 (www.feini.lv) |
| Hektors : Es par sirdi cīnīšos |
| kaisle dun tavās velnišķīgajās acīs gremdējot visas sāpju zemūdenes, nocērtot vecus kokus un nodzēšot pavardā mātes liesmiņu. es ienāku pa durvīm, bet patiesībā esmu izgājis tālu prom – skrien gar acu zīlītēm netīri debesu skūpsti – ak, tad tieši tik slikti es jūtos. lai taču tu man beidzot atvērtos es atveros pats tik liels kā visas triumfa arkas un reizē tik mazs kā mūsu šaurās durtiņas. skrien puteņi mūsu būdā un visas narcises agonijā krīt, tu laikam esi tik trausla, laikam tik aizejoša, ka pa durvīm tiec ārā tikai tu. sirds kā visu vectēvu laiva negrimst un turas un pretojas, bet liktenis man ir vīns, tu aizgāji – nu un tad! es par sirdi mūžam cīnīšos – pat tad! |
| (30.06.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |