X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Mīgo no Zilo Brīnumu meža 2.nodaļa
Autors - Jānis Dailis
  
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

II nodaļa
Lejup pa straumi

Nākamajā dienā Mīgo pamodās ar varenu šķaudienu, kas uzrāva viņu sēdus milzīgās meža tulpes ziedkausā, kurā viņš bija aizmidzis, un ziedputekšņi no elfiņa matiem aizšāvās uz visām pusēm. Pirmajā brīdī elfiņam šķita, ka vakar piedzīvotais bijis vien ļauns un dīvains sapnis, tāpēc bezrūpīgi izstaipījies un plati nožāvājies, Mīgo ieprātojās, ka būtu jāsameklē kas apēdams. Jautri apsveicinājies ar putniem un uzsvilpis tiem labrītu, elfiņš izlēca no savas smaržīgās guļvietas un devās uz upi nomazgāties. Koku zariem cauri lauzās saulainās dienas gaisma un viegls vējš no dienvidiem nesa siltas smaržas.
Bet upes malā notika neparasta rosība un kņada – tur trīs rūķi, cits caur citu klaigādami, stiepa no kādas pazemes ejas ārā akmeņus un dažādus sadzīves priekšmetus, traukus un deķus, darba rīkus un apģērba gabalus, visu rūpīgi šķirodami un turpat krastā saiņodami lielās paunās, kuras tūliņ iekrāva garā koka laivā.
– Es teicu, neliec zeķes pie galda piederumiem! – rokas sānos iespiedis, rājās manāmi vecākais rūķis ar visgarāko bārdu, uz otru rūķi, pikti raukdams savas biezās uzacis. – Un cik reizes jāskaidro, ka saplēstās krūzes metam prom, pat tās, kurām nolauzta tikai osiņa.
– Labāk nāc palīgā staipīt akmeņus! – pabāzis galvu no pazemes ejas, mudināja trešais rūķis. – Citādi mēs līdz vakaram neatraksim mūsu zelta krāju...
– Kuš! – viņu apsauca pirmais rūķis, jo bija pamanījis Mīgo, kas iznāca upes malā un plati smaidīdams neslēpa, cik ļoti viņu uzjautrināja rūķu darbošanās un ķilda.
– Hei-lo! – elfiņš smaidot uzsauca rūķiem, un tie visi reizē pagrieza pret viņu savas bārdainās sejas, un redzot vecā rūķa nelaipno skatienu, Mīgo piebilda: – Nevēlējos traucēt jūs, rūķu kungi! Bet varbūt es varu jums palīdzēt?
– Ej vien, elfu bērns! – saguris atrūca vecais rūķis. – Mēs gan jau paši kaut kā tiksim galā.
– Tas taču tikai elfs, – no laivas uzsauca jaunākais rūķis, kam bārda stiepās tikai līdz krūtīm. – Nedzīsim taču prom! Turklāt, mums tiešām noderētu palīgs pēc vakardienas nelaimes.
– Kādas nelaimes? – ieprasījās Mīgo, pienākdams rūķiem pavisam klāt. – Izskatās, ka jums ala sabrukusi?!
– Un tu no mēness esi nokritis? – atjautāja vecais rūķis. – Vakar pēc tās zemestrīces puse meža nodrebēja, un pat elfam nav tik ciešs miegs, lai to nepamanītu. Un visa mūsu pazemes mītne nu ir izpostīta! Vai, šito nelaimi, pie Svētās Bārdas, vai, vai...
Rūķis vēl kādu brīdi gaudās un vaimanāja, bet Mīgo tikai tobrīd tā pa īstam pamodās un aptaustījis savu pieri, sajuta uz tās sāpošo punu.
– Bet es domāju, ka tas bija tikai ļauns sapnis, – apjucis nomurmināja Mīgo.
– Nu, tad varbūt pietiks sapņot un sāksim kaut ko darīt? – ņipri ierosināja jaunākais rūķis, bet no alas bija izrāpies trešais rūķis un ieminējās, ka no paša rīta nekas nav ēsts, un derētu ieturēties. Pārējie ar skubu piekrita, un uzaicināja elfiņu pievienoties. Sasēduši uz koka baļķīšiem un ēsdami brokastis no rūķu krājumiem, viņi iepazinās. Vecāko rūķi sauca Rīdims, vidējo Dīrims un jaunākajam vārds bija Timolo, un elfiņš, vēlēdamies uzmundrināt saīgušos bārdaiņus, turpat uz vietas iesāka sacerēt jautru dziesmu:

Zeme dreb un zeme trīc,
Rīdim, Dīrim, Timolo!
Rūķus trīs vis nekratīs,
Zemestrīces trīsreiz trīs.

Tomēr rūķi nepavisam nebija noskaņoti klausīties elfiņa dziesmiņā, un Mīgo ātri apklusa. Viņš labprāt būtu dziedājis arī par savu vakarnakts piedzīvojumu, un iebāzis roku kabatā, elfiņš tajā sataustīja upē atrasto lielo dimanta lāsi, taču rūķu drūmās sejas atturēja Mīgo no sava atraduma izrādīšanas, – varbūt vēlāk, – tā elfiņš nodomāja. Rūķi savā starpā apspriedās par turpmākajiem plāniem, un Mīgo noprata, ka tie grasās pārcelties lejup pa straumi, lai apmestos uz dzīvi dziļāk mežā, kur bija kāda veca ala no viņu senču laikiem.
– Jācer, ka tā ir vēl dzīvojama, un nav sagruvusi zemestrīcē, – sacīja Rīdims. – Citādi mums būs jārok sev jauna ala, vai vispār jākļūst par klaidoņiem...
– Nu, nesāc jau atkal! – atteica Dīrims. – Ar zeltu, ko pa šiem gadiem esam sasmēluši upē, mēs esam vieni no turīgākajiem šajā apvidū, un būsim pārtikuši arī Skanmežā, un nav ko tagad sašļukt! Nekas vēl nav zaudēts.
– Jumtu virs galvas tu sauc par neko? – Rīdims nevarēja vien rimties un smagi nopūtās. – Es šo aliņu jau biju iemīļojis, un neesmu jau nekāds elfs, kas var tupēt koka zarā!
– Saņemies, – mundri sacīja Timolo. – Tik un tā šī mums bija tikai pagaidu mītne, kamēr meklējām zeltu, un agrāk vai vēlāk domājām atgriezties atpakaļ mežā. Bet tagad gan pie darba, lai atrokam savu gadiem ilgi krāto mantu! – viņš uzsauca, un rūķi un elfiņš ķērās pie lietas.
Dīrims un Mīgo palika virszemē, šķirodami derīgās un nederīgās mantas, bet Rīdims un Timolo darbojās pazemē, rakdami visu, kas atrokams un gādādami to visu ārā no alas. Mīgo tā bija lieliska izklaide – aptaustīt un apskatīt rūķu neskaitāmos sadzīves priekšmetus, un daži bija ļoti skaisti, kā piemēram seni svečturi un krūzes, no kuriem par nožēlu daudzi bija saplīsuši un metami prom, tādēļ elfiņš arī izjuta līdzjūtību, redzot, cik skumjas ir rūķu sejas, atstājot šīs mantas postam, – kaut arī Mīgo nesaprata, kā šie trīs rūķi vēl pirms zemestrīces varējuši savā alā apgriezties, kad visapkārt bijis tik daudz visādu priekšmetu.
Līdz vēlai pēcpusdienai viņi ņēmās alā un upes krastā pie laivas, līdz beidzot no alas atskanēja abu zeltraču gaviles, – viņi bija atraduši pašu dārgāko – prāvu lādi pilnu ar zeltu, ko stenēdami abi drīz vien izvilka ārā no alas, un palika kādu brīdi sēžam uz tās vāka, elsdami un pūsdami un sviedrus slaucīdami. Dīrims priecīgs sasita plaukstas un papliķēja abiem biedriem uz pleciem, apsveikdams un jokodamies:
– Jāteic, izskatāties gan pēc skrandaiņiem, taču vismaz ļoti bagātiem skrandaiņiem!
– Es nekad nebūtu domājis, ka nosargāt mantu būs grūtāk, nekā to sakrāt, – izdvesa Rīdims, cepurē slaucīdams savu slapjo pieri.
Tad visi četratā viņi ievietoja smago lādi laivā, un pēc tam atpūtās un vēlreiz paēda. Rūķi dzīrās jau tajā pašā vakarā sēsties laivā un doties ceļā, un Mīgo ieminējās, ka vēlas doties kopā ar viņiem, lai drīzāk nonāktu Skanmežā pie saviem draugiem, un ātrāk prom no draudīgajiem kalniem un postošajām zemestrīcēm, kas varētu atkārtoties. Rūķi piekrita paņemt elfiņu savā pulkā, – vismaz tā viņi atlīdzināšot Mīgo par palīdzīgu roku nelaimē.
Kad pēdējās mantas bija sašķirotas un sasaiņotas, rūķi pārģērbās jaunās, tīrās drānās, un skumji atvadījās no sava izpostītā mājokļa tik ierastajā upes ielokā.
– Šie kalni mūsu klātbūtni pacieta četrus gadus, – teica Dīrims, lūkodamies augšup pa straumi, kur aiz piekrastes kokiem pret debesīm rēgojās klinšu smailes. – Un nu mums laiks uzgriezt tiem muguras un atgriezties mežā.
Saule jau bija paslēpusies aiz koku zariem, kad trīs rūķi un elfiņš beidzot sasēdās ar paunām piekrautajā laivā. Atstumjoties no krasta ar garu nūju, Timolo iegrozīja laivu upē, tālāk ļaudams straumei to nest gar zemu virs ūdens virsmas nolīkušiem koku zariem abos šaurās upes krastos. Straume bija samērā dziļa un ātra, un liegi nesa smago koka laivu sev līdzi kā rieksta čaumalu, un tikai upes līkumos nācās izmantot garo koka kārti, lai stūrētu laivu.
Pēc dažām stundām, krēslai iestājoties, kad debesīs uzmirgoja pirmās zvaigznes, ceļotāji sāka lūkoties pēc piemērota krasta, kur varētu izsēsties, piesiet laivu un mazliet nosnausties, jo, rūķuprāt, viņiem priekšā bija vēl vismaz diennakts ceļojums.
Te pēkšņi zemu virs viņu galvām strauji noplīvoja liela melna ēna, iztrūcinot laivā sēdošos, un jau pēc mirkļa šī ēna nozuda starp koku zariem kaut kur priekšā.
– Kas tas bija? – nobijies čukstēja Mīgo.
Rūķi kasīja bārdas un bija tikpat lielā neizpratnē.
– Varbūt tomēr, šeit nav īstā vieta nakšņošanai, – noskurinājies noteica Rīdims un ielaida airus ūdenī.
– Tas lido atpakaļ! – iesaucās Mīgo, ieraudzījis virs ūdens pret straumi zemu lidojošu melnu ēnu, kas izskatījās pēc milzu sikspārņa ar sārtām acu oglītēm. Tas strauji tuvojās un laidās taisni virsū ceļotāju laivai. Ilgi neprātodams, Timolo atvēzējās ar garo kārti un novicināja to gaisā, taču milzu sikspārnis šņākdams izvairījās no sitiena, un Timolo nūja ieķērās koku zaros, bet pats rūķis ar kliedzienu pārkrita laivas malai un ievēlās upē.
– Palīgā! – Timolo sauca, bet kamēr Rīdims pūlējās aizsniegt slīcēja roku, neapgāžot laivu, milzu sikspārnis bija no augšas uzklupis Mīgo un, ieķēries ar asajiem nagiem elfiņa vestē, tas izrāva viņu ārā no laivas un pacēla gaisā kā ērglis trusīti. Mīgo gan ķepurojās un kliedza, taču melnais spārnotais briesmonis to bija satvēris cieši un stiepa zemu virs ūdens prom augšup pa straumi. Tajā brīdī Mīgo patiešām likās, ka tik nelaimīgs viņš vēl nekad nav bijis un nekad vairs nebūs, taču protams, ka viņam tā tikai likās.
– Beigas būs mazajam nabadziņam, – šausmās izdvesa Timolo, kuru rūķi caurcauri slapju bija veikli izvilkuši no ūdens.
Attapies no pirmā pārbīļa un sapratis, ka jācīnās paša spēkiem, Mīgo pamanījās ieķerties ar abām rokām kāda koka zarā un sikspārnis satrakojies sāka neganti spiegt, plēsdams elfiņa vesti un dauzīdams savu upuri ar savu kaulaino spārnu vēzieniem. Redzot šo skatu, rūķi sāka niknumā aurot, Rīdims sāka sparīgi airēt laivu pret straumi, un Dīrims, no kāda saiņa paķēris šķīvi, aizmeta to sikspārņa virzienā. Šķīvis aizlidoja garām un nozuda kaut kur upē. Nespēdams neko labāku izdomāt, Timolo arī bija paķēris kādu šķīvi un Rīdima šausmu kliedzienu „Tikai ne vecmāmiņas zeltītos traukus!” neievērodams, meta to tumsā. Vecmāmiņas šķīvis griezdamies trāpīja taisni pa sikspārņa kreiso spārnu un nošķēla to kā ar cirvi. Spalgi ieķērkdamies, briesmonis krita lejup. Mīgo pēdējiem spēkiem noturējās, lai melnais mošķis to neievilktu sev līdzi ūdenī, un vēl kādu brīdi lejā tumsā skanēja šaušalīgi sēcieni un šļakstīšanās. Mīgo tikmēr karājās koka zarā ne dzīvs, ne miris un vārgā balstiņā lūdzās lai noceļ taču kāds viņu lejā. Rūķi jau bija atīrušies ar laivu līdz vietai, kur zarā ķepurojās elfiņš, un Timolo ar garās nūjas galu izdarīja pēdējo triecienu pa melno ēnu, kas peldēja ūdenī, nikni uzkliegdams: – No tumsas nācis, tumsā pazūdi!
Sikspārnis vairs nekustējās, un kamēr Rīdims airēja pret straumi, Dīrims saudzīgi iecēla Mīgo atpakaļ laivā. Pēc šausminošā nakts piedzīvojuma viņiem gribot negribot nācās piestāt krastā, kur rūķi sakurināja ugunskuru, un Timolo varēja izžāvēt savu pilošo bārdu un drēbes. Mīgo ātri bija atžirdzis no pardzīvojumiem un ticis cauri vien ar izbīli, saplēstām drēbēm un nelielām skrambām, taču visu vakaru elfiņš bija nerunīgs un tikai lūkojās ugunskura liesmā vai ik pa brīdim tramīgi spicēja ausis, ja krūmos izdzirda kādu troksnīti. Divas dienas pēc kārtas iekulties nāves briesmās – tā protams nav nekāda joka lieta mazam elfiņam, un Mīgo atzinās, ka pēc iespējas drīzāk vēlas nokļūt Skanmežā, kur tādas nekārtības nemēdza notikt. Dīrims palika nomodā visu laiku, sargādams ugunskuru, tomēr atlikusī nakts pagāja mierīgi, un elfiņš, Rīdima un Timolo krākšanas ieaijāts, uz rīta pusi pat nosnaudās.

No rīta viņi paēda ātras brokastis un iestūma savu laivu atpakaļ straumē, lai dotos tālāk. Upe drīz vien palika krietni platāka un vietās, kur tā pagriezās uz austrumiem, pretī spīdēja silta saule, kas līdz ar putnu dziesmām zaļo koku paēnā, drīz vien kliedēja ceļiniekos iepriekšējās nakts baismo ēnu.
Pusdienlaikā viņi nonāca līdz upes ietekai meža lielākajā upē – Liritrili, kuras krastos bija vairāki elfu ciemati, un gan pie upes gan upē varēja manīt rūķu zvejnieku rosību, un ceļinieki ar dažiem arī sasveicinājās, un apvaicājās kā rit dzīve viņu ciematos. Par melniem milzu sikspārņiem neviens zvejnieks nebija dzirdējis, un arī zemestrīce viņiem, šķiet bija gājusi secen, tapēc rūķiem kļuva pavisam priecīgi ap sirdi, atgriežoties mierīgā apvidū, un atstājot visas briesmas aiz muguras. Atlikušo ceļojuma daļu elfiņš dziedāja dziesmas, un rūķiem pret to nebija ne mazāko iebildumu.
Pievakarē rūķi apturēja laivu lēzenā oļiem nosētā upes līcī. – Mēs esam klāt, – sacīja Rīdims. – Tur, aiz tiem kokiem ir mūsu vecā ala, un jācer, ka to atkal varēsim saukt par savām mājām.
Mīgo priecīgs izlēca krastā un secināja, ka pavisam netālu ir Skanmeža elfu ciemats, kur dzīvo Airū un Leori. Taču vispirms elfiņš vēlējās palīdzēt rūķiem nogādāt viņu iedzīvi līdz mājoklim un pārliecināties, ka tur viss kārtībā.
Vecā rūķu ala pakalnā zem resnām dižkoku saknēm izrādījās neskarta, ja neņem vērā zirnekļu tīklus, kas bija saausti visos kaktos un priekšā mazajiem lodziņiem, un drēgnumu, kas bija pazemē iemājojis pa ilgiem mēnešiem, kopš pēdējo reizi kāds šo mītni apraudzīja. Pat vecās slēdzenes bija saglabājušās rūsas neskartas un bija lietojamas. Rūķi aizrautīgi ņēmās spriest, kā iekārtos savu mājokli, un atjaunos visu, kas novecojis, un cik gan tomēr labi būt atkal mājās!
Palīdzēdams rūķiem sanest alā visus saiņus, Mīgo pie sevis aizdomājās par mājām. Elfiņš, kopš sevi atcerējās, bija dzīvojis savvaļā, ciemojies pie elfiem un draudzējies ar meža zvēriem, bet īsti nezināja, kur pasaulē ir kāda vieta, kas gaida viņu mājās, – ja tāda vieta bija. Jau kopš mazotnes elfiņa vecāki un mājas bija Zilo Brīnumu mežs, turklāt Mīgo ticēja, ka viņš pats ir radies no kādas zvaigznes stara, kas iekritis kāda zieda pumpurā, un devis viņam dzīvību. Šo stāstu viņam bija izstastījis kāds vecs elfs vārdā Palsifers, kuru elfiņš daudzreiz bija saticis ar garu nūju pie rokas klīstam pa meža takām, vai sēžam kāda koka zemākajā zarā, un šis stāsts Mīgo tik ļoti iepatikās, ka citu izskaidrojumu savai izcelsmei mazais elfiņš necentās meklēt, jo viņam patika justies īpašam un neparastam, turklāt visiem zināms, ka pret bāreņiem ikviens, kam sirds krūtīs, izturas līdzjūtīgi un laipni, – un pat citkārt bargā daba tos īpaši saudzē.
Tajā vakarā Mīgo atvadījās no trim rūķiem, un tie viņu uzaicināja pēc nedēļas ierasties uz sava mājokļa svētkiem, kam elfiņš ar prieku piekrita. Un tā viņi šķīrās, un Mīgo devās gar upes krastu uz Skanmeža ciematu. Debesīs iemirgojās zvaigznes, bet kokos gar upmalas ceļu iedegās elfu lukturi, un Mīgo jautrā noskaņā gāja, un lai gan veste viņam bija saplēsta, apģērbs nodriskāts, tomēr elfiņš līksmi sveicināja ceļā satiktos ļaudis, un tie viņam smaidīja un novelēja laimi visos ceļos, lai kurp tie vestu.
(03.11.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.33
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.5)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
Interesanti video
Kaķis Simons 3
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 708 Kopā:5031289

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec