 (www.feini.lv) |
| Aleksandrs Leicers : Dzimtais betons (28 rindiņas) |
| Mana kvartāla jumtu dakstiņi, Kas liecās no baumām. Piekvēpuši ar domām, It kā nevainīgām, bet tomēr ļaunām. Mani smagie acu plakstiņi, Kas sargā no traumām. Tos aizverot, es aizmirstu, Dodu vietu, kam jaunam. Kur paliek vieta kaunam? Ja nav pat vietas galdam. Manas pilsētas ielas Es saucu par mājām. Kad asarām sāļām Jātek, bet netek. Kad mīlniekiem jāstrīdās, Bet šie tikai ar roku atmet. Tad mana kvartāla betons Vēl saltāks kļūst. Tad manas atmiņu važas Vērpjas un lūst. Un ejot man labāk kļūst, Jo es beidzot nezinu, kā būs. Rutīna tik tālu pagātnē pūst. Naids pret mājām lēnām zūd. Kur tad esmu es? No pilsētas jau kādu gabalu. Ne tāpēc, ka dzimtajai vietai es būtu par labu, Vienkārši - redzēt to mirstam, man ir par smagu. |
| (14.09.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |