 (www.feini.lv) |
| Lauris Krolis : Ceļa sākumā |
| Dienām šīm ir gadu simtu smagums, Kaut augšā tāda pati debess dus Kā tur, toreiz, kur kā lielākais dārgums Bij mana mūža prieks, tik daiļš un kluss. Lūk, pamalē dus mājas vientulīgas, Kur vectēvs rāmi zirgam velgmi nes. Es strinkšķinu uz spēļu loka stīgas Un lasu turzā meža zemenes. Šeit Lielais akmens, sirmais sargu tornis Pret visiem vējiem stāv kā mūris sens. “Pār mežiem, šķiet, blāv Radītāja kronis,” Pār saules rietu saku es, vēl zēns. Bet, miglai sedzot sagšas pāri pļavām, Siena smarža, stārķu klaboņa norimst. Es steidzos atpakaļ drīz uz mājām savām, Un jūtu - sirdī kaut kas liels man dzimst. Nu atkal dienas smagnējas spiež mani, Un šķiet, man spītē pasaulē it viss. Bet zinu - tas kas toreiz dzimis, zvanīs Man ceļu pareizo, kas nezudīs. |
| (02.04.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |