņa iesaucās, cerot, ka no tumsas atskanēs atbilde. Neviens neatbildēja. Bažas par savu un Džima likteni uzmācās arvien spēcīgāk. Ne bailes, bet satraukums no nezināmā viņu pārņēma. Katarīna piecēlās kājās un sāka aptaustīt savu tumšo ieslodzījuma vienu. Neliela izolēta telpa, kurā nebija pilnīgi nekā.
„Nu? Kur tu glabā savus dārgumus?” atskanēja tepat kaut kur līdzās.
„No sākuma notērē savējos tad interesējies par manējiem!” atcirta Džims. Viņa aizdomas bija attaisnojušās – Zelta Dublonu tik tiešām interesēja tikai viņa dārgumu krātuves atrašanās vieta.
Katarīna pieplaka pie dēļu sienas, lai labāk dzirdētu notiekošo.
Atskanēja neskaitāmi sitieni, vaidi, kunkstieni un smaga elpa...

Džims ar aizliektām rokām aiz muguras bija piesiets pie staba. Zelta Dublona vīri bija parūpējušies, lai gadījumā, ja Džims sadomās nolaisties ceļos, tad pats sev izmežģīs rokas no pleciem.
Neskatoties uz visai pazemojošo stāvokli un sāpēm viņš stāvēja stalti izslējies un izaicinājuma pilns. Drēbes bija pletnes saplosītas, arī pār lūpām jau plūda asinis, bet dzēlīgais smīns nekur nepazuda.
„Es tevi pārāk ilgi neuzturēšu pie dzīvības, ja tu nesadomāsi runāt,” Zelta Dublons sāka zaudēt pacietību ar Džima ietiepību.
„Ha! Un, cik ilgi es palikšu dzīvs, ja pateikšu to, ko tu gribi dzirdēt?” Džims izsmējīgi iesaucās, izspļaujot asinis, tēmējot Zelta Dublonam sejā. Netrāpīja. Pirāts iesita Džimam ar dūri pa žokli.
„Atbildi sapratu, Huan! Es miršu,” Džims nosmīkņāja.
„Toties tad es atlaidīšu tavu sievišķi,” Zelta Dublons piebilda.
„Un nezin kāpēc es tev tomēr neticu. Es jutīšos pārsteigts, ja viņa vēl joprojām ir dzīva un vesela.”
„Tev ir vienalga, kas ar viņu notiek?”
„Viņa man nav ne sieva, ne mīļākā,” viņš paraustīja plecus.
„Skaidrs! Es tev dodu iespēju vēl pārdomāt,” Huans nosmīkņāja un aizgāja.

Katarīna dzirdēja kā viņa soļi tuvojas. Tātad bija pienākusi viņas kārta. Tomēr apņēmības pilna viņa negrasījās tik vienkārši padoties. To, kurš izrādīsies ietiepīgāks un morāli spēcīgs, vēl laiks parādīs.
Iečīkstējās durvis, un tajās ar lāpu rokās parādījās Zelta Dublons.
„Tavs draugs izrādās ir spītīgāks par ēzeli. Bet paskatīsimies, cik ilgi viņš tiepsies, kad es ķeršos pie tevi, ja jau paša āda viņam nerūp,” Huans ņirgādamies iesprauda lāpu tureklī.
„Un, ko tu gribi no manis?” Katarīna ar pietēlotu skarbumu viņam uzbrēca.
„Atbildes!” Huans atteica.
„Man to nav! Ja es zinātu, kur ir Džima krātuve tad pati jau to būtu izlaupījusi, nevis gaidītu, lai tu to izdari manā vietā.”
Tomēr Zelta Dublons daudz neklausījās Katarīnas teiktajā. Viņš smējās.
„Tu un Džims mani par galīgu muļķi uzskatāt?” viņš sprauslādams caur smiekliem vaicāja.
„Nē! No kurienes tev tādas domas?” Katarīna mēģināja to pajautāt ar pēc iespējas svētulīgāku sejas izteiksmi. Acīmredzot viņai tas sanāca, jo Huans apskaitās.
„Tā! Basta! Es netaisos te ilgi spēlēties. Man vajag atbildes uz tūlīt!” viņš noplīkšķināja pa gaisu pletni. Katariņa sarāvās, bet pēc brīža jau atkal izslējās. Ja reiz Džims spēja izturēt Huana pratināšanas metodes, tad viņa arī tiks galā.
„Prasi, bet atbilžu nebūs!” Katarīna sakoda zobus un ar spīta pilnu skatienu raudzījās pirātā.
Cilvēks, kura seja bija pievilcīgāka kā Džimam, to nekropļoja rētas, bija patīkams balss tembrs un nevainojams ārējais tēls viņā tomēr rosināja pretīgumu. Riebās viss – sākot ar viņa alkatību un darba metodēm, beidzot ar pēdējo podziņu pie viņa vestes.
„To mēs vēl redzēsim,” viņš atkal pacēla pletni. Šoreiz cirtiens skāra Katarīna kaklu un krūtis, atstājot uz tumši iedegušā kakla asiņainu svītru.
„Bastards, tu tāds!” ar dzīvniecisku ķērcienu sieviete metās virsū pirātam pirms tas paspēja attapties, kas īsti notiek.
Katarīnas nagi atstāja asiņojošas brūces uz Huana sejas. Ar ceļiem viņa izdarīja vairākus spēcīgus spērienus gan pa vēderu, gan kājstarpi, gan žokli, kad viņš sāpēs saliecās.
„Tu mani vēl pieminēsi!” viņā nokliedzās pakaļ Zelta Dublonam, kad viņš steidzīgi pameta ieslodzījuma vietu.
Tūlīt pēc tam ieradās vairāki spēcīgi jūrnieki un ar varu nospieda Katarīnu uz grīdas, sasēja viņai rokas un kājas un atstāja vāļājoties pa mitro un netīro dēļu grīdu.
„Papriecājies?” kāds jūrnieks zobgalīgi jautāja, kad devās prom.
„Jā!” sieviete atcirta, aizvainojuma pilnā balsī.
„Tad ir labi. Jo tikko kapteinis salaizīs savas brūces, sāks priecāties viņš, un tad tu nožēlosi, ka ar tevi nevarēja sarunāt pa labam.”
Sieviete neatbildēja, tikai aizgrieza galvu, lai noslēptu bezspēcības un dusmu asaras, kas ritēja pār vaigiem.

Pēc neilga laika Huans atgriezās pie Džima. Līdz šim tik veiksmīgais pirāts ar retu gandarījumu noraudzījās kādas pēdas pretinieka sejā ir atstājusi tikšanās ar Katarīnu.
„Nu mēs abi būsim ar vienlīdz izķēmotām sejām. Tikai mani šādi izķēmoja pārspēka zobens, bet tevi viens neciešams sievišķs,” Džims sarkastiski noteica.
Huans neatbildēja ne vārda. Viņš bija nikns. Dusmas par Džima ietiepību un Katarīnas rīcību viņu plosīja no iekšpuses. Tām bija jādod vaļa. Un Zelta Dublons ļāva savu dusmu lavīnai gāzties pār Džimu. Gan viņa dūres, gan pletne, gan kājas atstāja sāpīgas, asiņojošas brūces un neskaitāmus zilumus uz sagūstītā pirāta ķermeņa.

„Nu?” Huans jautāja, kad bija rimies. „Runāsi?”
„Ej Ellē!” Džims smagi klepojot atcirta.
„Skaidrs! Ja tu tik ietiepīgi klusē, tad man nekas cits neatliks kā atkal ķerties pie tā tava sievišķa,” Huans vēlreiz ietrieca dūri Džimam pakrūtē. Viņš sāpīgi ievaidējās un sāka klepot. Kad viņas atguva normālu elpu, krietni cietušais kapteinis tomēr piespieda sevi pasmaidīt.
„Un pēc tam tu mani lūgsi viņu savaldīt. Trakā Kaķe tev nav nekāda smalkā dāma, kas krīt ģībonī pie pirmās iespējas un vaid kā galma jaunkundze.”
„Šoreiz es pie viņas ķeršos ar mazliet citām metodēm. To mēs vēl redzēsim, kad es viņu būšu atdevis saviem puišiem ko parotaļāties. Viņi būs tikai sajūsmā,” Zelta Dublons viltīgi smīnēja. Viņa acīs gailēja tīra nežēlība. Pirāts guva baudu iztēlojoties vien, ko viņa komanda izdarīs ar kaujiniecisko sievieti.
„To nu gan es tev neieteiktu darīt. Jo tādā gadījumā tevi medīs ne tikai Viesuļvētras un Pusnakts zvaigznes pirāti, bet arī Vakardienas jestrie puiši un visa Anglijas karaliskā flote, kas atrodas Tobāgo forta rīcībā,” šādi Džims cerēja atvēsināt Huana degsmi ķerties pie Katarīnas, lai to izmantotu pret viņu.
„Par Viesuļvētru un Pusnakts zvaigzni man viss ir skaidrs, bet ko gan jūsu zvērināties ienaidnieki tev jauksies iekšā?”
„Palika interesanti, ne?” Džims smīnēja. Radās cerība, ka Katarīna tomēr izdosies paglābt no tā likteņa, ko viņai bija iecerējis Zelta Dublons.
„Runā, pirms neesmu tevi nositis!” Huans viņam uzbrēca.
„Tu to nedarīsi. Un mēs abi to labi zinām. Es tev esmu vajadzīgs dzīvs, jo citādāk tu ne mūžam neatradīsi manu bagātību slēptuvi,” šos draudus īpaši nopietni Džims neuztvēra, lai arī nešaubījās, ka alkatīgais pirāts tik tiešām varētu viņu nogalināt.
„Neceri, ka tu paliksi dzīvs. Agri vai vēlu tu pateiksi to, ko gribu zināt, un tad mirsi. Bet tagad atgriezīsimies pie iesāktā. Kāds tam sievišķim ir sakars ar angļu kara floti un Vakardienu?” Huans atkal iesita Džimam, tikai šoreiz pa kaklu. No sitiena kapteinim aizrāvās elpa.
„Viņa ir karaliskās flotes kapteiņa...” Džims smagi vilka gaisu. Iekšā viņam viss sāpēja. Pat vārdu pateikt bija lielas pūles. „...Džordža Lendona līgava. Mēs jau esam viņa melnajā sarakstā par šīs sievietes nolaupīšanu un izpirkuma naudas pieprasīšanu. Ja tu viņai ko nodarīsi, tad Lendons, acis nepamirkšķinādams, tevi dzīvu nodīrās.”
Zelta Dublons savilka pieri krunkās. Lai arī viņam bija uzspļaut uz visiem un visu, izņemot zeltu, ar karaliskās flotes virsniekiem lieki konfliktēt arī negribējās. Tas tikai padarītu viņa ikdienu vēl nedrošāku ne tikai spāņu, bet arī angļu kontrolētajās teritorijās.
„Nu un kāds tam visam sakars ar Melnajām Nepatikšanām?”
„Roberts to sievieti grasās precēt par spīti visam,” Džims smagi noteica.
„Tu esi viens sasodīts melis, tu to zini?” Huans pēkšņi pārskaitās un veltīja Džimam vēl apris spēcīgus sitienus. „Es neticu nevienam tavam vārdam.”
„Pats vainīgs. Es tevi brīdināju,” Džims izspļāva asinis tieši Huanam sejā. Par to viņš saņēma tik spēcīgi sitienu, ka zaudēja samaņu, bet Zelta Dublons aizsūtīja pakaļ Katarīnai.
(23.10.2005)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (16.11.2019, 15:29)Viss notiek, nemuldi! :DSensid (viesis) (13.11.2019, 01:29)Elpas trūkums, laikam visiem aizdusaSensid (viesis) (13.11.2019, 01:27)Kāpēc neviens nekustās? Visi tik stīvi.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
Interesantas bildes


Kā aizvietot lamuvārdus darba vietā? /Krievu valodā/
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 328 Kopā:5062756

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 1.0 sec