X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Dvēseļu kuģis
Autors - Titanija
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

1. ieraksts kuģa žurnālā:

Ūdeņi tik mierīgi kā vēl nekad. Pie horizonta debesis pamazām sāk sārtoties, gaidot saulrietu. Tas, tāpat kā visi citi, aizslaucīs no atmiņām vienu dienu, kas pavadīta uz Dvēseļu kuģa klāja. Tāda pati diena kā visas citas, bet... pārsteigusi ar savu vienmuļo garlaicību un trulo vientulību. Vienīgais draugs pašlaik ir tikai kuģa žurnāls, kas pacietīgi klausās un uzdod simtiem neatbildamu jautājumu. Kuģa žurnāls ir spogulis, kas parāda tikai acīmredzamo, neiedziļinoties sīkumos, nedomājot... Ak, pie velna kuģi, pie velna žurnālu! Nē, nē, mēs jau tur esam! Vai saruna ar sevi nav pirmā vājprāta pazīme? Ja ir, tad ticiet, es neesmu vājprātīgs, jo runāju ar jums, bet, ja jūs mani uzklausāt –paši esat vājprātīgie! Muļķi! Nekad neticiet kuģa žurnālam, tas melo! Es esmu kuģa žurnāls uz šī nolādētā kuģa! Nolādēto kuģa. Man apnikusi žēlošanās un vaimanas, un smiekli. Ārprātīgie smiekli... Es nevaru naktīs gulēt, jo kuģis krāc, cenšas aizmirsties savā melodijā, bet es... nespēju aizmirsties, pat ruma upēm plūstot pa rīkli, dedzinot miesu, kuras man vairs nav. Nekad neticiet kuģa žurnāla vārdiem, es noticēju... Uzrakstīts vārds vairs nepieder jums, tas pieder nodzeltējušām, nolādētām lapām, tas pieder kuģa dvēselei. Izlasīts, tas jau ir cits vārds, vārds, ko uzspiež kāds, kurš slēpjas lapas otrā pusē, kas uzspiež mūžības zīmogu. Izrunāts šis vārds kļūst par lāstu, noklusēts –par meliem. Tikai vārdam, kas vēl mīt domu atvaros, piemīt sava dvēsele.
Saule jau pazūd aiz horizonta, svece iedegas. Īstā dzīve sākas tikai tagad... Raustīga, izvairīga liesma. Kurš gan uzticas kuģa žurnālam, kam ir sava, no kuģa neatkarīga, dvēsele? Tas, kurš neuzticas pašam kuģim... Es!
Neatdodiet žurnālu kapteinim, viņš melo, slēpj sevi un patiesību, apkrāpj kuģi... Ak, mans kungs, es taču esmu kapteinis.......................
k.p.
2. ieraksts:

Neviens nezināja, kas viņi visi bija. Viņu vārdi sen bija noslīkuši okeāna dzīlēs līdz ar mītisko Atlantīdu un bija sākuši jaunu dzīvi. Viņu ķermeņi sen bija zivju saplosīti vai piederīgo apbedīti. Tikai dvēseles nebija radušas mieru un palikušas vai arī tikušas iesprostotas uz Dvēseļu kuģa. Tikai nedaudzi no viņiem zināja, kas viņi ir, vēl mazāk bija to, kuri zināja, kas viņi bija pirms tam. Daži dzīvoja Realitātē, citi domāja, ka dzīvo Realitātē, bet daži vēl aizvien redzēja to milzīgo kruīza kuģi, uz kura bija atpūtušies, vai arī noplukušu trīsmastu burinieku, kas bija devies kārtējā sirojumā. Citi uz kuģa bija nonākuši nejauši, maldīdamies starp viļņu vaidiem un okeānu auriem, pārējos bija iemānījusi malduguns. Viņi visi bija miruši, taču tikpat dzīvi, kā jūs, pat vēl dzīvāki... Katram bija sava dzīve, kam lemts turpināties mūžīgi, jo Dvēseļu kuģis nekad nepiestāja krastā, nekad neapstājās, nekad nemainīja kursu. Tas veica to pašu ceļu, ko allaž, vācot dvēseles. Veica savu pirmo un pēdējo ceļojumu, mūžīgo ceļojumu, bezgalīgo ceļojumu. Neviens nezināja, no kurienes nāk jaunas dvēseles, nevienam nerūpēja, kur pazūd jau esošās. Visiem bija vienalga, kas aizpilda kuģa žurnālu, daži pat nezināja, ka tāds vispār ir un ko tajā atzīmē... Kuģa žurnāla lūgums palika neizrunāts, neuzklausīts. Kuģa masti lūdzās, vētrās krakšķēdami, bet vējš aizdzina melno buru lūgumus. Kā pātagas plīkšķēja virves un troses, kuģim šūpojoties un gāzelējoties... līdz, saulei austot, tas atkal pārvērtās par milzīgu, lepnu kruīza kuģi, kas peldēja no nākotnes. Saulei sliecoties pret rietu, pret debesīm pacēlās draudīgi masti melnām burām, takelāžu un plīvojošu, melnu karogu. Stūres rats bija ieķīlējis un neizkustināms, taču nevienam tas nerūpēja, vismazāk jau kapteinim. Varbūt tas uz mirkli likās svarīgi kādam pasažierim, bet pēc brīža viss jau bija aizmirsts. Dažkārt tikai kraukļu ķērcieni atgādināja, ka ārpus kuģa klāja eksistē kāda cita realitāte. Realitāte, kas neatzina Dvēseļu kuģa klejojumus, kas centās izskaidrot. Tieši tāpēc, līdz ko tika pamanīta kraukļu klātbūtne, kuģis ietinās baltās miglas burās un iegrima dvēseļu dzīlēs... Bet kurš aizpildīja kuģa žurnālu? Varbūt pats kuģis? Nē, kuģis zināja patiesību, viņam tā nebija jāmeklē. Bet patiesība vienmēr varēja būt mānīga, tāpēc arī kuģis to meklēja –citu patiesību. Kuģis meklēja savu ostu, meklēja mājas. Jau gadsimtiem ilgi Dvēseļu kuģis klīda pa milzīgo, nebeidzamo okeānu, nezinādams, ka nav nedz okeāna, nedz zemes, ka... nav ostas, nav māju... nav arī paša kuģa.
Palika tikai lūgums... vēl neizteikts.

3. ieraksts:

Jauna meitene sudrabzilā tērpā ar dziļu četrstūrainu kakla izgriezumu un trīsstūrveida ņieburu, kas izcēla viņas tievo vidukli, stāvēja uz milzīga trīsmastu burinieka klāja. Viņa raudzījās tikko austošās saules zeltainajos staros, kas maigi glāstīja viņas bronzai līdzīgo ādu. Siltais pieskāriens lika meitenei notrīcēt. Liega vēja pūsma izsēja sarkano lenti no zeltainajiem matiem un ierāva Okeāna viļņos. Meitene pacēla smagās brokāta kleitas malu un uzkāpa uz margām... Pēc dažiem mirkļiem viņas ķermenis pazuda aicinošajos viļņos...

Lente jau sen bija Okeāna sāļuma saēsta, jo bija pagājuši simtiem gadu. Tikai atmiņas, kas glabājās Okeāna dzīlēs, bija palikušas par liecību trīsmastu buriniekam, kas reiz bija peldējis Atlantijas okeānā, tāpat nogrimušas bija arī atmiņas par šo okeānu. Taču zeltmatainā meitene vēl aizvien kavējās pie kuģa reliņiem. Kuģis bija pavisam cits –šausmīgi novecojis, 25. gadsimta modelis, taču meitene bija tā pati. Viņas zeltainie mati plīvoja vējā, trūka tikai lentes. Viņa raudzījās tikko austošās saules zeltainajos staros, kas... vairs nespēja noglāstīt viņas ādu, jo meitenes tur patiesībā nebija. Viņa nemaz neredzēja šo krāšņumu, jo bija akla. Viņa raudzījās pavisam citā laikmetā... Viņai nebija, ko zaudēt. Pēc mirkļa meitene kārtējo reizi (kuģim jau sen bija apnicis skaitīt) metās viļņos, kas visu šo gadu tūkstošu laikā nebija mainījušies ne par matu. Viņa pameta kuģi, lai rīt atkal uz tā atgrieztos, lai bezgalīgi turpinātu šo apli, lai meklētu izeju. Ja vien viņa spētu to saskatīt, ja vien spētu izrauties... likās, ka tad kaut kas būtiski mainītos! Kaut kas notiktu...

4. ieraksts:

Kuģis allaž paliek viens un tas pats. Vienalga, vai tas nogrimst vai pazūd bez vēsts. Kuģis allaž paliek tas pats. Kuģa dzīve nekad nemainās, izņemot vien to, ka šeit nav žurku. Nevienas pašas žurkas... Tāpēc neviens nezina, kas ir tas, kas naktīs grabinās un liek lipīgiem sviedriem tecēt pār muguru. Dažkārt, naktīs guļot, jūtu, ka kāds apguļas man blakus... Es nezinu, kas, bet pārāk bail iedegt gaismu, bailes aizžņaudz kaklu, liedz elpot.
Cik gan savāds šis kuģis! Dažkārt šķiet, ka vairs nekad nesasniegsim Anglijas krastus, ka nekad vairs neredzēšu mājas... Vai tas, kas atnāk naktīs, spēj nodarīt man pāri tiktāl, ka es spētu sajukt prātā? Nodarīt sev kaut ko? Ak, iluminatora otrā pusē saule jau pazūd aiz horizonta... naktīs šeit notiek baisas lietas, bet no rīta...
Šorīt, bet... varbūt tas bija vakar... vai aizvakar, es redzēju meiteni. Gluži kā vīzija viņa stāvēja pie reliņiem un raudzījās kaut kur jūrā. Tik apburošu būtni vēl nekad nebiju redzējis. Viņa šeit pagalam neiederējās, bet reizē arī iederējās, jo es šeit arī biju. Nezinu, kāpēc, bet man šķita, ka pazīstu viņu... Pēkšņi viņa uzkāpa uz kuģa reliņiem un pārliecās pār bortu. Nākamajā mirklī viņas vairs nebija... Nebija! Es nezinu, vai tā bija viņa, kas kliedza, vai es –tas bija vienalga, jo neviens nenāca palīgā. Es būtu meties pār bortu, bet viņas tur vairs nebija. Viļņi aprija visu. Es neatceros, kā nokļuvu kajītē, es nekad to neatceros, šķiet, ka biju iemidzis. Šķiet, ka es tikai guļu un domāju par viņu. Liekas, ka domāju par viņu jau tad, kad vēl nebiju sastapis. Ak, es atkal to dzirdu! Tas, kas mīt ēnās, atkal ir atgriezies... pie joda!
R.V.

5. ieraksts:

Pavisam netīšām to uzgāju. Nezinu, kā man tā gadījās ieklīst svešā kajītē, kad devos vakariņot kopā ar kapteini. Es varu apzvērēt, ka iegāju kajītē ar numuru 6, bet, kad neatradu kapteini, nolēmu pārbaudīt vēlreiz. Protams, uz durvīm 9. Kuģis ar mani izspēlēja ļaunu joku. Nezinu, kam piederēja mazā, melnā grāmatiņa, kas bija iesieta ādas vākos un nevērīgi mētājās uz maza ozolkoka galdiņa. Uzreiz tā piesaistīja manu skatienu un lika noglāstīt mīkstos ādas vākus. Tā bija kļūda. Līdzko pieskāros grāmatai, sapratu, ka ņemšu to līdzi, tā it kā apbūra mani. Savā kajītē, atverot grāmatiņu, jutu, ka asinis sastingst dzīslās. Tur bija kuģa pasažieru saraksts un pašā augšā ar sarkanu tinti vietā, kur bija jābūt rakstītam kapteiņa vārdam, vīdēja mans vārds...
Sašutusi, ka biju kļuvusi par acīmredzami ļauna joka upuri, sadusmojos un izmetu kuģa žurnālu pār bortu. Vēlāk to nožēloju, jo kopš tā laika sāku bālēt. Uz kuģa mani neviens vairs neievēroja. Sākumā tas likās savādi un komiski, šķita, ka esmu kļuvusi neredzama, bet vēlāk mani pārņēma bailes: ja nu es pazudīšu pavisam? Bailes dzina izmisumā, bet tad kaut kas notika. Es pamanīju vēl ko dīvainu: arī viņi visi pamazām sāka bālēt, līdz beidzot izzuda pavisam. Uz kuģa biju palikusi viena... tikai es un kuģis. Sāpes dzen izmisumā, bet ne vairs uz ilgu laiku.
Es atkal atradu kuģa žurnālu, ko reiz biju izmetusi pār bortu, savā kajītē... Ilgi nācās saņemties, lai tajā ko ierakstītu, bet beidzot es to varu. Ja kāds to atradīs, lūdzu, izpildiet manas pēdējās vēlēšanās:
1. Nododiet manus pateicības vārdus un mīlestības apliecinājumus manai mātei Gertrūdei, Teravikas grāfienei un Raenam.
2. Nevainojiet manu pavadoni, viņa domāja, ka esmu aizbēgusi no kuģa kādā ostā, tāpēc arī devās mājās bez manis.
3. Iznīciniet žurnālu, tiklīdz būsiet to izlasījuši, jo ir naivi cerēt, ka izdarīsiet to, tiklīdz būsiet atraduši.
4. Piedodiet man...

Sofija no Teravikas
6. ieraksts!

!kapteinis atkal centās mani apkrāpt!!! viņš aizmirsa vai arī tikai izlikās aizmirstam vienu pasažieri! sofija redz esot īpaša! melīgais krāpnieks!!! visi šeit ir īpaši! atkal centās apmānīt kuģi apmānīt mani!
!nedrīkst! neviens nekad nedrīkst mānīt kuģi! kuģim vienmēr ir taisnība kuģim ir misija ko tam dienu no dienas gadu no gada jāpilda! kuģim jāved pasažieri jāgaida osta jāmeklē mājas! kapteinis ir nodevējs! kapteinis nemīl kuģi! dvēseļu kuģim sāp! kāpēc! tieši 336 pasažieri! katrai gada dienai pa vienam! katru 4. gadu tiek ietaupīts viens! arī kuģim ir jābarojas! vai tas ir par daudz prasīts!
nē! nē! kuģis nekad neļaus kapteinim aiziet! kapteinis vainīgs!

!kapteinis noass!

7. ieraksts:

Saulei esot tieši galvvidū, kuģis pēkšņi sāka mainīties. Milzīgā kruīza kuģa vietā tagad slējās milzīgs četrmastu burinieks melnām burām. Vējš spēji iepūta melnajās burās, dzīdams kuģi Okeānā. Vizuļojošie ūdeņi no jebkura braucēja izvilināja laisku smaidu.
Tas pietuvojās kā migla un kā migla arī nozuda. Tā bija tikai nojauta par kuģi, kas, iespējams, tiešām tur bija, tikai pirms daudziem simtiem gadu. Tas bija cits kuģis ar applīsušām, izbalējušām burām. Masta galā plīvoja karogs, no kura pretī ņirdzīgi raudzījās miroņgalva ar apakšā sakrustotiem kauliem. Daži lielgabala ložu caurumi kuģa korpusā, abordāžas āķi, izbiedēti kliedzieni un tad... mūžīga tumsa, kuģim nozūdot Okeāna dzīlēs. Nozūdot, lai pēc tam atkal paceltos no jauna, lai savienotu savu dvēseli ar citām, lai turpinātu mūžīgo, nebeidzamo ceļojumu Okeānā, ko reiz sauca par Zemi.

8. ieraksts:

Kārtējais ieraksts kuģa žurnālā
Vieta: Klusā okeāna ūdeņos, ziemeļos, uz „Fareras” klāja
Laiks: 22.35. 1945. g. 13. oktobris

Auksti. Bail. Apkārt daudz aisbergu. Kapteinis saka, ka viss būšot labi, bet neviens tam netic. Pārāk sarežģīts viss šķiet. Līdz mājām vēl tāls ceļš. Pakrūti arvien vairāk aizžņaudz bailes, ka viss vēl nav galā... Uz kuģa valda dīvaina gaisotne, šķiet, kapteinis zina ko tādu, ko nedrīkst teikt mums pārējiem. Pārāk bail, lai jautātu. Daudz dīvainu pasažieru uz klāja, lai gan nevienā ostā vēl neesam piestājuši. Pamazām beidzas pārtika... Pārāk bail par sevi, lai spētu uztraukties par pārējiem un kuģi... Ak, kungs! Tikko kaut kur ietriecāmies!!! Ak, lūdzu, kaut tas nebūtu aisbergs! Kaut tas nebūtu aisbergs!
misis X

8. ieraksts:

Kuģis māna. Kuģis mainās... Tikai tagad, šķiet, sāku saprast. Paraudzījos uz to ar pavisam citām acīm. Pārāk savādi viss šķiet... Vai varētu būt tā, ka... Nē! Tas ir pilnīgs absurds! Tā nemēdz būt, bet... kaut kādi savādi cilvēki uz šī kuģa! Šodien atkal redzēju gaišmataino meiteni. Ieraugot viņu, paliku sastindzis stāvam. Vakar viņa bija nolekusi, šodien atkal stāvēja pie reliņiem un ar neko neredzošu skatienu raudzījās tālumā, hipnotizēdama horizontu. Es nejutos pārsteigts, kad viņa pacēla smagās kleitas malu un uzlika kāju uz reliņiem. Es pat necentos viņu apturēt, jo zināju, ka nepagūšu, pat ja arī pagūtu... vai tas ko mainītu?
Centos atrast savu iepriekšējo ierakstu, bet man tas neizdevās. Tas bija izzudis! Vai to bija uzsūkušas lapas, vai varbūt tas vairs nebija tas pats žurnāls, vai... varbūt to ierakstu es nemaz nebiju veicis. Varbūt es zeltmataino meiteni vakar nemaz neredzēju? Šķiet, nekas mani uz šī kuģa vairs nepārsteigs. Kuģis dzen ar mums velnu! Gribēju aprunāties ar kādu pavecāku dāmu, bet viņa man atbildēja, ka neko nezinot, jo esot mirusi... Uz kuģa patiesi spokojas, bet tā arī nespēju tikt skaidrībā ar to, kas tieši. Vai esmu vienīgais dzīvais uz kuģa? Vai varbūt...

R.V.

9. ieraksts:

...skatīt 5. ierakstu...

10. ieraksts:

„...336 vīri uz miroņa lādes, Jo-ho-ho, un pudele ruma...”
Šovakar (kā katru vakaru pēdējos tūkstoš gados) kapteinis atkal bija piedzēries. Viņš uzvedās kā ārprātīgs. Kliegdams un lādēdamies viņš strauji sagrieza kuģa stūri, bet kuģis nemainīja kursu... Tad viņš sabruka zemē un lūdzoši pacēla rokas pret debesīm, un lūdzās. Ko lūdza? Kaut ko, kas kuģim bija viņa paša atņemts, bet... Vienalga... es jutu, ka arī mums visiem jālūdzas... lūgsimies!

11. ieraksts:

Vai bija maz kāds, kurš zināja? Vai maz iespējams ielauzties sava prāta kambaros tiktāl, lai patiešām saprastu? Visa ļaunuma sakne ir prāts. Ar sirdi viņi visi jau sen būtu noticējuši, bet prāts teica ko citu. Taču viss bija iespējams... nē, ne viss. Tikai viena lieta uz Dvēseļu kuģa bija neiespējama, un tieši to visvairāk vēlējās kapteinis, kuģis un tā pasažieri –beidzot piestāt ostā, beidzot atvilkt elpu, nomierināties, saprast, kas tas bija par murgu, kurā bija pārvērtusies viņu dzīve... nē, nāve. Viņš pats nezināja, cik šeit viņu ir, bet bailes no kuģa žurnāla bija pārāk lielas. Pirmais vārds tajā bija viņa paša! Nē! Nē! Jau neskaitāmas reizes viņš bija izmetis mazo melno grāmatiņu pār bortu, saplēsis to, dedzinājis, bet tā atgriezās. Allaž atgriezās...
Kuģis neapstājoties šķēla viļņus un traucās uz priekšu. Neapturams, mirstīgajiem neredzams, allaž uzņemdams visus ceļā sastaptos. Taču vai viņi paši saprata? Vai te vispār bija kaut kas, ko saprast? Patiesību zināja tikai kapteinis, tikai... kurš no viņiem? Lepnais kruīza kuģa stūrmanis, kurš, saulei austot, stāvēja uz komandtiltiņa un bija aizmirsis vakardienas sāpes, vai vakar redzētais, piedzērušais vīrs. Kurš no viņiem abiem bija īstenais kapteinis un kurš tikai māņu tēls? Vai arī abi bija viens cilvēks, kas atainoja gadu iedarbību uz cilvēka saprātu? Un kas tad bija visi pārējie? Vai tie bija piespiedu vergi, kuģa kalpi, pazudušās žurkas, vai... vienkārši nelaimīgie, kas uz kuģa bija atraduši mājas, ko tiem bija lieguši dzīvie?
Bailes vienmēr liedz mājas tiem, kuriem tās nepieciešamas visvairāk. Bailes liedz mīlēt, liedz dzīvot, liedz arī mirt, bet... vai ir kas tāds, ko tās spēj sniegt? Tās vieno. Vieno dvēseles, vieno kuģi, vieno dzīvos... un vieno mirušos pat cauri gadsimtiem...

12. ieraksts;

...iznīcināts tīšām vai gājis bojā kādu citu, no kuģa kapteiņa un pasažieru neatkarīgu iemeslu dēļ...

13. ieraksts:

Pēdējais ieraksts kuģa žurnālā:
Vieta: kaut kur Okeānā, uz vārdā nenosaucama kuģa...
Laiks: dažas dienas vēlāk, bet arī daudzus gadsimtus tālāk... vai atpakaļ... es nezinu.

Salst... ļoti salst. Nezinu, kāpēc, bet bail vairs nav. Bailes ir zudušas. Kur? Varbūt kaut kur Klusā okeāna dzīlēs... Aisbergs aiznesa līdzi tik daudz, pārāk daudz... Aizsalst lūpas, ledus pārklāj ne tikai ķermeni. Neesmu vairs savā laikā, bet tas nekas, jo arī es vairs neesmu es pati. Es paliku uz „Fareras” klāja un nogrimu līdz ar to. Bet kas par to, esmu atradusi mājas...
Šeit ir daudz pasažieru. I r tādi, kas zina, ir, kas nezina. Nezina to ,kas ir citi un kur nu vēl paši. Tie, kas zina, tie klusē. Pārāk liela atbildība slēpjas patiesībā. Patiesība, kas nodara pāri, nevienam nav vajadzīga. Šī kuģa patiesība bija pavisam vienkārša, tāpēc jo grūtāk aptverama. Reiz pie tās jānonāk bija visiem un jāpieņem tā. Līdz ar to mans stāsts ir galā, bet... reizē tas vēl tikai sākas, bet bez žurnāla, bez meklējumiem, jo viss jau ir atrasts...
misis X

14. ieraksts:

Nespēju par viņu nedomāt... Tas ir tāpat kā aizliegt sev elpot. Redzu viņu katru saulaino rītu. Viņa ir mirusi, nē, man viņa vienmēr būs dzīva, jo saikne starp mums ir pārāk liela. Katru dienu pieaug mana vēlme... vēlme ielēkt viņai līdzi. Bet vai tas ko mainītu? Vai tad mēs abi katru rītu stāvētu, atspiedušies pret reliņiem, un vērotu kaut ko tur- tālumā? Bet vai nav labi tāpat? Tas ir vienalga, vai es esmu dzīvs vai ne, tas ir vienalga tik ilgi, kamēr esam kopā. Tā mēs stāvam un raugāmies viens otram acīs... vismaz es raugos viņējās. Liekas, ka ar katru dienu viņas acis kļūst dzīvākas, ka viņa mani beidzot ierauga, bet tad... burvība atkal izzūd un viņa pazūd putu vērpetēs, un man pietrūkst spēka viņu apturēt. Zinu, ka to spētu, bet... vai tas maz ir iespējams? Pavisam nesen pieķēru sevi liekam kāju pāri reliņiem... Kad esmu ar viņu, liekas, ka esmu kāds pavisam cits.
Un vēl jau arī tas sapnis, kas nevarēja būt patiess –tieši tāpēc arī nospriedu, ka tas ir sapnis. nebija jau nozīmes tam, vai nosapņoju to miegā vai nomodā. es ielecu viņai līdzi. Es ielecu! Un tad es atcerējos, nē, tās nebija manas atmiņas... nevarēja būt. Man likās, ka tā nav mana pirmā reize, tas nebija pirmais skūpsts ar okeāna sāļajām lūpām. Es nekad nebūtu spējis ko tādu aizmirst, ja vien patiesi bija ko atcerēties un es to visu nenosapņoju... nē, bet tas jau arī bija tikai sapnis, tāpēc daudz nelauzu par to galvu.
Stulbums! Jums liksies, ka jūku prātā, taču varu droši un pavisam nopietni apgalvot, ka esmu pie pilna prāta un skaidrā saprāta. Es jau nemaz nerakstu... to dara pats kuģa žurnāls un kuģis! Tāpēc neticiet nevienam vārdam, ko saku... tikai šim –mans stāsts un mans sapnis ir pilnīgi izdomāti, lai kapteinim nebūtu tik garlaicīgi pa vakariem, kad beidzas brendijs. Vismaz tā man šķiet, jo nekas no notiekošā nevar būt patiesība. Es nevaru būt īsts...
Pamodies savā kajītē no rīta, atkal neatceros kā līdz tai nokļuvu, varbūt biju piedzēries, es neatceros. Izgājis ārā, atkal ieraudzīju „zeltmataino parādību”. Nostājos viņai līdzās un raudzījos karameļsaldajās acīs, kas lika visu aizmirst un visu atcerēties. Vai patiesi es spētu sekot viņai un ielekt viļņos? Un pie velna, ja nekad nesasniegsim Eiropu. Tagad man bija kas svarīgāks. Viņa šeit būs vienmēr un vienmēr šeit būšu arī es –vismaz tik ilgi, līdz uzzināšu patiesību. Nē, tik ilgi, līdz pieņemšu to, jo es to jau zināju...
R.V.

15 ierakts!

!mans kuģis! mana dvēsele! un sajūtas caurstrāvo ķermeni! caurdur kā naži nē kā cukursaldas karameles noslīd pār mēli! kā ienīstu karameles! cik gan stulbs var būt kapteinis! vai! es taču runāju pats par sevi! ha ha ha! tas ķēms nav kapteiņa vārda cienīgs! viņš lūdzas ostas muļķis! lūdzas lai upuris nebūtu velts! lai sofija izrautos! lūdzas to bezbiļetnieku! taču viņi visi pieder man! labi mums! viņi visi ir atstājuši savus vārdus kuģa žurnālā! parakstījuši sev spriedumu! atvēruši durvis uz savu dvēseli! ak redz sofija ir īpaša! pie velna! ir gan! bet viņai nekad nepārraut sapni ko sapņot liek kuģis! viņa ir akla! viņa ir kurla! viņa ir mēma! viņai nav varas! viņa nevar!

!kapteinis noass!

16. ieraksts:

... Skatīt 5. ierakstu...

17. ieraksts:

(...izrautas lapas...)

32. ieraksts:

Esmu cita... Arī kuģis ir cits. Atskārsme nāca kā strāvas trieciens! Kapteinis Noass domāja, ka spēs mani apturēt, ka es nezinu... Bet es zināju, dziļi iekšā es jutu, ka kaut kas nav kārtībā, ka viss ir savādāk. Jutu viņa klātbūtni, skatienu, smaržu un elpu uz sava skausta, taču nespēju izdarīt neko, lai paliktu. Viņš neticēja, ka mīlestības spēkos ir likt laikam apstāties un gaidīt, likt jūrai pieklust un pat kuģim mainīt kursu. Viņš neticēja, ka mīlestība spēj dzīvot cauri gadsimtiem pat tad, kad viss cits jau ir miris, pat tad, ja nav vairs ne zemes, ne debesu, ja palicis tikai kuģis. Bet Raens man pieskārās. Es biju akla, bet ne nejūtīga. Nē, viņš nepieskārās manam ķermenim (man tāda nemaz nebija), viņš atrada manu dvēseli, kas bija ieslodzīta aiz viņa kajītes sienas. Viņš atgrieza mani dzīvē, atrada mani pašu, pārrāva mokošo apli, un es atdevu viņam atmiņas. Nu es biju cita! Mēs bijām citi, bijām tie paši, kas pirms tūkstošiem gadu. Nu mūsu dvēselēm pavērās viss Okeāns un vēl vairāk. Biju domājusi, ka esmu kropla, bet nekas nevarēja būt kroplāk par kuģi bez tā patiesā kapteiņa, bez tā dvēseles. Tagad kuģis ir atradis to ostu, ko bija meklējis, ir atradis savu paša dvēseli, ir atradis mani. Nekas vairs nav vajadzīgs, viss bija tepat. Bija tikai dvēseles...

k.p....nē, vienkārši Sofija

33. ieraksts:

Kuģis paceltām burām traucās pretī saulrietam, kas visu debess un jūras pamali iededza kā liesmojošu ugunskuru. Tas bija tāds pats saulriets kā visi citi, bet reizē tajā jautās kas vēl nepieredzēts, kas tāds, kas ikvienai dvēselei lika gaidās ietrīsēties un pavērties kvēlojošajā jūrā. Tas bija jauns sākums! Ūdeņi nemierīgi vēlās gar kuģa sāniem, cenzdamies saprast, kas tagad notiks. Gaiss trīcēja gaidās, daba bija aizturējusi elpu. Stūres rats maigi ļāvās maigajām rokām, kas grieza to tikai sev vien zināmā melodijā. Tikai šīs rokas atzina Dvēseļu kuģis, tikai šai dvēselē kuģa žurnāls nespēja ielauzties, jo tai nebija ko slēpt. Kuģim bija jauns kapteinis, tā īstenais kapteinis. Tagad kuģis zināja, arī pārējie braucēji zināja patiesību. Ostas nebija, māju nebija, arī paša kuģa nebija. Bija tikai kluss čuksts, neizteikta vēlme un apmaldījusies nopūta, kas līdz ar vēju viegli slīdēja pār nebeidzamo Okeānu. Un spalgs kraukļa ķērciens atkal atgrieza realitātē... Sapnis bija izsapņots. Dvēseļu kuģis atkal ienira Okeāna klēpī, lai pēc simts gadiem no jauna iznirtu. Uz klāja mūs atkal gaidīs zeltmatainā Sofija un bezgalīgais ceļojums sāksies no jauna...

...turpinājums... pēc simts gadiem...
(10.02.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.87
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.8)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...

Ko man darīt? ...
PowerPoint & Flash
Lieldienu pantiņi
Mazs Lieldienu sveiciens!
 
 
Zīmējumi

e-veselība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 246 Kopā:5048075

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec