|
|
|
|
|
|
|
| | Kad kapsētā eju | Autors - Jānis Šišlo
| | Komentāri (3) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
No naivajiem laikiem man dvēseles blakām,
Kad kapsētā eju pa smilšainām takām.
Un smagums uz brīdi kļūst viegls un gaist –
Kā baloža spārniem balts debesīs laists.
Nav vietas uz zemes ne mīlai ne priekam –
Šie jēdzieni pieder vien izstumtam, liekam,
Kam patīk pie mirušiem ciemoties iet,
Par zudušo godību asaras liet.
Kurp dzīvie kā apmāti diendienā traucas?
To vienkāršums koķets – par kaiti tas saucas.
To valoda tukšums, ko aizkodē bars –
Ne sirds krūtīs tādiem, ne līdzjūtīgs gars.
Nav kameru acu, nav lāzera staru –
Šeit pēdējā pietura, stāties kur varu.
Miers dīvains un sapnis, ko piepildīt man,
Jo sniedzams vēl zvaigznājs. Jā, sniedzams ir gan! (18.12.2021) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1652
Kopā:6119724
|
|
|
|