 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Kad kapsētā eju |
| No naivajiem laikiem man dvēseles blakām, Kad kapsētā eju pa smilšainām takām. Un smagums uz brīdi kļūst viegls un gaist – Kā baloža spārniem balts debesīs laists. Nav vietas uz zemes ne mīlai ne priekam – Šie jēdzieni pieder vien izstumtam, liekam, Kam patīk pie mirušiem ciemoties iet, Par zudušo godību asaras liet. Kurp dzīvie kā apmāti diendienā traucas? To vienkāršums koķets – par kaiti tas saucas. To valoda tukšums, ko aizkodē bars – Ne sirds krūtīs tādiem, ne līdzjūtīgs gars. Nav kameru acu, nav lāzera staru – Šeit pēdējā pietura, stāties kur varu. Miers dīvains un sapnis, ko piepildīt man, Jo sniedzams vēl zvaigznājs. Jā, sniedzams ir gan! |
| (18.12.2021) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |