|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Vaiksteklis | Autors - Rolands
| | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tas viss ir sācies jau ļoti sen. Kad verdošā lava vēl nebija pilnīgi atdzisusi, Vaiksteklis jau bija izbāzis purnu no drakona dzemdes un kārpīdamies ar savām melnajām roķelēm cīnījās par pilnīgu atbrīvošanos no svelošajām pūķa miesām. Līdzko lava bija sacietējusi cieta kā krams, tas spēra savus pirmos soļus brīvībā, bet brīvība Vaiksteklim nozīmēja daudz. Ak cik daudz! Tagad Vaiksteklis ietērpies purpura apmetnī ložņā pa piesmirdušām pažobelēm un graustu pagrabiem, svētīdams ikvienu, kas tam gadās pa ceļam. Uzliek roku uz pleca un stāsta par saviem piedzīvojumiem, kuri Vaiksteklim bijuši daudz. Ak cik daudz! Teicās redzējis pat Saules kaujas varoņus uzrokam sen aizmirstus kapus un apgānām līķu paliekas. Lielījās, ka pats personīgi Spāņu gripas uzliesmojuma laikā esot klejojis pa šaurajām pilsētu ieliņām un lauzis līķu ratiem riteņu asis. Reiz pat saticis vienu no Romas imperatoriem un abi spieduši rokas un klusi čalojuši terases pavēnī kā draudzenītes kafejnīcā. Nedaudzi zina stāstīt, par drosminiekiem, kas satikuši Vaikstekli, nemaz nav klausījušies viņa stāstos un piedzīvojumos, bet lūkojuši ātrāk izrauties no tā tvēriena un aizsoļot mājās, bet tie paši nedaudzi arī stāsta, ka mājas drosminieki sasnieguši vārgi un bezspēcīgi kā nodzīti suņi, liekami uz slimības gultas, bet pēc dažām dienām drudzī izdzisuši pavisam. Cits atkal pārāk sajūsmināts un iedvesmojies no Vaikstekļa stāstiem ķēries pašam baronam svārkos, lai tas dodot savu svētību cīņā pret kaimiņvalsts demokrātiju un ticības brīvību. Karapulkus viņam nevajagot, tikai tērauda duncīti, kas rūdīts ar krietna cilvēka asinīm, bet trīts pret svaiga kaula galodu. Tajā reizē barons tikai nosmējies par tādu muļķa drosmi un pasitis uz pleca atlaidis mājās, bet runā, ka tajā pašā dienā muļķīgais zemnieķelis mājās nokāvis trīs veprus, pārgriezis sievai rīkli, un pats ielēcis upē ar milzīgu laukakmeni kaklā.
Ap 1987. gadu avīzēs rakstīja par kādu pašnāvības gadījumu, kad cilvēciņš sitis tik ilgi galvu pret savas mājas istabas sienas stenderi, kamēr aizgājis pie visiem svētajiem. Ne sieva varējusi atturēt no tāda soļa, ne vaimanājošie bērneļi. Sieva atguvusies stāstījusi, ka vīrs pārradies no darba tāds nemierīgs, kā uz adatām uzsēdies nezinājis kur likties, iebēdzis savā darbistabā noslēdzis durvis un vairākas minūtes nerādījies laukā, bet pēc tam iznācis, apķēris stenderi un sācis klapēt pieri pret to, ka asinis vien šķīdušas. Atstājis arī atvadu vēstuli, kas sastāvējusi no šādām rindiņām.
„Manas mājas ir slimnieku, āmurgalvu un sumpurņu veidota kloāka zem Dieva platās plaukstas. Vaiksteklis ir iedzēris spēka dziru un prasa vēl. Piepildījis kausu, dodos prom.”
Dīvaini, bet neviens īpaši nesatraucās par šo atgadījumu. Pat neuzsāka izmeklēšanu, lai noskaidrotu vai lietā nav iejaukta kāda sekta vai kāds šantāžistu, izspiedēju, teroristu, ekstrēmistu vai psihopātu grupējums. Galvenais izmeklētājs tikai nošmakstināja sarepējušās lūpas un izdvesa: „Šādam galējam solim cēlonis var būt tikai smaga depresija, ko izraisījušas problēmas privātajā dzīvē”.
Bet Vaiksteklim tikmēr niez papēži un dur elkoņos tā, ka tie jāgrūž no visa spēka pavēderēs, bet papēži jātrin pret asfaltu kamēr tie kļūst pavisam jēli, bet pēc jēliem cieti un raupji kā ozola miza. Bārda Vaiksteklim kļuvusi divreiz garāka un durstīgāka kopš tas pēdējoreiz lika biķeri pie lūpām. Izaudzis tas teju līdz mākoņiem, bet virs tiem izbāzt galvu Vaiksteklim nav brīv. Nezinu kāpēc. Bet stāstāmā Vaiksteklim nekad neaptrūkstas, kaut mēle jau izkaltusi. Vaiksteklis man šodien saka: „Zaļa zāle, raibs ļautiņu vaigs, dzeltena saule un mēness oranžs.” Lieku to aiz auss un pošos prom.
(15.02.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1194
Kopā:6115650
|
| |
| |
|
Autori
