 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Kad liekot soļus raiti ceļā eju |
| Kad liekot soļus raiti ceļā eju, Ap mani savairojas simtiem seju. Mēs visi sevi personificējam Un savas pretenzijas zemē sējam. Ka nav tai nekā dzīva, iegalvojam – Ar katastrofām sevi apbalvojam. Nes mūsu sejas zeme padevīgi – Mēs paši dzīves vedam nodevīgi. Ka jāraksta par to man ir šīs dzejas, Man Visums saka balsī vien, bez sejas. Vai vispār kaut ko paliekošu zinu, Ja izplēn ceļš, ko jūsu pēdās minu? Nav murgi tie, bet skaidrība, kas viesta – Es nevaru tikt projām no šī sviesta. Lai zemes dzīvībā sirds raud un smejas – Birs zārkam virsū ne jau smilts, bet sejas. Vai mākonī, vai koka mizā taustāms Šis mijkrēslis, kur ēnu spēles austas. Ja garam nebūtu kā jūrai bangu, Tas kalpotu pats sev par bumerangu. Ja nerastos tev acis, deguns, ausis, Man paliktu vien mēness skumjais rausis. Es lūkotos pēc ūdenskrāsām somā – Man sejas būtu vēlreiz jāizdomā. |
| (16.09.2022) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |