|
|
 |
|
|
|
|
| | Pakāpieni... | Autors - Sintija Balule
| | Komentāri (2) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Ar pārdrošu skatu un glāstu
Jo tikai Es,
Pieglaužos krūtīm, par sevi Tev stāstu.
Un tikai Tevi,
Vien rītos ar neslēptu mundrumu sevī,
Tā mīlēšu.
Zinu, ka nespēšu vairāk bez Tevis –
Mūžīgi.
Pārstāj reiz lietu un asaras jaukt,
Jo tikai Tu,
Vari kā Saules zieds man tikai plaukt.
Jo esi man.
Ar zvaigznēm un gaismu es sirdi Tev dedzu,
Un tikai es,
Sev blakus kā vienīgo, labo sev redzu,
Jo esmu Tev. (19.12.2016) | | |
|
|
|
|
 |
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 2614
Kopā:6674725
|
|
|
|