|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ceļa sākumā | Autors - Lauris Krolis
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Dienām šīm ir gadu simtu smagums,
Kaut augšā tāda pati debess dus
Kā tur, toreiz, kur kā lielākais dārgums
Bij mana mūža prieks, tik daiļš un kluss.
Lūk, pamalē dus mājas vientulīgas,
Kur vectēvs rāmi zirgam velgmi nes.
Es strinkšķinu uz spēļu loka stīgas
Un lasu turzā meža zemenes.
Šeit Lielais akmens, sirmais sargu tornis
Pret visiem vējiem stāv kā mūris sens.
“Pār mežiem, šķiet, blāv Radītāja kronis,”
Pār saules rietu saku es, vēl zēns.
Bet, miglai sedzot sagšas pāri pļavām,
Siena smarža, stārķu klaboņa norimst.
Es steidzos atpakaļ drīz uz mājām savām,
Un jūtu - sirdī kaut kas liels man dzimst.
Nu atkal dienas smagnējas spiež mani,
Un šķiet, man spītē pasaulē it viss.
Bet zinu - tas kas toreiz dzimis, zvanīs
Man ceļu pareizo, kas nezudīs.
(02.04.2012) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
