|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Dzimtais betons (28 rindiņas) | Autors - Aleksandrs Leicers
| | Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Mana kvartāla jumtu dakstiņi,
Kas liecās no baumām.
Piekvēpuši ar domām,
It kā nevainīgām, bet tomēr ļaunām.
Mani smagie acu plakstiņi,
Kas sargā no traumām.
Tos aizverot, es aizmirstu,
Dodu vietu, kam jaunam.
Kur paliek vieta kaunam?
Ja nav pat vietas galdam.
Manas pilsētas ielas
Es saucu par mājām.
Kad asarām sāļām
Jātek, bet netek.
Kad mīlniekiem jāstrīdās,
Bet šie tikai ar roku atmet.
Tad mana kvartāla betons
Vēl saltāks kļūst.
Tad manas atmiņu važas
Vērpjas un lūst.
Un ejot man labāk kļūst,
Jo es beidzot nezinu, kā būs.
Rutīna tik tālu pagātnē pūst.
Naids pret mājām lēnām zūd.
Kur tad esmu es?
No pilsētas jau kādu gabalu.
Ne tāpēc, ka dzimtajai vietai es būtu par labu,
Vienkārši - redzēt to mirstam, man ir par smagu.
(14.09.2016) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2511
Kopā:6108843
|
| |
| |
|
Autori
