X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Mīgo no Zilo Brīnumu meža 1.nodaļa
Autors - Jānis Dailis
  
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija


No zvaigznes stara zieda pumpurā
Ir piedzimusi mūsu mīlestība.
Lai mirgo tā par visu gaišāka,
Vai laimīga, vai mazliet nelaimīga.

Ir tālus ceļus nācis mūsu bērns.
Vēl tālus ceļus viņam jāizstaigā,
Lai saudzē viņu bargas vētras spārns,
Gan rītausmā, gan melnā naktī baigā.

Kad izplauks zieds par visiem krāšņākais,
Kad manas zvaigznes stari klusi dzisīs,
Būs vienmēr kāds, kam sirds par tevi kaist,
Līdz asaras un smaidus vaļā raisīs.

I nodaļa
Atradums upē

Reiz Zilo Brīnumu mežā dzīvoja elfiņš vārdā Mīgo. Šis vecais mežs bija liels, kā jūra un tajā mājoja senas, burvīgas būtnes, kurām līdzīgas varēja sastapt reti kur citur pasaulē. Elfiņš Mīgo bija no senelfu cilts, – jo viņš bija maza auguma, baltiem, sprogainiem matiem, (kurus viņš reizēm nokrāsoja zilās, zaļās un sarkanās krāsās, ko pats izspieda no augu sulām), spicām ausīm ar īsiem matu pušķiem ausu galos, lielām zilām acīm, baltu ādu un asiem melniem nadziņiem pašos pirkstu galos, – šī elfu rase dzīvoja tikai Zilo Brīnumu mežā.
Mīgo zināja daudzas meža takas un ceļus, taču nekad nebija devies ārpus meža robežām, kam visapkārt slējās augstas klinšu kalnu kores, kas sargāja šo brīnumaino vietu kā gaišu salu starp ļaunuma pilnajām ārpuszemēm, un – kaut arī elfiņš nezināja, kā ir justies patiesi nelaimīgam, viņš zināja, ka Zilo Brīnumu mežs ir vislaimīgākā un skaistākā vieta pasaulē, jo tas bija viņa mājas un pasaule, viņa sirdspuksti un elpa.
Elfiņam Mīgo patika dziedāt, – maigas dziesmas par ūdensrozēm, kas ziedēja meža upēs un ezeros; jūsmīgas dziesmas par milzu puķēm, kuru smaržīgajos ziedos varēja gulšņāt pa dienu, un paslēpties naktīs un lietus laikā; līksmas dziesmas par milzīgajiem goa kokiem, kuru zari un smalkie zariņi bija saauguši kopā, veidojot daudzas elfu takas augstu virs zemes; jautras dziesmas par bārdainajiem meža rūķiem, kas dzīvoja pazemē zem koku saknēm; arī skumjas dziesmas par visu redzamo un neredzamo Zilo Brīnumu mežā, kas elfiņam likās skaists vai smeldzīgs; priekpilnas dziesmas par visu, kas bija smieklīgs un dīvains; dziesmas tumšās naktīs un saulainās dienās, – kā jau jūs nojaušat, elfiņam tiešām patika dziedāt.
Kaut arī liela daļa elfu dzīvoja kokos celtos mājokļos, Mīgo labprātāk vadīja savas dienas klejojumos pa vienmēr vasarīgo un saules pielieto mežu, izpētot aizvien jaunas takas un strautus, puķes, kokus un smaržas, satiekot dažādus ļaudis, dziedot un priecājoties par katras dienas burvību un vienreizīgumu, kas katru nakti viņam nesa saldu miegu un krāsainus sapņus.
Mīgo bija divi labi draugi, elfi – Airū un Leori, kas dzīvoja Skanmeža ciematā pie Liritrili upes, un kurus viņš mēdza apciemot, lai kopā ar tiem pasēdētu koku zaros, apēstu un padzertu ko garšīgu, un protams – lai dziedātu dziesmas, – un reizēm tas ieilga visu nakti līdz pat rīta gaismai. Pie šiem elfiem viņš ciemojās bieži, un bija tos ļoti iemīļojis.
Kalnu upju un strautu gultnēs nereti varēja uziet krāsainus akmentiņus, ko Mīgo nēsāja sev līdzi kabatās, un dāvināja ceļā satiktajām laumām, fejām un elfām. Tā, kādu dienu, kad savos klejojumos Mīgo bija nonācis līdz pašai meža ziemeļu malai, tālu prom no elfu ciematiem un apdzīvotām vietām, staigādams gar upi, Mīgo izdzirda cauri ūdens šalkoņai tālīnus krakšķus un blīkšķus, kas skanēja kā pērkona dārdi, tomēr nāca taisni no Augškalniem, kuru virsotnes dienas saulē zilgoja ziemeļu skaidrajās debesīs. Līdz ar šiem dobjajiem dārdiem mazliet drebēja zeme un gaiss.
– Cik savādi, – nosprieda Mīgo, kurš par zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem bija dzirdējis tikai senus nostāstus, bet pats tos nekad nebija piedzīvojis. Elfiņš nolēma paieties gar upi līdz meža malai, kur slējās stāvas klinšu sienas, no kurām dārdēdami krita lejā vairāki ūdenskritumi, kuri lejā mutuļoja plašā līcī, kas tālāk ātrā staumē traucās cauri dziļai, šaurai aizai un prom mežā. Pa šauru dzegu virs ūdens straumes, pieturēdamies pie vēsās, sūnainās akmens sienas, elfiņš pamazām tuvojās ūdenskritumiem, virs kuriem pacēlās migla un reti augoši koki, kas sakņojās klinšu plaisās. Dunēšana kalnos bija norimusi, un elfiņš, neievērodams nekādu piesardzību, nokāpa uz plakaniem akmeņiem pašā ūdens malā un pavērsa skatienu augšup uz klintīm. Neko vairāk par debesu zilgmi, kas vīdēja cauri koku zariem, tur protams neredzēja, un nekas neliecināja par neseno trokšņu cēloni, ja neņem vērā visaptveroši skaļo upes dārdoņu, kas atbalsojās stāvajās aizas sienās, un šņākoņu, kas griezās elfiņa spicajās ausīs. Mīgo vēl kādu brīdi sēdēja uz akmeņiem, spicēdams ausis un vārstīdams nāsis, it kā censdamies saost briesmas, bet tad piepeši kā uz burvja mājienu no visiem tuvējo koku zariem izspurdza putnu bari un aiztraucās prom no klintājiem, strauji nozūdot skatienam aiz meža kokiem, un elfiņu līdz pat matiņiem ausu galos pārņēma nelāga priekšnojauta, kas lika arī viņam aši doties atpakaļ pa šauro klinšu taciņu uz meža pusi.
Te pēkšņi norībēja dārdiens, ko var salīdzināt ar diviem pērkoniem vienlaicīgi, ja tie saskrienas tieši jums virs galvas, sāka drebēt un krakšķēt klintis, un pirms vēl mazais elfiņš apjēdza kas notiek, viņš attapās zem un virs brūkošiem klintsbluķiem, kas gāzās no augšas un gruva lejup ūdenī, līdz ar visu pamatu zem kājām. Pieplacis akmens plāksnei un ieķēries tajā, cik spēka, Mīgo sarāvās tik maziņš, cik vien varēja, – un gaidīja, kas notiks tālāk. Tālāk mežonīgais klinšu nogruvums kopā ar milzīgiem akmeņiem sagāzās lejā upes aizā, aizsprostojot straumi, laužot kokus un atstājot visu ieleju ietītu milzīgā putekļu un šķembu mākonī.

***

Pirms turpināt stāstu par Mīgo no Zilo Brīnumu meža, īsumā jāpastāsta kāds cits stāsts, kuru šeit nevēlos aprakstīt visos sīkumos, jo citādi tas mums aizņemtu pārāk daudz laika, un iespējams nogarlaikotu jūs līdz nāvei, – un tas nudien nav mans mērķis!
Reiz sensenos laikos, ko daži sauc par Pirmlaikiem, jeb Sendienām, kāds izcils burvis vārdā, kuru neviens neatceras, nolaidās uz Zemes ar savu mazo planētu, ar kuru viņš apceļoja Visumu. Zeme burvim ļoti iepatikās, – tik ļoti, ka viņš atstāja savu planētu riņķojam ap Zemi, un apmetās te uz dzīvi. Šim burvim piederēja īpašs dimants, jeb Vārdakmens, ar kura spēku varēja veikt lielus brīnumus, ja zināja izteikt īstos senvārdus senmēlē, ko pārvaldīja tikai Visuma burvji. Un ar šo akmeni burvis iedvesa mežonīgajās būtnēs saprātu, turklāt lai uz Zemes nebūtu garlaicīgi, burvis dāvāja būtnēm skaistumu, balsi, un dziedāšanas spējas. No dziesmām attīstījās būtņu valoda un saprāts, un gadsimtu gaitā daudzas jaunas tautas sāka apdzīvot mežonīgās zemes. Pēc daudziem gadu tūkstošiem uz Zemes dzima citi burvji, kas sāka savā starpā mēroties spēkiem, un izcēlās lieli kari, kas ļoti sarūgtināja Vārdakmens burvi. Un viņš vēlreiz ņēma rokā savu vareno dimantu, lai apturētu asinsizliešanu un karus, un parādītu, kurš ir visu būtņu īstenais valdnieks. Kari norimās, burvji izklīda kur kurais, bet pēc kāda laika nevienam nezinot pašu ļaunāko burvju sirdīs dzima atriebības alkas, un tā četri melnie magi sanāca kopā, lai gāztu seno valdnieku un padzītu viņu no Zemes virsas, iegūstot Vārdakmeni savā īpašumā. Viņi izstrādāja ļaunu un viltīgu uzbrukuma plānu, kurā aizmirsa paredzēt pašu galveno – kā viņi dalīs Vārdakmeni un tā varu savā starpā, ja tiešām to iegūs.
Un patiesi, – ar viltu un burvestībām viņi pieveica un padzina seno burvi, nolaupot viņam Vārdakmeni, taču tad melno magu starpā izcēlās domstarpības par neizmērojamās varas sadali četrās daļās. Neviens no četriem sabiedrotajiem nepiekāpās, un tā iesākās Šausmu ēra, – visļaunākais un tumšākasi laikmets Zemes aizvēsturē, ko pat nemēģināšu aprakstīt, bet kura pamatā bija nemitīgi gadsimtus ilgi kari un cīņas par Vārdakmeni un burvju varu. Brīdī, kad Pasaule jau būtu aizgājusi bojā, ļaunuma virpulī paņemot sev līdzi visu skaisto un saprātīgo, kas vēl tajā palicis, atgriezās senais Vārdakmens īpašnieks, kurš nebija iznīcināts, bet tikai aizdzīts uz Mēness tumšajiem, saltajiem tuksnešiem. Viņš atgriezās ar meteorītu, kas kā milzīga zibens lode izšāvās no melniem mākoņiem, ietriekdamies tieši kalna smailē, kur bija uzcelts Dimanta cietoksnis, kurā glabājās Vārdakmens. Zeme nodrebēja un vēl gadu desmitiem putekļu mākoņi aizsedza sauli, un kopš tās dienas neviens uz Zemes nebija redzējis ne četrus ļaunos magus, ne seno burvi, ne Vārdakmeni.

***

Kad Mīgo atvēra acis, viņš nespēja noticēt, ka vēl ir dzīvs, tomēr sāpoša kāja par to drīz vien uzstājīgi atgādināja. Uz pieres elfiņam bija liels sāpēs pulsējošs puns, galva džinkstēja un arī neciešami sāpēja. Tajā brīdī elfiņam likās, ka tik nelaimīgs viņš vēl nekad nav bijis un nekad vairs nebūs, taču protams, ka viņam tā tikai likās.
– Ja sāpes ir viss, kas liecina, ka esmu dzīvs, tad nav nekāda prieka tādam būt, – izdvesa Mīgo, un pagāja vēl krietns laiks, iekams viņš spēja pa īstam novērtēt savu brīnumaino izglābšanos. Patiesībā tajā brīdī elfiņš no sāpēm zaudēja samaņu un nogulēja līdz pat tumšai naktij, kad atkal atvēra acis. Viņš gulēja ar muguru uz akmens un pa mazu šķirbiņu starp klintsbluķiem ievēroja debesīs mirgojam zvaigznes. Kāda zila zvaigzne smaidīja viņam tieši sejā, it kā teikdama: „Mosties, Mīgo! Nāc, meklē ceļu pie manis! Meklē mani, Mīgo!” – un spilgti uzzibsnīdama, zvaigzne nodzisa!
Tobrīd elfiņš sajuta ādai pārskrienam karstas tirpas, un viņa locekļos ieplūda spēks. Kaut kur lejā zem viņa, akmeņu starpā no jauna šalca neapturamā meža upe, un elfiņš šobrīd drīzāk sajūtu, nekā saprāta vadīts, vēlējās tikt līdz ūdenim, lai padzertos un nomazgātu ievainoto kāju, kas mazliet asiņoja. Daļēji rāpus, daļēji šļūkdams, Mīgo izspraucās cauri prāvajiem akmeņiem līdz vietai, kur varēja aizsniegt ūdeni. Un, brīnies vai ne, – lejā melnajā ūdenī mirgoja tāda pati zvaigznīte, kas pirms brīža bija nodzisusi augšā debesīs, tikai šī bija tepat upes gultnē, lielāka un ar roku aizsniedzama. Iemērcis roku saltajā straumē, elfiņš izvilka no tās zilu lāses formas dimantu savas plaukstas lielumā, un izbrīnā Mīgo pat aizrāvās elpa, aizmirsās visas sāpes un slāpes. Šis dārgakmens nelīdzinājās nevienam citam, ko viņš jelkad bija atradis upē, un nebija arī parasts akmentiņš, – šis bija dimants, kas pārvērta visu elfiņa turpmāko likteni, un kura stāsts nesākas vis šajā upē, bet gan daudzus gadsimtus iepriekš, taču vairāk par to elfiņš uzzināja vēlāk.
Apkārt valdīja tumsa, bet elfi tumsā spēj redzēt itin labi, un dārgakmens blāvoja ar savu iekšējo zilgmi, drebelīgi atstarodamies uz melnā ūdens un apkārtējo klinšu virsmām. Mīgo jutās kā sapnī, daļēji nonācis dimanta burvības varā, daļēji arī tāpēc, ka galva joprojām reiba un acis brīžiem aizmiglojās. Sapratis, ka nav īstais brīdis apbrīnot savu atradumu, Mīgo to ielika visdziļākajā kabatā un sāka prātot, kā tikt ārā no klintsakmeņu sprosta. Vadoties vairāk pēc nojausmām, kuras elfiem ir ne mazāk attīstītas kā saprāts, Mīgo spraucās cauri klintsbluķu nogruvumam tajā pašā virzienā, kur tecēja upe. Ja reiz ūdens zināja, kā atrast ceļu uz priekšu, elfiņš nolēma tam sekot, turklāt viņš jutās pārāk vārgs, lai pūlētos pakāpties un meklēt izeju uz augšu. Un pēc krietnām pūlēm, pārvarot vairākas šauras spraugas, elfiņš beidzot izrāpās vietā, kur nogruvums beidzās ar smalku akmens šķembu nogāzi, kurā ūdens bija sācis skalot jaunu upes gultni, lai tālāk ieplūstu mežā pa savu ierasto ceļu. Arī elfiņš atrada savu taciņu, pa kuru bija šurp nācis, un atvieglots atskatījās uz aizu, kas palika aizmugurē. Abas aizas malas bija sabrukušas upes ielejā, un nu pret naksnīgajām debesīm bija redzams, cik postošs bijis nogruvums, un cik ļoti mazajam Mīgo paveicies, ka akmeņi nav viņu samaluši sīkās drumslās kā graudiņu dzirnavās.
Te, ūdens malā, elfiņš beidzot padzērās un nomazgājās. Tad Mīgo pagriezās un klibodams iegāja Zilo Brīnumu mežā, kas viņu uzņēma ar silta un smaržīga gaisa dvesmu, kā noklīdušu zvēriņu, kas atgriezies mātes migā.
(29.10.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.95
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.67)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.17)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (12.05.2020, 20:38)Toč, var pārņirgties! :)))Ješka (viesis) (06.05.2020, 09:29)Diskusija par nopietnu tēmu, bet šodien prāts nenesās to padziļināt ar savām gudrībām. Pārsmējos. :))) :))) :)))āksts (viesis) (05.05.2020, 15:54)Pats Tu burlaks.8) Autors ir spāņu rakstnieks Roberto Bolanjo, daudzu starptautisko prēmiju saņēmējs par šo romānu., neuzskaitīšu visas.
Te gan jāpiebilst,ka rakstnieks visu apraksta un nosaukumus...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
Interesanti video
Kaķis Simons 2
 
 
Fotomāksla

Dzīvesprieks.
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 187 Kopā:5186240

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec