|
|
|
|
|
|
|
| | Kad liekot soļus raiti ceļā eju | | Ievietojis: bez smecera | Komentāri Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Kad liekot soļus raiti ceļā eju,
Ap mani savairojas simtiem seju.
Mēs visi sevi personificējam
Un savas pretenzijas zemē sējam.
Ka nav tai nekā dzīva, iegalvojam –
Ar katastrofām sevi apbalvojam.
Nes mūsu sejas zeme padevīgi –
Mēs paši dzīves vedam nodevīgi.
Ka jāraksta par to man ir šīs dzejas,
Man Visums saka balsī vien, bez sejas.
Vai vispār kaut ko paliekošu zinu,
Ja izplēn ceļš, ko jūsu pēdās minu?
Nav murgi tie, bet skaidrība, kas viesta –
Es nevaru tikt projām no šī sviesta.
Lai zemes dzīvībā sirds raud un smejas –
Birs zārkam virsū ne jau smilts, bet sejas.
Vai mākonī, vai koka mizā taustāms
Šis mijkrēslis, kur ēnu spēles austas.
Ja garam nebūtu kā jūrai bangu,
Tas kalpotu pats sev par bumerangu.
Ja nerastos tev acis, deguns, ausis,
Man paliktu vien mēness skumjais rausis.
Es lūkotos pēc ūdenskrāsām somā –
Man sejas būtu vēlreiz jāizdomā. (16.09.2022) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1620
Kopā:6059450
|
|
|
|