 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Rītu gaidot |
| Šīs rokas, kas reiz mani vija, Kas maigi glāstīja kā zīds, Nu ir kā beigu prelūdija, Kā lietū noskalojies krīts. Rīt aiziešu, lai pazūd rūpes, Vien skatu metis atvadām. Un tavas, nu jau svešās lūpas, Ļaus aiziet, tevis svētītam. Es tevi tādu nepazīstu. Un caururbjošā klusumā, Pakāpeniski pieradīšu Pie vientulības mulsuma. Nakts savu mieru viegli ziedo Un izstiepj garu mirkli šo, Jo debesis mums negrib piedot, Par mīlu, krustā piesisto. Šī nakts tik savāda un ilga. Vairs vainu nebūs uzgrūst kam. Šī nakts tik savāda un ilgā, Kāpēc tu mani nelaid prom... |
| (08.03.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |