|
|
|
|
|
|
|
| | Rītu gaidot | Autors - Sergejs Abramovs
| | Komentāri (15) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Šīs rokas, kas reiz mani vija,
Kas maigi glāstīja kā zīds,
Nu ir kā beigu prelūdija,
Kā lietū noskalojies krīts.
Rīt aiziešu, lai pazūd rūpes,
Vien skatu metis atvadām.
Un tavas, nu jau svešās lūpas,
Ļaus aiziet, tevis svētītam.
Es tevi tādu nepazīstu.
Un caururbjošā klusumā,
Pakāpeniski pieradīšu
Pie vientulības mulsuma.
Nakts savu mieru viegli ziedo
Un izstiepj garu mirkli šo,
Jo debesis mums negrib piedot,
Par mīlu, krustā piesisto.
Šī nakts tik savāda un ilga.
Vairs vainu nebūs uzgrūst kam.
Šī nakts tik savāda un ilgā,
Kāpēc tu mani nelaid prom... (08.03.2011) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|