|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Par draudzību | | Ievietojis: bez smecera |
Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Man draugi - tīras dvēseles, ko tumsai apgānīt.
Tie mirstot dzīvo šaisaulē un arī tajā mīt.
Tos spundē visos cietumos, liek trakomājās ar,
Bet tie prot pelnos pārvērsties un liesmā atdzimt var.
Man draugi baltie eņģeļi un apkvēpušie ar.
Tie nekad necīnīsies pret, bet vienmēr tikai par.
Zem kājām varavīksnes tilts un kāpiens augšup - nieks,
Ja pašā augšā gaida mūs viens pavasarīgs prieks.
Man draugi mūžam vientuļie, ko vientulība dzen
Uz priekšu prom pa tuksnesi, un ūdens beidzies sen.
Grib ļaunums, lai mēs nolemjam cits citu nepazīt,
Rieš Dieva acīs asaras. Kaut ātrāk sāktu līt!
(14.03.2014) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1612
Kopā:6822199
|
| |
| |
|
Autori
