|
|
|
|
|
|
|
| | Es par sirdi cīnīšos | Autors - Hektors
| | Komentāri (13) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
kaisle dun
tavās velnišķīgajās acīs
gremdējot visas sāpju zemūdenes,
nocērtot vecus kokus
un nodzēšot pavardā mātes liesmiņu.
es ienāku pa durvīm,
bet patiesībā esmu izgājis tālu prom –
skrien gar acu zīlītēm
netīri debesu skūpsti –
ak, tad tieši tik slikti es jūtos.
lai taču tu man beidzot atvērtos
es atveros pats
tik liels kā visas triumfa arkas
un reizē tik mazs
kā mūsu šaurās durtiņas.
skrien puteņi mūsu būdā
un visas narcises agonijā krīt,
tu laikam esi tik trausla,
laikam tik aizejoša,
ka pa durvīm tiec ārā tikai tu.
sirds kā visu vectēvu laiva
negrimst un turas un pretojas,
bet liktenis man ir vīns,
tu aizgāji – nu un tad!
es par sirdi mūžam cīnīšos – pat tad! (30.06.2005) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|